Turpinājums telefonakcijai ar Zemkopības ministru Mārtiņu Rozi.
– Interesanti, pasaulē bads, bet tajā pašā laikā nav, kas pērk pienu?
– Tas ir paradokss. Bet ir. Pārtika ir nepieciešama. Tai skaitā piena produkti. Manuprāt, te ir vietā mūsu argumenti, ka atbalstam ir jābūt par ražošanu, nevis par nekā nedarīšanu.
– Vai nav iespējams publiskot, par kādu cenu dod pienu no kombināta veikaliem?
– Par to esam runājuši ar Konkurences padomi. Šis jautājums, manuprāt, īsti pareizi nav nostādīts visā Eiropas savienībā. Ja uzņēmumi sāk publicēt savas cenas, tad saka, ka tā varētu būt slēpta vienošanās. Manuprāt, tā ir pārprasta piesardzība.
– Kombināti taču tāpat var vienoties…
– Protams. No mana viedokļa publikācija nāktu tikai par labu.
– Pastiprinātā PVD (Pārtikas un veterinārais dienests. – Red.) piena kontrole notiek vienlaicīgi ar šo krīzi. Vai nav tā, ka ar PVD rokām jau tā grūtajos apstākļos vēlas iznīcināt mazos piena ražotājus?
– Tas tā nav. Pastiprinātās kontroles jau sākās pagājušā gada nogalē, jo parādījās situācija, ka pārstrādes uzņēmumi uzrādīja savos pārskatos – 98% ir augstākās kvalitātes piens. Satraukums ir par to, ka tas neatbilst patiesībai. Paskatoties uz mūs ganāmpulku struktūru, ka ganāmpulkos vidēji ir trīs govis, pie šādas situācijas nevar būt tā, ka 98% piena atbilst augstākai kvalitātei. Mēs pēc eksprespārbaudēm secinājām, ka uzņēmumi slēpj patiesību par reālo piena kvalitāti. Kad piena bija mazāk, tad pienu vērtēja kā augstākas kvalitātes, bet tad, kad piena vairāk, laida kvalitāti uz leju. Tas ir iemesls, kāpēc Pārtikas un veterinārajam dienestam ir uzdots pastiprināti kontrolēt piena kvalitāti.
– Kāpēc jūs neesat tikpat čadīgi, kad jāaiztāv patērētāji? Vienā jaukā dienā pēkšņi tikai jūtam, ka krējumam ir kaut kādi piemaisījumi, bet uz iepakojuma tas nav norādīts. Kāpēc cilvēkus savlaicīgi par to nebrīdina?
– Te pircēji var balsot ar savu pirkšanu vai nepirkšanu. Tas, ka uz iepakojuma nebija norādīts, ka tas ir krējuma izstrādājums, tas bija pārkāpums. Pārtikas un veterinārais dienests tagad šim marķējumam pievērš ļoti lielu uzmanību.
– Nekas nenotika, neviens ne noindējās, ne nomira, kad pārstrādes uzņēmumi iepirka, kā jūs teicāt, to nekvalitatīvo pienu, tagad es kā pircējs jūtos apdalīts ar visiem tiem konservantiem. Gaļa – sliktas kvalitātes, mērcēta, konservēta. Piens – no pulveriem un palmu eļļas. Cik tālu mēs šai ziņā aiziesim? Cilvēki cenšas paši nopirkt no zemnieka cūkgaļu un nožāvēt, un ēst garšīgu un nesaķīmiķotu produktu.
– Mani arī tas kaitina, un es turpināšu pret to cīnīties; ja kūpināto gaļu uzliek uz pannas un tā lec nost, jo ir vairāk nekā 30% ūdens. Esmu devis rīkojumu, lai sagatavotu Ministru kabineta noteikumus – uz iepakojuma vakuumā būtu jānorāda, ka tur ir 30% ūdens. Lai cilvēki to redzētu un zinātu, cik maksā par gaļu, cik – par ūdeni.
– Es jums teikšu rūgtus vārdus – jūs neesat īstais cilvēks ministra krēslā.
– Kāpēc? Jūs to varat pamatot?
– Jūs nesaprotat lauku cilvēkus. Kā jūs varat atļauties iznīcināt cukurbiešu audzēšanu? Kā jūs varat atļauties iznīcināt piena lopkopību?
– Es neko neesmu iznīcinājis.
– Vai tad cukurbietes mēs audzēsim?
– Kas vēlas audzēt, var audzēt, nevienam nav aizliegts. Ir zemnieki, kas cukurbietes audzē lopbarībai. Attiecībā uz cukurfabrikām, tas bija īpašnieku lēmums.
