24. aprīlī «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakcijas telefonakcijā piedalījās zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Galvenie jautājumi, kurus viņam uzdeva, bija par piena iepirkuma cenām, likvidēto cukura rūpniecību un vēl daži citi. Tie bija gan konstruktīvi, gan lietišķi, netrūka arī emocionālu un niknu pārmetumu. Daudzi zvanītāji aicināja ministru atkāpties no amata.
Visvairāk darba un izdevumu – zemniekam
– Neesam apmierināti ar to, ka mums ministrs tagad aicina pienu pārdot pašiem. Tas nav vienkārši un ātri izdarāms, jo nepieciešams kārtot lietas Pārtikas un veterinārajā dienestā. Turklāt pie šādām piena cenām zemnieks nespēj izdzīvot. Spēkbarības cena piena ražotājam pieauga katastrofāli. Tāpat visi ražošanas līdzekļi ir kļuvuši dārgāki…
– Protams, nosacījumi svaiga piena pārdošanai ir un tie ir jāievēro. Kurš atbildēs tad, ja būs masveida saslimšanas.
– Tukumā nav kur pienu tirgū pārdot. Tur paviljonā kopā ar gaļu tirgo drebēs…
– Nevaru pateikt, kāpēc jums Tukuma tirgū šāda situācija ir izveidojusies.
Ja paskatās, kādi ir izdevumi un kādi ir ienākumi, ja tomēr saorganizējas kaut nedaudz, var tirgot pārstrādātu pienu vai biezpienu. Tur nemaz tik daudz to investīciju nevajadzētu, kā piemēram, to dara «Dundagas piensaimnieks», «Straupes piensaimnieks». Līdz ar to ienākumi nāk gan no ražošanas, gan pārstrādes, gan tirdzniecības. Klausoties pārstrādes uzņēmuma vadītāju teikto, ka piena cenas esot adekvātas gan iepirkumā, gan pārdošana, es absolūti tam nevaru piekrist. Pašlaik lielākā daļa tiek ne jau tiešajam ražotājam. Izdevumi un ieguldītais darbs vislielākais ir zemniekam.
– Vai tiešām zemniekam ir jāiegulda vēl nauda pārstrādē, jau tā tagad trūkst līdzekļu? Jau tāpat esam paņēmuši kredītus, lai nopirktu piena dzesētājus, sakārtotu piena mājas un tagad nu ir šīs problēmas.
– Zemkopības ministrija pagājušajā gadā diezgan droši brīdināja par to, kādas būs tirgus tendences un ka būs cenu samazinājums. Tajā brīdī neviens mūsos neieklausījās…
– Šeit zvana no Kandavas. Es noklausījos radioraidījumu, kur teica, ka dārgākais piens veikalā ir 58 santīmi litrā. Tad būtu ļoti svētīgi, ja kāds atbrauktu no jūsu ministrijas apskatīties, kas notiek Kandavā. Kandavā piens maksā 67 santīmi litrā. Būtu labi, ja jūs izbrauktu un apskatītos, kas notiek mazajos veikalos, nevis kas notiek pilsētas lielveikalos. Un pie šādas piena cenas jūs prognozējat zemniekam 19 santīmus litrā?
– Es zinu. Es neesmu teicis, ka vajadzētu maksāt 19 santīmus. Tā ir piena pārstrādes uzņēmumu politika. Ja apgalvo, ka šīs cenas attiecība ir normāla, man atliek vien secināt, ka tā daļa, kas ir starp zemnieku un pircēju, ir neefektīva, nekonkurētspējīga vai arī ļoti alkatīga.
– Nesaprotu arī tās runas par tiem piena pulveriem. Agrāk bija kārtīga, žāvēta cūkgaļa, tagad piešpricēta ar ūdeni…Tagad ir piena, sviesta un krējuma produkti… Un vēl par tādu cenu!
– Es jums piekrītu.
– Kāpēc nolikvidējāt cukurfabriku? Cik miljonus jūs iebāzāt kabatā? Cik Jums Eiropa par to samaksāja?
