Pārlieku daudz uzkrauj uz valsts pleciem

Politisko partiju apvienība «Saskaņas centrs» (SC) vairāk nekā citas reizes pārliecināta, ka šogad Saeimā tiks ievēlēts liels deputātu skaits un apvienībai piedāvās veidot valdību. Premjera amata kandidāts Jānis Urbanovičs nepārprotami apliecinājis savu vēlmi uzņemties grūto, bet tik ļoti kāroto Ministru prezidenta amatu. Partijas programmā apvienība sola veidot profesionālu Ministru kabinetu, kur valdības locekļiem partijas piederība nebūšot svarīga. Tie būšot godīgi cilvēki, kas lēmumus pieņems kompetenti un ātri. Piemēram, par zemkopības ministru šajā valdībā tiek nominēts Tukumā labi pazīstamais "cīnītājs par iedzīvotāju tiesībām" Guntars Ķirķis.

Taču patiesībā spēcīgu, sabiedrībā atpazīstamu politiķu skaits SC ir niecīgs. Politiskajos uzsaukumos kā reklāmas seju apvienība izmanto Nilu Ušakovu, kurš Saeimas vēlēšanās nemaz nekandidē. Politologi uzskata, ka tādējādi apvienība cer izmantot pašvaldību vēlēšanās Rīgā gūtos labos rezultātus. Vienlaikus tas uzskatāms par vēlētāju mānīšanu, jo cilvēki, iedami balsot par Ušakovu, sarakstā viņa vārdu nemaz neatradīs.

Divas sejas

Latvijas televīzijas raidījumā «De facto», analizējot partiju apvienību «Saskaņas centrs», tika norādīts, ka tai ir divas sejas – viena paredzēta latviešu vēlētājiem, bet otra – austrumslāvu. Tas izpaužas arī priekšvēlēšanu rosībā, tostarp programmā, kurā izmanīgi lavierēts, lai izpatiktu pēc iespējas plašākam, daudznacionālam vēlētāju lokam.

Tukšiem solījumiem pilna ir «Saskaņas centra» priekšvēlēšanu programma,» tā to vērtē skolotāja Irina Salna. Viņa programmā pievērsusi uzmanību, kā apvienība uzrunā savu pamatelektorātu – krievvalodīgos vēlētājus:

– Zemgalē ne, bet Latgalē «Saskaņas centram» vienmēr bijuši labi rezultāti, ko es varu izskaidrot ar vēlētāju vēlmi balsot par savējiem – par krieviem, par krievvalodīgo aizstāvjiem. Taču vēlētāji maldās, tā darīdami, jo partijas programmā nav tiešu solījumu krievu valodas atbalstam, krievu, baltkrievu, ukraiņu tiesību palielināšanai, piemēram, ļaujot nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās.

Šī ir pirmā reize, kad lasu kādas partijas priekšvēlēšanu programmu. Atzīšos godīgi, jūtos nepatīkami pārsteigta. Esmu piedzīvojusi padomju laikus, un šajā dokumentā man bija iespēja tajos atgriezties. Solījumi – skaļi, patosa pilni un vienlaikus tik tukši. Trūkst vienīgi cēlā apgalvojuma, ka «mūsu paaudze dzīvos komunismā». Man tas šķiet nožēlojami.

Par programmā solīto ekonomisko sadarbību ar Krievijas pierobežas apgabaliem man arī ir sava pieredze. Nekas labs tur nevar sanākt, jo Krievijā ekonomiskā situācija ir vēl dramatiskāka nekā pie mums.

No valsts – tikai ņemt

Uzņēmējs, bijušais baušķenieks Kaspars Cimermanis atzīstas, ka īso, 4000 zīmju programmu izlasot, skaidrība par nodomiem ekonomikas jomā nav radusies pilnīgi nekāda. Tādēļ apvienības interneta mājaslapā viņš rūpīgi izstudēja SC «ekonomikas politikas vadlīnijas»:

– Nodokļu pārcelšana no darbaspēka uz nekustamo īpašumu (NĪ) ir nokavēta un nenesīs vajadzīgos rezultātus, kaut tendence ir apsveicama. NĪ nodokļus ir praktiski neiespējami apiet, un tie ir jāmaksā. Tomēr šāda tendence veidos arī cilvēku noslāņošanos, jo mazāk turīgie nevarēs atļauties maksāt augstos nodokļus par mantotajiem īpašumiem un būs spiesti tos pārdot, lai pārvākots uz lētākiem valsts apgabaliem. Importa aizvietošana ir nereāla tik mazā valstī kā Latvija.

Eksporta veicināšana, ģeopolitiskā stāvokļa izmantošana, tehnoloģiju un pievienotās vērtības attīstība – programmā tas viss skan jauki. Tomēr es vēlētos lasīt nevis garus, skaistus teikumus kā no mācību grāmatas, bet reālus darbus, lai nostādnes sasniegtu. Te ir tikai «tīrs ūdens», ko var teikt jebkurš.

