Un notika tā, ka jau pēc trejām piektdienām, kad jūras zirdziņi, jūras gurķis, jūras menca un korallis Čaučradziņš jutās aļģes Elektras locīšanās kursus pabeiguši, Elektra viņiem bilda, ka nu jāmēģina apgūtās zināšanas pielietot dzīvē – iesākumā tepat, skolotājas tuvumā. Tad nu jūras zirdziņš Fifofnijs, kas allaž pirmais iekūlās nepatikšanās, nostājās Lielās straumes vidū taisns kā iesms un skarbu seju sagaidīja Āmurhaizivs parādīšanos. Kā bija teikusi Elektra, haizivis ir lielas, rijīgas un glupas. Bet – ko uzreiz neaprij lielie un rijīgie? Tos, kas kaut kā var noderēt. Fifofnijs jau iztālēm brēca:
– Spuru tīrīšana! Pīlings, fīlings, vaksācija un bakstācija!
Āmurhaizivs drūmi pašķielēja un vēl drūmāk teica:
– Do bakstācij!
– Nu tas ir tā, ka drusku pabaksta. Vai esat ar mieru, kundze?
– Nenosit man iekšēj plūsm, bet bakst! Ja nepatiks, aprīš!
Nu Fifofnijs centās kā prazdams – bakstīja, bakstīja, līdz iebakstīja haizivij acī.
– Ooo! – tā ierēcās un – am! – Fifofniju aprija.
Elektra juta, ka jāiejaucas.
– Ei, zivs, hai, zivs! – viņa sauca: – Bez prāta tu! Dzīvu nezvēru apriji! Skat, tūlīt sadusmosies un izbakstīs tev vēderā caurumu!
Āmurhaizivs drūmi pašķielēja.
– Tiešām būs tev caurums vēderā! – brēca jūras menca, jūras gurķis un Čaučradziņš, un haizivs – fū! – beidzot izspļāva Fifofniju atpakaļ dzīvē.
Elektra locīja galvu – jūras zirdziņš bija apkaunojis skolotāju, un viņa pirmoreiz iedomājās, cik liela nozīme ir talantam.
Nākamais straumē stājās jūras gurķis – viņš sagaidīja siļķu baru un aurēja:
– Esmu siļķu dievs! Tas nekas, ka tievs. Redz, kāds es zaļš – maziņš, bet skaļš! Es jums padomu došu – jūs esat par košu! Es jūs zaļas krāsošu un neredzamas darīšu!
Nepaguva siļķes i attapt, kad gurķis jau bija izpūtis zaļas krāsas mākoni, un visas siļķes kļuva par gurķiem. Tas bija smieklīgi. Siļķes teica:
– Labi, tu būsi mūsu Tievs!
Un siļķes aizpeldēja. Elektra vēlīgi māja ar galvu – runa gurķim bija padevusies tīri žirgta.
Nu Lielajā straumē uz pārbaudījumu stājās jūras menca. Viņa sagaidīja piepeldam astoņkāji un izvairīgi tam teica: – Pērciet bikses! Pērciet bikses! Jūsu daudzajām kājām noteikti vajadzīgas bikses. Astoņkājis paskatījās uz savām kājām un sadusmojās – nevienam no visas plašās radu saimes viņš neatcerējās redzējis kaut jel traipu uz kājām; kur vēl bikses!!
– Fū! Fū! – teica astoņkājis un – fū! fū! – dvesa menca.
– Fū, fū! – teica astoņkājis un sāka mest aizvien ašākus lokus ap mencu, bet menca pēc katra astoņkāja – fū!, teica, divus savus – fū! Šķiet, sarunai nebija panākumu, taču tā vis nebija – astoņkājim sareiba galva, un viņš slābans atgūlās smiltiņās. Elektra lepni uzsmaidīja audzēknei:
– Pareiza taktika, skaties acīs un tin ap spuru! Šito neviens ilgi neiztur. Jūras zirdziņi cieņā nolieca galvas un aplaudēja
Turpmāk vēl.
