11. martā kļuva zināms pilns sprieduma teksts skandalozajā Kunstberga lietā, kur vainīgajam – 19 gadus vecajam Elvijam Kunstbergam – par 24 gadus vecā Artūra Rancāna piekaušanu līdz nāvei Tukuma rajona Tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem un policijas kontroli uz diviem gadiem; vainīgajam būs pienākums cietušajai pusei samaksāt kompensāciju – nepilnus 52 000 latu. Savukārt E. Kunstberga aizstāvis, advokāts Regnārs Jansons, kurš līdz šim bija izvairījies no komentāriem plašsaziņas līdzekļos, Tiesas spriedumu apelācijas kārtībā nolēmis pārsūdzēt un piekrita mūsu laikrakstam pastāstīt, kāpēc. Ņemot vērā, ka saruna notika uzreiz pēc pilna sprieduma teksta saņemšanas, varējām runāt tikai par tām neatbilstībām, kas, advokātaprāt, bija vērojamas Tiesā.
Tiesā nevajadzētu būt kā loterijā
R. Jansons:
– Spriedumu nupat tikai saņēmu – šobrīd vēl grūti pateikt, ko apstrīdēšu un uz ko vērsīšu Apelācijas Tiesas uzmanību, ka pierādījumi nav nemaz tik pārliecinoši, kā rajona Tiesa vērtējusi, taču varu pateikt, kāpēc spriedums tiks pārsūdzēts. Jāatzīst, – lietas apstākļi šajā gadījumā pat nav primārie, jo Kunstbergs jau nenoliedz, ko pastrādājis.
Mani zināmā mērā šokēja Tiesas sprieduma bardzība. No vienas puses, varētu šķist – kas tie deviņi gadi ir, cilvēks taču miris! Taču, no juridiskās puses raugoties, runa ir par Krimināllikuma 125. panta 3. daļu, kur miesas nodarījumu rezultāts ir viens – cilvēks ir miris (neraugoties, kā tas izdarīts – nosists, nodurts vai citādi nogalināts), bet sods par to ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz 15 gadiem; tā šķēre – 3 līdz 15 gadi – no likumdevēju puses ir iedota ārkārtīgi plata. Te būtu jāvērtē lietas apstākļi – cik nežēlīgi noziegums paveikts, kāpēc; vai cietušais pretojās un tamlīdzīgi… Kā piemēru varu teikt, ka nākamajā dienā pēc sprieduma nolasīšanas Kunstberga lietā es saņēmu pilnu spriedumu no kādas Rīgas Tiesas, kur kā aizstāvis biju gandrīz identiskā lietā. Tautas valodā runājot, divi veči sakāvās; viens kaut ko ne tā pateica, otrs viņam uzreiz "pa muti" un, neļaujot piecelties, sita apmēram minūtes 15, līdz cilvēks nomira. Tāds bija rezultāts divu dzērāju strīdam celtniecības objektā. Un ziniet, cik Tiesa vainīgajam iedeva? Trīs gadus… Te ir tas moments – nevajadzētu būt situācijai, ka ar Tiesām ir kā loteriju – kurā tev laimējas vai nelaimējas nonākt. Tas ir tas briesmīgākais. Vari trāpīties tādā Tiesā, kas iedos trīs gadus un vēl apsvērs, vai nedot nosacītu sodu (jo arī tāda iespēja pastāv), bet var būt arī kā Tukumā…
Uzskatu, ka sodu politikai valstī tomēr vajadzētu būt kaut cik vienotai. Ko domāt, ja nereti līdzīgās lietās pēdējos gados kā sods piemērota nosacīta brīvības atņemšana? Uzskatu, ka šis nebija tas gadījums, kad jāsoda tik bargi. Kādas lielākoties ir šīs Krimināllikuma 125. panta 3. daļas lietas? Tādi kārtīgi sadzīves kautiņi, kur lauku veči sastrīdas un nosit viens otru; par trim dūrieniem mugurā un vēl cirvi galvā dzīvajos palikušajam iedod piecus gadus. Nu vērtējam… To vulgarizējot, gribētos Tiesai pavaicāt, kā jāsit – vai ar knipi, lai saņemtu likuma paredzētos trīs gadus?
Gribēja – pa godīgam
R. Jansons:
– Kunstberga gadījumā apstākļi tomēr nebija tik viennozīmīgi vērtējami, kā to mēģināja pretējā puse parādīt – ka viens tikai sitis, bet pretī bijis kusls puisītis. Nezinu, kāpēc Rancāns nesita pretī: vai bija pārāk iereibis, vai negaidīja sitienu – to varam tikai minēt, taču jau vakara gaitā un visas nakts garumā apstākļi veidojās tādi, ka tūlīt kaut kam jānotiek.
