15. janvārī Tukuma māksliniekam Ansim Artumam – simtā dzimšanas diena. Tukuma muzejā jau kopš pagājušā gada iepazīstama mākslinieka darbu izstāde; šodien, 12. janvārī 12.00, tiek sarīkots piemiņas pasākums, kurā skatāma arī Oskara Gaujas uzņemtā amatierfilma par mākslinieku. Uz šo pasākumu izstādes «Ansim Artumam – 100» kuratore Ināra Runkovska aicinājusi veco gvardi – mākslinieka līdzgaitniekus un draugus. Lai parunātos.
Gluži kā toreiz, kad Artuma darbnīcā Rīgas ielā vai viņa un dzīvesbiedres Mildas Dombrovskas mājās Smilšu ielā pulcējās visdažādāko profesiju ļaudis, lai runātos. I. Runkovska: "Nosūtīju ielūgumus daudziem – Spulgai Lodziņai, Austrai Dakstiņai, ar kurām Artums kopā strādāja keramikas cehā; zobu tehniķei Inārai Aleksejevai; skolotājai Vaivai Zirdziņai; žurnālistei Veltai Veiriņai; māksliniecei Antrai Ivdrai, kas regulāri pie Artuma ciemojās kopā ar mammu; tēlniecei Artai Dumpei, kas darinājusi Anša galvas veidojumu un kapa pieminekli; māksliniecei Ilzei Strekavinai; kaimiņam Arnoldam Sproģim; Mudītei Feldmanei, kuras fritilārijas nonākušas vairākās gleznās; Dainim Sīlim, kas kļuva par Artumu audžudēlu… Un, protams, daudziem citiem, kam tikšanās ar Artumu bijusi ļoti nozīmīga."
Godīgs un zinošs ceļabiedrs
Kas paliek pēc cilvēka, kad viņa vairs nav? Atmiņas, darbi, dzīvesziņa… Kas palicis pēc mūsu Vecmeistara? Protams, gleznas (spēja unikālā veidā iemūžināt Tukumu, gleznainas pilsētas un rajona ainavas, ziedus, jūru), ieguldītais darbs keramikas darbnīcā… un sarunas. Tās joprojām ir dzīvas un dziļi sirdī ļaudīm, kas noteiktu laikposmu pavadījuši kopā ar mākslinieku. Jo tieši sarunās viņi Artumu iepazinuši un no tām mācījušies. Velta Veiriņa Artumu dēvē par ceļabiedru, kas palīdzējis saredzēt dzīvē gaismas staru un izgaismot laiku, kurā nav trūcis grūtuma. Ceļi ar mākslinieku krustojušies, kad viņa gribējusi iegādāties mākslas darbu.
V. Veiriņa: "Dzīvojām vienā ielā – viņa darbnīca atradās Rīgas ielas 10. numurā, mana mamma dzīvoja 40. Tai garām viņš gāja gleznot uz Slocenes krastiem; tur viņu redzēju dažādos gadalaikos, nereti kopā ar Pinni, Sūniņu… Kad izlēmu pirkt viņa gleznu, kolēģe Lilija Kronberga piedāvājās atnākt līdzi uz darbnīcu. Mākslinieks izrādīja savus darbus – nepabeigtus, pabeigtus. Paliku pie diviem – uz viena bija Dzirciema baznīca ķiršu ziedos, bet uz otra atainots ozols brūkošas kraujas malā. Tomēr tik liktenīgu gleznu, kura, kā teica Artums, esot pārdomas par tā brīža laiku, mājās negribēju. Izvēlējos pavasari un baznīcu ar krustiņu galā, datētu 1972. gadā; zinu, tā vēstīja par atmodu, īpaši tas krustiņš, kas bija liela uzdrošināšanās. Bet Artuma, nevis cita mākslinieka gleznu gribēju tāpēc, ka šie darbi bija tik dzīvi, atpazīstami. Mākslinieks saistīja ar savu dabas uztveri, tāpēc viņa gleznas mani uzrunāja. No tā laika sāku pie Artuma iet."
Saderīgi
Par sarunām, nav šaubu – liela nozīme tajās bija mākslinieka dzīvesbiedrei M. Dombrovskai. Zobu tehniķe Ināra Aleksejeva atceras, – kad Artumam vēl nebija dzirdes aparāta, sarunas notikušas ar viņas starpniecību. Viņa bijusi arī tā galvenā teicēja. Artums vien pavaicājis: "Vai jums, kundzes, uzkurt kamīnu, uzvārīt kafiju?" Viss mainījies, kad mākslinieks ticis pie dzirdes aparāta – tad pats varējis sarunās iesaistīties.