– Atsevišķu cilvēku, kas sagrābās tos īpašumus un sev izdevīgi nolikvidēja.
– Tieši tā.
– Kāpēc mums jāieved tādi pārtikas produkti no ārzemēm, ko paši varam saražot. Imports mums pārsniedz eksportu. Vai tas nav ārprāts?
– Tāda situācija ir un bija, pirms es vispār varēju kaut ko ietekmēt. Latvijas cilvēkiem nav jāpērk importa produkcija. Es arī to nedaru.
– Bet mūsu zemnieku ražotais taču jāizvieto veikalos. Kāpēc tad tur ir tikai tas imports?
– Bet kas tad pērk? Tas, kas iet uz veikalu. Ja šādu importa produkciju nepirktu, tad arī nevienam neatmaksātos to ievest.
– Tad jau labāk zemniekiem maksāt lielāku naudu.
– Pirksim mūsu pašu produkciju, un tad jau zemniekam maksās lielāku naudu.
– Kā mēs varam zināt, kas desās samalts, vai tas no mūs cūkas vai Vācijas cūkas? Laukos nav cilvēkiem darba.
– Tanī paša laikā es zinu uzņēmumus, kas nevar atrast darbiniekus.
– Zemnieki nevar attapties, nav ar ko zemi apstrādāt…
– Tāpēc ir subsīdiju programmas un Eiropas naudas.
– Jūs neizprotat. Kāpēc jūs neaprunājaties ar lauku cilvēkiem. Tagad taisās audzēt rapsi. Pajautājiet īstiem agronomiem, ko būtu lietderīgi audzēt, ko ne. Piemēram, varētu audzēt linus.
– Tukuma pusē ir gaišs un domājošs cilvēks kā Gunvaldis Sproģis, mums ar viņu ir laba sapratne, un viņš šogad audzēs linus. Kad es teicu, ka Zemgalē un Kurzemē var audzēt linus, tad daudzi laukos teica, ka es esmu prātu pazaudējis. Bet, manuprāt, ir iespējams to veiksmīgi izdarīt. Vienīgi lepnie kurzemnieki un zemgalieši negrib paskatīties tālāk par savas sētas durvīm.
– Bet ko tad audzēs Latgalē?
– Tur var audzēt āboliņu galegu, zālājus un lielā skaitā turēt aitas.
– Bet cilvēki tak nevar attapties..
– Mums pa visu Latviju ir 500 lauku konsultanti katrā pagastā. Lai zemnieki iet pie saviem lauku konsultantiem un konsultējas par iespējām. Ja cilvēki grib kaut ko zināt, viņi šo informāciju var saņemt.
– Laukos ir zudusi ticība, ka kaut kas uzlabosies.
– Nevajadzētu būt tādam negatīvismam. Protams, laukos tagad strādā ar citām metodēm un nav iespējams salīdzināt to, kā strādāja agrāk un kā strādā tagad.
Latvijā ir 80 000 zemnieku.
– Ministra kungs! Lai gods un slava jums. Tā tikai turpiniet. Zemnieki, kas ir īstie Latvijas zemnieki, ir pilnīgi apmierināti, ja 16 līdz 17 santīmus maksā par piena litru. Tā ir normāla cena. Ja mēs visi gribētu taisīt zelta fermas, tad vajadzētu piecdesmit santīmus maksāt. Tos Eiropas noteikumus jau sen vajadzēja ieviest, jo cūcība jau bija. Es no Slampes zvanu. Te arī ir vecais komplekss, ja jūs redzētu, ko tur dara! Tikai to Eiropas naudu plēš ārā. Ceļmalas tādas, ka bail, pagasts viņiem ceļu greiderē. Bet kā tad tur nebūs bedru bedrēm, ja ceļa mala ar nezālēm noaugusi augstāka nekā ceļa vidus. Gods un slava jums, par pienu neuztraucaties.
– Šajā situācijā ir tomēr jāuztraucas par piensaimniecību.
– Man ir sešas govis. Esmu apmierināts. Muižas mums nevajag, mums vajag normālas zemnieku saimniecības.
– Paldies par atbalstu.