– Es neesmu saņēmis ne santīma. Ar to es arī lepojos.
– Ak lepojaties, lepojaties, ka esat nolikvidējis lauksaimniecību? Tagad runa ir par piensaimniecību. Vai tiešām jums kādreiz nebūs jāatbild par to?
– Paldies par jūsu zvanu un interesi.
– Zvana no Tukuma. Kāpēc iznīcinājāt cukurfabrikas?
– Tas bija uzņēmēju lēmums. Visi bijušie darbinieki ir saņēmuši kompensācijas. Arī zemnieki ir saņēmuši kompensācijas, un mēs vairs nesagandējam Lielupi.
– Man liekas, ka jums ir jāatkāpjas no amata. Ulmanis pirmais centās, lai tās strādātu. Jūs iznīcināt. Piensaimniecību arī iznīcināt. Jums ir jāatkāpjas un cauri.
– Paldies.
Kurš un kā interesēs strādā?
– Zemnieki nopirka iekārtas, sakārtoja piena mājas, ņēma kredītus, lai to izdarītu. Tagad viņus dzen bankrotā…
– Pagājušajā gadā bija problemātiska situācija pārstrādātājiem un zemnieki diktēja savus noteikumus par cenu un virzienu, kur pienu pārdos. Viņi toreiz nebija gatavi sarunām un šis dialogs bija neveiksmīgs. Tanī brīdī no pārstrādes uzņēmumiem bija prasības slēgt robežas un neļaut pārdot pienu lietuviešiem. Tas tanī brīdī bija ļoti liels atspaids zemniekiem. Faktiski bija ļoti liels uzstādījums Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājam, ka viņš pat var pazaudēt amatu, ja ļaus pienu pārdot uz Lietuvu. Tanī brīdī es pateicu, ka šādi mēs nedrīkstam rīkoties, zemnieku pakļaušana pārstrādātāju diktātam nevar notikt.
Šajā gadā tirgus situācija ir mainījusies. Situācijas noteicēji ir pārstrādes uzņēmumi. Ir jābūt normālai konkurencei. Zemniekiem pašiem ir jāvienojas. Piensaimniecību pārstāv vairākas organizācijas. Piena ražotāju asociācija pārstāv tikai nelielu daļu no piena ražotājiem. Lielākā daļa no piena ražotājiem nav nedz kādas asociācijas, nedz kooperatīva biedri. Un tiem ir tā lielākā problēma. Tad arī savas intereses nevar aizstāvēt. Kas atteicas uz modernizāciju, tad tās nav ne tuvu visās saimniecībās; vadoties pēc projektu skaita, tā ir tikai neliela daļa.
– Vai nebūs tā, ka nolaidīs piensaimniecību līdz kliņķim. Kāds par santīmiem sapirks kvotas, kas vairs nebūs vajadzīgas. Tad ministram būs jālikvidē nozare un kvotu īpašnieki dabūs nozīmīgu kompensāciju?
– Tā nebūs. Nekādā gadījumā.
– Cik ilgi šitā padarīšana vilksies, ka iepirkuma cena ir jau zem pašizmaksas? Cik ilgi būtu jāiztur?
– Pašlaik ir nepieciešams kopīgs zemnieku viedoklis un strikta nostāja pret iepircējiem. Pašlaik piena ražotāji ir labāk organizējušies nekā pirms trijiem, četriem gadiem. Pašlaik ir jārunā vairāk visiem vienā balsī. Pašreiz tirgotāji muļķo gan piena ražotājus, gan Latvijas pircējus.
Piensaimniecība ir mūsu prioritārā nozare. Tai ir viens no lielākajiem apgrozījumiem. Uz to arī balstās piena produktu eksports. Cenām, kādas pienam pašlaik ir mūsu veikalos, es nevaru piekrist. Mums ir nepieciešams piena produktu eksports, jo mūs dabas apstākļi atļauj ražot tik, cik mēs ražojam, un vēl vairāk. Arī realizācijas un pārstrādes galam jābūt saprāta robežās.