I. Runkovska, kuru pie Artuma aizveduši draugi Siliņi, stāsta, ka M. Dombrovska bija Artuma lielā mīlestība, lai gan abi tā arī palikuši neprecēti: "Milda sava revolucionārā noskaņojuma un pārliecības dēļ neatzina laulības, viņa bija opozīcijā visam, kas ar likumu noteikts. Arī laulībām, – viņasprāt, ja saderība ir, tad ir, nekādi papīri nav vajadzīgi. Viņiem bija ideāla štimme, kā Milda teica, jo viņa pēc horoskopa bija Vērsis, bet Ansis – Mežāzis. Lai arī viņa bija desmit gadus vecāka par Artumu, to nevarēja manīt. Viņi ļoti labi dzīvoja, ļoti labi. Bet – ar Ansi bija grūti nesatikt…"
"Kad Artums strādāja keramikā, viņam kā trauku gravētajam gleznošanai atlika maz laika. Atceros, vakarā taisnā ceļā pēc darba reiz aizgājām pie Artumiem. Milda vāra kafiju, Ansis, kā pārnāk, pasaka labdienu, uzreiz iet pēc ūdens, malkas. Viņš bija tāds darbīgs cilvēks, un visus mājas darbus darīja tikpat apzinīgi kā gleznoja.
Kad viss bija apdarīts, pasēdēja, parunājās. Un daudz bija to sarunu, dejošanas. Mākslinieks, arī Milda, dejoja reti, vairāk skatījās… Tāpat, kad jaunie gāja uz baznīcu, abi gaidīja mājās. Pie Artumiem tikās jauni un veci, arī bērni, kas ņēmās ar Mildu. Pašiem bērnu nebija, tāpēc vai visi Smilšu ielas bērni tais mājās uzauga vai tām cauri gāja. Milda ar viņiem dzīvojās pa mežiem, sauļoja, peldināja, mācīja veselīgi ēst. Uzreiz prātā skats, kā viņa nāk no tirgus – vienā rokā liels sīpols, otrā – tomāts… Tādi viņi bija abi tuvu dabai. Un ļoti mīlēja suņus," turpina I. Runkovska.
Dažādas kompānijas, dažādas sarunas
I. Runkovska secina, ka Artumam nepiemita skaudība, greizsirdība. Kaut arī mākslinieks Leonīds Āriņš reizēm teicis, ka A. Artums glezno tikai pārdošanai, viņš nekad nav sacījis pretī skarbus vārdus. Drīzāk: "Āriņam izdevies…" Un tā vienmēr – tikai to labāko par jebkuru. Tāpēc viņam bija ļoti daudz draugu – cilvēki, kas gāja jaunās gleznas apskatīties, labu mūziku klausīties.
I. Runkovska: "Tolaik plates veikalā nevarēja dabūt, bet, tā kā kopā ar draugu Arvīdu Zvirbuli viņi bieži brauca uz Ļeņingradu, tad veda tās no turienes."
V. Veiriņa min savu kolēģi laikrakstā, korektoru, mākslas kolekcionāru Krišjāni Bērziņu, kurš arī kolekcionējis plates: "Šķiet, tikai diviem to bija tik daudz – Artumam un Bērziņam. Labas plates no ārzemēm Artumam sūtīja arī Anšlavs Eglītis, mākslinieks Neilis. Taču mūsu kompānija, kura bija arī A. Zvirbulis, bija tāda klusināta. Dzērām kafiju, nereti sūtīto, no kuras smaržoja visa virtuve līdz pat goda istabai. Un šajās sarunās iepazinu Tukumu, agrāko laiku sabiedrību, man pavērās durvis uz mākslu – glezniecību, keramiku. Varētu teikt, tā bija kā tāda maza saliņa, kā neliela tautas skola. Dažkārt mūsu vidū bija Jurģis Skulme, tad iznāca skart arī politiskus jautājumus, runāt par emigrāciju; viņi uzzināja par manu saraksti ar Zentu Mauriņu, savukārt es – par Anšlavu Eglīti, Kārli Neili. Lai arī tieši sarakstes dēļ man bija daudz problēmu, Artums spēja kaut kā palikt malā, un viņu mazāk traucēja, iespējams, tāpēc, ka ar politiku viņš nesaistījās."
V. Veiriņa piebilst, ka Artums pats neesot bijis liels runātājs, dažreiz smaidījis, dažreiz izmetis kādu repliku, bet, kad aizrāvies, kā bērns priecājies.