Industriālā politikā labi ir tas, ka minētas pamatnozares, kam tiks veltīta prioritāte. Tikai, manuprāt, lauksaimniecība un mežsaimniecība nav ar augstu pievienoto vērtību. Man labāk patiktu, ja tiktu nosaukti industriālie parki, ideju inkubatori, tehnoloģiskā eksporta atbalsts, zinātne. Pozitīvi, ka transporta un loģistikas nozare ir īpaši nosauktas, jo Latvijai ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ izdevīgi šajā jomā kļūt par profesionāli, labi sadzīvojot gan ar Eiropu, gan NVS.

K. Cimermanis gan uzskata, ka daudzviet apvienība pārlieku uzkrauj pienākumus uz valsts pleciem: "Valsts funkcija nav sniegt uzņēmumiem kredītus un garantijas, jo to jau pilnībā objektīvi dara privātais sektors. Manuprāt, labs biznesa projekts vienmēr gūst bankas atbalstu."

Ar revolucionāru degsmi

Liene Akmens (tulkotāja, vēsturniece un redaktore apgādā «Kontinents»): – Saskanīgie sāk ar īsteni revolucionāru saukli: "Mēs uzvarēsim (…), lai cilvēkus atbrīvotu (!) no lielās nabadzības, bet valsti no bankrota un pazemojuma, lūdzot palīdzību starptautiskajiem kreditoriem." Interesanti, kā domāts: "mēs uzvarēsim, lūdzot palīdzību", "mēs atbrīvosim, lūdzot palīdzību" vai arī "pazemojums radies no palīdzības lūgšanas"?

Jaunums daudziem varētu būt ministra pazīmju apraksts, kas lasāms šīs apvienības programmā. Proti, tam jābūt godīgam profesionālim, kurš pieņem lēmumus kompetenti un ātri, turklāt viņa partejiskā piederība nav svarīga un viņš neizmanto savu dienesta stāvokli. Interesanti, kā vētīs to godīgumu un ar kādu hronometru mērīs lēmuma pieņemšanas ātrumu? Un kā šādus sasteigtus vienpersoniskus lēmumus vērtēs citi?

Šis nav vienīgais saraksts, kurš valsts ekonomisko attīstību savu vērtību skalā nolicis teju pēdējā vietā, pirmajā spraužot cilvēka veselību. Tā, protams, ir svarīga lieta, taču bez stabilas, attīstītas, ražojošas valsts nekādi citi labumi nepalīdzēs, vai ne? Dīvaini, ka vispirms saskanīgie par Latvijas valsts pastāvēšanas pamatu min vienkāršu formulu – katrā ģimenē pa diviem bērniem (vismaz), un Latvija pastāvēs. Un tikai pēc vairākām rindkopām norāda, ka valsts ekonomiskā uzplaukuma pamats tomēr būs ražošana, kas izmanto mūsdienu tehnoloģijas, kurām nav vajadzīgs liels enerģijas patēriņš, un attīstīta pakalpojumu sistēma. Trešais balsts – tirdzniecība ar Krieviju, īpaši ekonomiskās attiecības ar Krievijas pierobežas apgabaliem.

Nesaprotams ir solījums, ka valsts radīs darbavietas. Vai tiešām paplašinās ierēdņu pulku? Varbūt dibinās kādu jaunu valsts uzņēmumu (interesanti, ko tajā ražos)? Un vienlaikus tiek apgalvots, ka uzņēmīgiem cilvēkiem būs iespēja uzņemties ekonomisko atbildību par valsts attīstību. Tātad – patiesībā par valsti atbildēs uzņēmīgi cilvēki, kuri turklāt par cienījamu darbu saņems pelnītus ienākumus un kurus atbrīvos no pārmērīgā nodokļu sloga par darbaspēku un pievienoto vērtību? Vēl tiek solīts taisnīgs progresīvais nodoklis: jo lielāki ienākumi – jo lielāks nodoklis.

Savukārt biedējošs šķiet draudējums pārvērtēt zemesgabalus. Atkal nāks mērnieku laiki? Parasti tie Latvijai neko labu nav nesuši…

Protams, savs solījums ticis arī pensionāriem – "mēs nekad neļausim samazināt veco ļaužu pensijas" (acīmredzot tas nozīmē, ka veco ļaužu pensijas nekad netiks arī paaugstinātas) – kā arī mediķiem, izglītības un zinātnes darbiniekiem, kam tikšot prioritārs atbalsts.

Un beigās vienā rindkopā samudžināta rūpēšanās par latviešu valodu, pateicība par milzīgajiem upuriem, ko nesušas iepriekšējās paaudzes karos, līdzcietība dažādu režīmu upuriem un "visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit ir dzimuši vai apmetušies uz dzīvi padomju laikā" un ir piederīgi Latvijai.

Secinājums: programma īsteni septiņpadsmitā gada garā, kad arī skaistos vārdos solīja katram vajadzīgo (toreiz gan neiedeva nevienam neko), turklāt visu pārvērtēja, pārkārtoja, cēla no jauna, un kad bija skaidri nodalīti "mūsējie" no "sliktajiem".