Grūti pašlaik ir kaut ko pateikt par cenu lietām. Manuprāt, pārstrādātāji gatavojas uz to, ka vasarā ir vairāk piena, govis ies ganībās, tāpēc cenšas cenas spiest uz leju. Cenas būs tas sarežģītākais.
– Pie intensīvas ražošanas govis ganībās vairs neiet.
– Jā, bet intensīvās saimniecības ir 5%.
– Es to zinu, bet man kā intensīvam ražotājam šī situācija piena tirgū ļoti
"sit pa kāju".
– Es domāju, ka mēs dialogu turpināsim. Esam iecerējuši atbalstu tām saimniecībām, kurām govis ir pārraudzībā un izslaukumi virs vidēja. Kāds ir jūsu saimniecībā vidējais izslaukums?
– Pagājušajā mēnesī bija deviņas tonnas gadā.
– Tad jūs arī saņemsiet palīdzību šajos apstākļos.
– Tas, ko govs var saražot no zāles, ir līdz septiņām tonnām. Viss pārējais jau nāk par bargu naudu, un ar katru mēnesi ražošanas izmaksas paliek aizvien dārgākas. Piedevas, ko mēs izbarojam, lai piena būtu vairāk, kļūst aizvien dārgākas.
– Piena nozarei atbalsts būs, un es domāju, ka atbalstīsim arī kooperatīvu veidošanu, lai turpmāk sarunas starp ražotāju un pārstrādātāju varētu noritēt kā līdzvērtīgiem partneriem.
Pārtikas trūkst, bet…
– Šodienu cenu bedre piensaimniecībā ir tikai Baltijas valstīs…
– Nav gluži tā, tāda ir arī Vācijā, Francijā, Krievijā. Arī Vācijā ir problēmas ar piena gala produkta realizāciju.
– Interesanti, un tas ir laikā, kad pasaulē trūkst pārtikas…
– Tas tiešām ir paradokss. Manuprāt, šis ir viens no argumentiem, ka ir jābūt
atbalstam par ražošanu, nevis par nekā nedarīšanu.
– Vajadzētu publiskot, par kādu cenu kombināti pārdod pienu veikaliem. Nav noslēpums, ka veikali diktē savus noteikumus ražotājam, bet ražotājs lielajiem savu produkciju pārdod daudz lētāk.
– Dundagas piena pārstrādes uzņēmums savā veikaliņa pienu pārdod par 42 santīmiem. Mums ir jāatgriežas pie tā, ka ir mazie veikaliņi un nevar visu tirgu nodiktēt lielveikali. Manuprāt, agri vai vēlu mēs pie tā nonāksim, jo ir šī pelēkā zona starp ražotāju un tirgotāju ar visiem slēptajiem bonusiem. Mums nāksies par to runāt un ar to jau nodarbojas arī Konkurences padome. Nedrīkst pienu pārdot tirgotājam zem līgumcenas, kāda ir noslēgta. Taču lielveikali nepārtraukti panāk dažādus bonusus, kas faktiski ir jāatrēķina no tās cenas, par kādu ir noslēgts līgums. Mazajiem veikaliem šo bonusu nav. Domāju, ka īsti pareizi šī lieta nav nostādīta ne tikai Latvijā, bet Eiropas savienībā kopumā.
Ja uzņēmums sāk publicēt savas cenas, tad saka, ka varētu būt slēpta vienošanās. Viens paskatās un pielāgojas nākošajam ar cenām, tā var notikt vienošanās. Cenu publiskošana, manuprāt, nāktu par labu.
– Mēs esam sasaistīti: gan mums ir pensionārs, gan esam saņēmuši atbalstu naturālo saimniecību pārstrukturēšanai. Esam
iekārtojuši piena māju, tagad a/s «Tukuma piens» mums paziņo, ka ar martu līgumu ar mums neslēdz. Apzvanīju citus piena pārstrādātājus, bet visi esot līgumus noslēguši. Tātad mūsu saražotais piens nevienam nav
vajadzīgs?