I. Aleksejeva stāsta, ka Artums parasti ļāvis runāt citiem, reti tā pilnīgi atraisījies: "Mākslinieks bija jūtīgs; ja runāja kāds cits, nekad negribēja pārtraukt vai līst priekšā ar savu sakāmo. Bet man patika viņā klausīties. Un ieguvums nav vārdos izstāstāms. Vairākus gadus mēs tikāmies trīs līdz četras reizes nedēļā. Runājām par visu, reizēm kā vidusskolēni (par spīti 25 gadu starpībai), reizēm nopietni. Viņš lasīja priekšā Neiļa vēstules, kopā domājām, ko atbildēt, lai iznāk ar humoru. Reizēm sarunas raisījās par ikdienišķām lietām, pēc kurām nopratu, cik Artums ir aizkustinoši patiess, godīgs. Viņš stāstīja par lielo nabadzību savā ģimenē, kurai par spīti viņa māte izskoloja trīs dēlus. Kā pēc Mākslas akadēmijas beigšanas laimējās aizbraukt uz Parīzi… Sarunās iemācījos iepazīt māksliniekus, mākslas vēsturi. Es neesmu bijusi Parīzē, Luvrā, bet es zināju darbus, kas tur bija, zināju, kā glezno Van Gogs vai Valdis Kalnroze… No Artuma staroja milzīgs gaišums, mīlestība pret dabu, viņš bija īsts zaļais cilvēks. Un turklāt nevarēja negleznot. Bet, kad to darīja, pilnīgi iegāja sevī. Kad piekusa, tā arī teica: "Esmu piekusis mālēt, vāru kafiju." Un allaž pacienāja ar kādu bulciņu, pēc kuras rīta agrumā bija paguvis aizskriet uz kafejnīcu. Nav otra tāda cilvēka, kam būtu varējusi tik ļoti uzticēties – kā draugam. Ar kuru vienādi domātu un ar kuru kopā varēja paklusēt."
V. Veiriņa secina, ka mākslinieks bijis stingrs un noteikts, godprātīgs, ārkārtīgi taisnīgs: "Viņš bija klusuma cilvēks. Un mēs to respektējām, piemēram, par sarunām pie viņa nekādu diskusiju apkārt nebija. Pārdzīvojām, kad Uldis Zemzaris tās aprakstīja grāmatā un kad dažus varēja sazīmēt. Bet nekad to vairs nepieminējām. Tikai A. Zvirbulis reiz stāstīja, ka Artums vien noteicis: "Dzīve tāda ir, un to katrs uztveram citādi, ko tur padarīsi…" Viņš nekad nerunāja sliktu par otru. Viņš tam stāvēja pāri, jo galvenais bija māksla – glezniecība un mūzika."
Nomalītes – vismīļākās
I. Runkovska: "Kad atnācu uz šejieni [Tukumu] dzīvot, pirmais ceļš, uz kurieni mani aizveda, bija pie Artuma. Rīgas ielas darbnīcā vakarpusē bieži runājāmies. Redzēju, ka mākslinieks gleznoja vienā seansā – kamēr saule rietēja, glezna bija gatava, un tad to vēl jēlu darbnīcā apspriedām. Joprojām atceros to eļļas krāsas smaržu… Taču par saviem darbiem viņš daudz nerunāja. Vien pateica, kur tas gleznots: pie upītes Plieņciemā vai Dzirciemā pie baznīcas, Cērkstē… Bet par tādām lietām, kā, piemēram, iedvesmu, gan ne. Āriņš kādreiz bija teicis, ka Artumam nav iedvesmas, viņš glezno katru dienu… Bet es domāju, ka bez iedvesmas neko nevar uzgleznot. Tikai viņam nevajadzēja kaut kādu īpašu stāvokli; viņam tas patika, un viss."
"Kā Purvīša skolnieks viņš bija iemācījies iet dabā un reāli gleznot, taču vienlaikus aizrāvās ar franču glezniecību, kas sākotnēji darbos ienesa panorāmiskākus skatus, vēlāk – košas krāsas. Viņam vienam no pirmajiem krāsas sūtīja no ārzemēm kā atlīdzību par darbiem, ko latvieši aizveda sev līdzi. Nenoliedzami – viņiem Artums asociējās ar dzimteni. Bet krāsas bija īpašas – kāpinātas, spilgtas, tīros toņos, ar tām varēja iegūt niansētas toņu pārejas; tās nevajadzēja sajaukt. Un viņš eksperimentēja, turklāt ne tikai ar krāsām, bet arī ar biezu, pastozu faktūru.
Tukums bija Artuma mīlestība. Nav tādas ieliņas, ko viņš nebūtu savu reizi gleznojis, jo īpaši – nomalītes – Kalna, Smilšu, Kalēju, Kuldīgas, Lielo ielu. Sloceni no «Tukums I» dzelzceļa stacijas līdz Tairas Haļāpinas mājai, kur upei smuki līkumi. Arī jūru vai, pareizāk, kāpas, pīlādžus, ceriņus, bet jūru tikai nedaudz, fonā – noskaņai. Un kur tad vēl Dzirciems… Uz turieni viņš brauca kopā ar Zvirbuļa kungu: kamēr viens gleznoja, otrs remontēja televizorus. Viņu draudzība bija ļoti stipra; A. Zvirbulis bija pirmais, kas redzēja mākslinieka darbus un pamazām sāka tos kolekcionēt," stāsta I. Runkovska.
