Telefonakcijā Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Nobeigums. Sākums 29. aprīļa un 3. maija laikrakstā.
– Kas tiks darīts Zemkopības ministrijā, lai uzlabotu situāciju piensaimniecībā?
– Nevar vainot lauksaimniekus, ka ir cenu celšanās pārtikas produktiem. Lauksaimnieki no tā nav ieguvēji. Dažas intervijas it kā parādīja, ka šī ir pārtikas produktu reālā cena. Tas tikai norāda uz to, ka Latvijā tas posms starp zemnieku un patērētāju ir vai nu visneefektīvākais vai visalkatīgākais Eiropas savienībā. Pieļauju, ka varbūt kaut kas šeit ir no abām iepriekš minētajām lietām. Pašlaik esam operatīvi noteikuši graudu intervences naudas izmantošanu un raduši piensaimniecības atbalstam 2,5 miljonus latu.
Esam sākuši arī diskusiju ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP), kā vislabāk šos līdzekļus izmantot. Varam mēs to izmantot atbalstam ciltsdarbam, ganāmpulka kvalitātes uzlabošanai (ganāmpulkiem būs jābūt pārraudzībā) un vēl diskutēsim par to, kādam būs jābūt izslaukumu slieksnim. Tiek prasīti seši miljoni piena nozares stabilizācijai. Pirmkārt, tādas naudas valsts budžetā nav. Ja vien budžets pildītos optimistiskāk, nekā līdz šim, tādā situācijā mēs nekad neesam aizmirsuši atbalsta programmas lauksaimniecībā. Tā būs mūs prioritāte pie iespējamiem budžeta grozījumiem. Taču pēc pašreizējās informācijas, kas ir manā rīcībā, mēs nevaram cerēt uz lielu budžeta pieaugumu tēriņa pusē. Tā tas ir visā valstī, un arī lauksaimniecība nav izņēmums. No otras puses, ja apskatāmies, kas notiek, ja piena saimniecības tiek atbalstītas vēl lielākā apjomā (es nesaku, ka viņi to nav pelnījuši, viņi to ir pelnījuši), ja šāda netieša subsidēšana tiek veikta, tad arī tālāk piena uzpircēji, pārstrādātāji, tirgotāji tik un tā cenšas šo papildu ienākumu pārdalītu sev par labu un neko nedarītu, lai uzlabotu savu efektivitāti un darbību. Tas, ka zemnieki ir neapmierināti un gatavojas aizstāvēt savas intereses ar radikālām metodēm… Šī brīža situācija ir pietiekoši nopietna, lai par to nopietni un skaļi runātu un savas tiesības aizstāvētu. Tas ir pilnīgi noteikti, vienīgais, ko es gribētu piebilst, arī šajās protesta akcijās jaušamas, ka nav tādas īstas vienotības arī no piena ražotāju puses, jo daudzās organizācijas, kas pārstāv piena ražotājus – gan piena ražotāju asociācijas, gan kooperatīvu asociācijas, gan kooperatīvi – tomēr nav tā, ka apvienotos un panāktu lielā vairuma piena ražotāju vienotību. Mums vieglāk no tā nebūtu, jo sarunu partneris būtu nopietnāks, taču racionālāk gan, un, ja runājam par valstisko līmeni un starptautisko līmeni, tas būtu daudz efektīvāk. Mans mērķis nav aicināt rīkot protestus, bet gribētu, ja tādi notiek, tad lai tie būtu izsvērti ar konkrētām lietām un idejām, kas būtu veicams.
– Kad valstī tiks izbeigta mafiozā darbība un degvielas zagšana no cauruļvadiem? Kad Mārtiņš Roze bija Kandava, tas bija jau sen, viņš apsolīja, ka degviela, kurai atmaksās akcīzes nodokli, būs iekrāsota. Tad atkristu arī papīru plūdi Valsts ieņēmumu dienestā. Taču nekas šajā jomā nav izdarīts!
– Iekrāsotā degviela būtu labs veids, kā šo jautājumu kārtot, bet ne vienīgais. Diemžēl akcizēto preču pārvalde bijusi ar dzelzsbetona elastību šāda jautājuma risināšanā un administratīvā sloga samazināšanā. Mēs turpinām uzturēt šo savu prasību, varbūt ne ar iekrāsotu degvielu, bet, izmantojot kontu kartes vai ko līdzīgu, lai par degvielas apjomu, ko zemnieks pērk, viņš jau uzreiz nemaksātu šo akcīzes nodokli.