– Zvana no uzņēmuma «Ivetas zirgi» Kandavas novadā. Esmu bioloģiskās saimniecības īpašniece. Tā kā man ir zirgi, es vēl badā no savas septiņu govju piensaimniecības neesmu nomirusi. Mēs nodevām pienu SIA «Ozols», bet tas palika parādā trīs tūkstošus latu. Man kā septiņu govju īpašniekam tā ir liela nauda. Tikko labi izrāpāmies no šīs krīzes, sāku pienu pārdot «Rīgas piena kombinātam». Nevaru neko sliktu teikt par kombinātu, tas nekas, ka man bija pamatcena – 18 santīmi par piena kilogramu. Man ir zirgi, govis, es izdzīvošu. Man ir piena māja, gan arī dzesētāji. Bet piena analīzēs baktēriju norma ir 100000, pusotru gadu man viss bija kārtībā, vairāk par 50 000 vispār nav bijis, bet nu pēkšņi ir pieci miljoni! Es esmu zootehniķe ar augstāko izglītību un pārraugs, un es perfekti zinu, kas man ir jādara, lai man tās baktērijas nebūtu. Un to es arī daru. Kāpēc es nevaru ticēt pēdējo divu dekāžu analīžu rezultātiem?
– Šis iemesls ir arī tas, kāpēc mēs stiprinām veterinārmedicīnas diagnostikas centru, kas varētu noteikt reālo situāciju. Reizēm problēma ir transportā, ar ko pienu ved, nevis saimniecībā. Iznāca tā, ka piens zaudē kvalitāti ceļā līdz pārstrādātājam. Jūsu gadījumā jums nevajadzētu kautrēties lūgt Pārtikas veterinārajam dienestam veikt kontrolanalīzes un noskaidrot situāciju.
– Mēs arī paši noņēmām no baseina un aizvedam uz Ulbroku,
bet mēs jau neko nevaram pierādīt.
– Analīzi vajadzētu ņemt paralēli tad, kad analīzes ņem piena kombināts, un nodot Pārtikas un veterinārajam dienestam.
– Mūsu lokā ar analīzēm tā ir visiem.
– Ja tas ir lokā, iespējams, uzņēmums tik paņem koppiena analīzi no loka. Mēs neesam pārliecināti, ka uzņēmumi veic analīzes katra piegādātājam pienam. Arī tā var būt.
– Kā ar «Ozolu»? Vai ir cerības saņemt naudu?
– Lauku atbalsta dienests ir tiesīgs pārstāvēt jūs tiesā.
– Tas jau ir izdarīts.
– Tad tas ir tiesas rokās.
– Vai tad Ulbrokas laboratorija nav neatkarīga, kurā varētu vērsties strīdus gadījumā?
– Ulbroka nodarbojas ar pārraudzību, kvotu uzskaiti. Tā ir akreditēta. Paredzēts, ka datu bāze būs vienota, lai vienlaicīgi noņem, tā analīze būtu gan uzņēmumam, gan Ulbrokas laboratorijai un nepieciešamības gadījumā arī Pārtikas un veterinārajam dienestam, lai būtu arbitrāžas mērījums un samazinātu vēlmi manipulēt.
– Kādas perspektīvas ir topošajiem lauksaimniecības speciālistiem?
– Pašlaik mums ir ļoti nepieciešami izglītoti lauksaimnieki. Tie speciālisti, kas mums bija padomju laikos saimniecībā, lielākā daļa ir pensijā. Mums ir ļoti maz reāli izglītotu lauksaimnieku kā uzņēmumu vadītāju. Vajadzīgi ir ne tikai traktoristi, kaut gan traktors arī tagad ir kā tāds minimāls skaitļošanas centrs. Mums ir daudz zemnieku, bet dziļi izglītotu lauksaimniecības uzņēmumu vadītāju mums trūkst. Tāpēc ir jācenšas radīt vide, kur šiem cilvēkiem strādāt un šos cilvēkus sagatavot.
– Lai jaunie speciālisti apgūtu mehanizatora iemaņas, mācību bāze ir pašvaka, vai nav iespējams to uzlabot?
– Diemžēl šīs mācību iestādes ir Izglītības ministrijas pārziņā, kurai par bāzi būtu jārūpējas. Manuprāt, nebija pareizi, ka Saeima lauksaimniecības skolas nodeva šīs ministrijas pakļautībā, bet tur neko nevaram līdzēt. Mēs cenšamies sniegt atbalstu prakses saimniecībām. Mēs pārmetām Bulduru dārzkopības skolai par aizlaistiem dārziem, taču mums atbildēja, ka praksei programmā paredzēta stunda, bet pārējais jau esot izstrādināšana. Esmu pārliecināts, ka nevar iznāk labs speciālists, ja viņš nebūs labi iepraktizējies un pa vienu stundu to nevar izdarīt. Programmas jau nav nekādas svētās govis, ko nevar pārveidot. Arī Lauksaimniecības universitātē lauksaimniecības pamati ir jāapgūst arī datorspeciālistiem, kuri tur mācās, un arī tiem, kas apgūst sociālās zinātnes.