V. Veiriņa, darba gaitās braukdama, Artumu gleznojot satikusi bieži, īpaši uz vecā Kandavas ceļa. Un allaž zinājusi, ka viņš nav atstāts viens, ka gan jau Zvirbulis viņu paņems: "Tautās visvairāk aizgāja tieši viņa Tukuma un apkārtnes pavasara ainavas, kas ļaudīm tik ļoti patika. Un tāpēc viņi pirka. Savukārt autors pierakstīja adresi, uz kurieni glezna aiziet."
Artuma gleznas ir daudzās mājās gan Latvijā, gan ārpus tās. Savukārt Tukuma muzeja fondos glabājas 39 – dažādu laikposmu, pirktas ar Kultūras fonda starpniecību un no privātkolekcijām, vairāki darbi ir autora, kā arī Tairas Haļāpinas un Irlavas slimnīcas dāvinātas.
***
Varētu teikt, – tie nedaudzie ir laimīgi, jo viņiem izdevās parunāties ar Artumu. Taču tā nav; mākslinieks runā ar mums joprojām. Un dara to caur savām gleznam, stāstot, kāds Tukums bija toreiz, un liek aizdomāties, kāds tas nebūs vairs nekad. Tiesa, Artumam nebija tik kategoriskas nostājas. Viņš vienkārši un pamatīgi iemūžināja savu laiku, nepadarot ainavu sastingušu, bet gan atvērtu iztēlei… Joprojām upes līkumā, ziedošā dārzā vai Kalna ielā varam nojaust par to, ko 70 gadu radošajā darba mūžā tik tieši un trāpīgi redzēja Artums. Un varam lepoties.
Ansis Artums
* Ražīgs mākslinieks, kura darbi atrodas dažādās kolekcijās, taču vislabākā no tām pieder Tukuma muzejam. Viņa gleznas atrodas arī Tretjakova galerijā Maskavā.
* Dzimis 1908. gada 15. janvārī Rīgā kalpu Viļa Artuma un Trīnes Gūtmanes ģimenē. Vecāki nākuši no Tukuma apriņķa Grenču puses, taču labākas dzīves meklējumos devušies uz Rīgu. 1913. gadā ģimene atkal pārcēlās uz Tukumu.
* No 1914. līdz 1919. gadam ģimene bijusi bēgļu gaitās Vitebskas guberņā, kur A. Artums sāka skolas gaitas latviešu bēgļu skolā.
* A. Artums beidzis pamatskolu, 1923. gadā iestājies Tukuma vidusskolā, kur, skolotāja Kārļa Meira veicināta, rodas interese par tēlotājas mākslu. Ar skolasbiedru A. Lapiņu 1926. gadā sarīkota viņa darbu pirmā izstāde.
* 1927. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas izturējis eksāmenus Mākslas akadēmijā. Jau 2. kursā piesaistījis akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša uzmanību un tiek uzaicināts strādāt profesora vadītajā Dabasskatu meistardarbnīcā. Līdz ar to A. Artums pievērsās ainavu glezniecībai.
* 1933. gadā, beidzot akadēmiju, diplomdarbam izvēlējās Tukuma ainavu – skatu pie «Tukums I» dzelzceļa stacijas pārbrauktuves.
* Izstādēs piedalījies kopš 1932. gada. Pirmā – Jelgavas mākslinieku izstāde. 1933. gadā – pirmā izstāde Tukumā. Piedalījies arī vairākās izstādēs ārzemēs.
* 1934. gadā iesaukts karadienestā – 12. Bauskas kājnieku pulkā Daugavpilī.
* 1935. gadā sācis darba gaitas – Jāņa Krieva podniecībā par trauku apdekorētāju; tajā strādājis līdz 1944. gadam. Kopš 1945. gada līdz aiziešanai pensijā 1968. gadā strādājis Mākslas fonda darbnīcā (arī keramika).
* No 1933. līdz 1940. gadam bijis Mūkusalas mākslinieku grupas dalībnieks.
* Mākslinieku savienības biedrs no 1945. gada, 1952. gadā izslēgts, atjaunots 1958. gadā. LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks kopš 1981. gada.
* Dzīvesbiedre Milda Dombrovska. Abu prieks ir divi lieli vilku suņi.
* A. Artums miris 1997. gada 13. janvārī Tukumā.