– Vai jūs esat arī iestājusies kādā kooperatīvā?
– Neesam. Sākām no trim gotiņām, nu ir sešas. Pagājušajā gadā nodevām
sešas tonnas piena.
– Varbūt jums būtu vērts runāt ar kooperatīviem? Varētu painteresēties Piena ražotāju asociācijā vai kooperatīvā «Piena ceļš», kura vadītāja ir Ilze Aizsilniece.
– No Sēmes traucē. Jūs teicāt, – lai gūtu peļņu, jātur vismaz 100 lopi?
– Tā es neesmu teicis. Es esmu teicis, ka tad var domāt par nopietnām investīcijām un to atmaksāšanos, to rāda ekonomiskie aprēķini.
– Dabā nepastāv tādas platības, kur varētu turēt tik daudz lopus.
– Tas ir tikai tādām saimniecībām, kurās ražo tikai pienu un neko citu kā tikai pienu. Uz mazākām platībām var pastāvēt, ja ir vēl citas nozares, kas saistītas ar piena lopkopību.
– Mums visapkārt ir meži un purvi.
– Tādā gadījumā jāpārstrukturējas. Tas nenozīmē, ka jālikvidē piensaimniecība, bet gan jāskatās, kas varētu būt papildu ienākumi piensaimniecībai.
– Visriņķī mums ir valsts meži. Lauksaimniecības platību ir maz un tās ir kalnainas.
– Tad jādomā par lopkopību. Ja ir govis, varētu būt arī vēl aitas, kam būs pieprasījums.
– Jūs teicāt – ar sešām septiņām govīm – tas ir galīgi garām…
– Neteicu, ka galīgi garām, bet nav iespējams plānot investīcijas.
– Bet tas taču laukos ir iztikšanas jautājums.
– Bet par ko tad atbildi Reģionālās Attīstības un pašvaldību lietu ministrija? Gaidāmajā teritoriālajā reformā tas, kā funkcionēs pašvaldības, vispār netiek skarts. Viss balstās tikai uz to, ka mums ir jādod subsīdijas piena lopkopībai. Mēs taču ar to nevaram atrisināt sociālās problēmas! No tā, ka piemaksāsim subsīdijas piena ražotājiem, autobuss nesāks kursēt, ceļi arī labāki nepaliks, ārstu vairāk nebūs. Te ir jautājums, kura saknes ir daudz dziļākas nekā problēmas piensaimniecībā. Ar to mēģina aizbāzt lielu caurumu.
– Kā būs ar subsīdijām, kad notiks reģionālā reforma? Kā subsīdijas sadalīs?
– Subsīdiju sadali reģionālā reforma nekādi neietekmēs. Mums ir arī pagastos un novados lauku attīstības speciālisti. Pēc tam, kad būs apvienoti lielie novadi, mēs nesamazināsim šo speciālistu skaitu.
– Pasta mums nav, ārstu nav, transporta mums nav. Skolu likvidē. Kas tad paliks tais laukos dzīvot?
– Mans viedoklis ir, ka neko no jūsu nosauktajām lietām nedrīkst likvidēt.
– Bet likvidē Krišājņa Barona skolu Viesatās.
– Šis jautājums ir jārisina pašvaldībai.
– Ja nolikvidēs skolu, transporta arī nebūs. Autobusa tagad arī nebūs…
– Ja likvidē skolu, tad ir jābūt labākam transportam.
– Transporta jau nav. Autobuss uz Tukumu iet vienreiz nedēļā, bet tepat
blakus, Jurģos, autobuss vispār nekursē.
– Tas ir Satiksmes ministrijas jautājums.
– Ārsts mums atbrauc vienreiz mēnesī. Vai tas ir normāli?
– Tas nav normāli.
– Man ir piensaimniecība, kontroles brauc nepārtraukti. Sibīrijā biju, tur man neprasīja, ko es ēdu. Man tagad kvotu žurnālā jāuzrāda, cik es dienā apēdu pienu, cik es pati izslaucu. Vai tā nav kauna lieta?
– Ja jūs to uzskatāt par kauna lietu, jums ir iespējas pienu neražot.
– Jūs atskaitāties par to, ko ēdāt?
– Es neražoju pienu.
– Ja man rūpnīca pārbauda analīzes divas reizes mēnesī, vai tad ar to nepietiek?
– Diemžēl mums nav uzticības rūpnīcu veiktajām analīzēm.
– Bet man nav uzticības kontrolieriem… Vai šīs kontroles nav tāds kārtējais iemesls, lai panāktu, ka kam lielāks maciņš, tas varēs strādāt.
– Nekādā gadījumā.
– Es domāju, ka lauki drīz izputēs…
– …
– Ko Zemkopības ministrija darīs, lai uzlabotu situāciju piensaimniecībā?
– Nevar vainot lauksaimniekus, ka ir cenu celšanās pārtikas produktiem. Lauksaimnieki no tā nav ieguvēji. Dažas intervijas it kā parādīja, ka šī ir pārtikas produktu reālā cena. Tas tikai norāda uz to, ka Latvijā tas posms starp zemnieku un patērētāju ir vai nu visneefektīvākais vai visalkatīgākais Eiropas savienībā. Pieļauju, ka varbūt kaut kas šeit ir no abām iepriekš minētajām lietām.
Pašlaik esam operatīvi noteikuši graudu intervences naudas izmantošanu un raduši piensaimniecības atbalstam 2,5 miljonus latu. Esam sākuši arī diskusiju ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP), kā vislabāk šos līdzekļus izmantot. Varam mēs to izmantot atbalstam ciltsdarbam, ganāmpulka kvalitātes uzlabošanai (ganāmpulkiem gan būs jābūt pārraudzībā) un vēl diskutēsim par to, kādam būs jābūt izslaukumu slieksnim.
Tiek prasīti seši miljoni piena nozares stabilizācijai. Pirmkārt, tādas naudas valsts budžetā nav, ja vien budžets pildītos optimistiskāk, kā līdz šim, tādā situācijā mēs nekad neesam aizmirsuši atbalsta programmas lauksaimniecībā. Tā būs mūs prioritāte pie iespējamiem budžeta grozījumiem. Taču pēc pašreizējās informācijas, kas ir manā rīcībā, mēs nevaram cerēt uz lielu budžeta pieaugumu. Tā tas ir visā valstī un arī lauksaimniecībā. No otras puses, ja apskatāmies, kas notiek?… Ja tiek atbalstītas piena saimniecības vēl lielākā apjomā (es nesaku, ka tās to nav pelnījušas, ir pelnījušas), ja šāda netieša subsidēšana tiek veikta, tad arī tālāk piena uzpircēji, pārstrādātāji, tirgotāji tik un tā cenšas šo papildu ienākumu pārdalītu sev par labu un neko nedarīt, lai uzlabotu savu efektivitāti un savu darbību.
Tas, ka zemnieki ir neapmierināti un gatavojas aizstāvēt savas intereses ar radikālām metodēm, gribu teikt, ka šai situācija ir pietiekoši nopietna, lai par to nopietni un skaļi runātu un savas tiesības aizstāvētu. Tas ir pilnīgi noteikti, vienīgais, ko es gribētu piebilst, arī šajās protesta akcijās jaušamas, ka nav tādas īstas vienotības arī piena ražotāju vidū, jo daudzās organizācijas, kas pārstāv piena ražotājus – gan piena ražotāju asociācijas, gan kooperatīvu asociācijas, gan kooperatīvi – tomēr nespēj panākt vienotību.
Mums vieglāk no tā nebūtu, jo sarunu partneris būtu nopietnāks, taču racionālāk gan, un, ja runājam par valstisko līmeni un starptautisko līmeni, tas būtu daudz efektīvāk. Mans mērķis nav aicināt rīkot protestus, bet, ja tādi notiek, gribētu, lai tie būtu izsvērti ar konkrētām lietām un idejām, kas būtu veicams.
Turpmāk vēl.