Tāpēc arī Tiesas debatēs teicu, ka apkārtējā publika – viena un otra puiša draugi – bija vienādi "labi", visi bļāva: "Ko jūs te kasāties! Labāk izkaujieties! Nu, uz priekšu!" Viņiem taču interesanti, vai ne? Grūti jau kopainu uzburt, taču tas bija uztaisīts kā duelis puišu starpā. Un duelī kāds vienmēr sit pirmais. Labi, neviens nedeva komandu, taču Elviju (gan neattaisnojot) var arī saprast. Lai nu viņš raksturots kā baigi lecīgs, bet Rancāns mierīgs, tomēr jebkurā gadījumā tādam deviņpadsmitgadīgam puisim bija respekts pret "veci", kam ir karatē melnā josta. Tāpēc Rancāns varēja atļauties mierīgi stāvēt (kas to lai zina – bija vai nebija viņam tās rokas bikšu kabatās) – sak, lai tas puišelis lēkā. Bet Elvijs vienkārši bija uztraucies. Kā pats stāstīja – no uztraukuma kāja tā trīcējusi, ka nav varējis uz vietas nostāvēt. Un aiziet no šī dueļa viņš arī īsti vairs nevarēja.
Jūsuprāt, varēja? Jau no seniem laikiem vīriem iepotēts, ka tiem savā starpā jācīnās. Tas, kurš necīnās, ir mīkstais. Mūsdienās mazliet civilizētāk – tāpēc, lai viens otru neapsistu, ir izdomāts likums; par sliktām sekām ir jāatbild, bet – vai tik smagi?
Manuprāt, sods nav atbilstošs… Tiesa tomēr atzinusi, ka pēc notikuma Kunstbergs pats pieteicās policijā; tāpat atzīts, ka viņš izdarīto nožēlojis un nav vairījies saņemt sodu. Kā advokāts strādāju sešus gadus (pirms tam biju prokurors un izmeklētājs), bet viņš ir pirmais mans aizstāvamais, kurš bija gatavs atsēdēt tik gadu, cik Tiesa nolems. Viņš negribēja, lai citi domātu, ka viņš izsprucis sveikā; gribēja tā – pa godīgam. Un, jā, Tiesa spriedumā savilka visādus vainu mīkstinošus apstākļus, tomēr beigās… Deviņi gadi! Tiešām neatceros, kad par šo pantu būtu iedots tik bargs sods.
Baiļu diktēta nelaime
– Varbūt līdzīgos gadījumos sods mazāks tāpēc, ka cīņa bijusi abpusēja?
R. Jansons:
– Bet šī tomēr bija dueļa situācija. Prokurors apgalvo, ka kautiņa neesot bijis; ka sitis tikai viens, taču jebkurā kautiņā viens sit pirmais. Kāpēc pirmajam sitienam sekoja pārējie? To jau debatēs paskaidroju – Elvijs uzskata, ka vispirms Rancānam iesitis vienreiz (citi liecina, ka vairākas reizes), bet, kad pretinieks nokritis zemē, apkārt stāvošie draugi bļāvuši (neatkārtošu rupjos izteicienus), ka nu Rancāns celsies augšā un viņu vispār samīcīs. Un dzīvē jau tā nenotiek – tankš, iesitu, pavaicāju, kā otrs jūtas… Nē, tā ir ekstrēma situācija – apkārt ir bļaušana un teksti: "Nu tik tevi nositīs, kad celsies!" Tāpēc viņš leca klāt un sita vēl; tur nebija laika aukstasinīgām pārdomām.
Grūti to izstāstīt, ja nekas līdzīgs nav piedzīvots. Tāpēc arī filmās bieži redzēts: ja bliež, tad vēderā visu aptveri – tā, lai vairs nekustas, jo bailes tīri fizioloģiski ietekmē veselo saprātu.
Neviens jau neticēja tik smagam iznākumam – kurš tad parasti pēc pirmā sitiena paliek guļam? Pieceļas un cīnās tālāk. Pieļauju, ka pirmie sitieni iznāca tik spēcīgi tāpēc, ka Elvijs bija pārāk nobijies; viņš sita, pieņemot, ka tie arī būs vienīgie sitieni, ko spēs izdarīt…
Īstenībā jau attiecības jauniešu ballītēs un klubos, rupji izsakoties, ir kretīniskas. Visi nez ko tēlo – stāsta, kurš kuram sadevis; kuram deguns salauzts, kam acs uzsista… Tiesa noraidīja, bet es gribēju pieaicināt vairākus lieciniekus, kas stāstīja, kā Rancāns – mierīgais Austrumu cīņu speciālists – šeit pat, Tukumā, uz ielas citu paziņu klātbūtnē vienu lauku veci par boksa maisu taisījis – "atstrādājis" gudros sitienus; vīrs bijis sadzēries un tad nu dauzīts kā pelavmaiss. Puiši tik smējušies – redz, kāds lauku rūdījums; Rancāns iesitis, bet vecis vēl cēlies augšā un gājis virsū.
Tāpat ir cits stāsts par to, ka pie kino kluba «Grands» Rancāns aicinājis sist čigānus, bet čigāns – kā sitis pirmais, tā Rancāns gar zemi… Ievērojiet – Rancāns gājis virsū…
Tiesu zālēs patiesība netiek noskaidrota
R. Jansons:
– Bet kā viss pasniegts plašsaziņas līdzekļos? Lietas lielā publicitāte bija viens no galvenajiem cietušo argumentiem, kāpēc tiek prasīta tik milzīga morālā kompensācija – Ls 100 000. Tāpēc es izsaucu uz Tiesu raidījuma «Degpunkts» veidotāju Inesi Supi un pavaicāju, kā viņa uzzinājusi par šo lietu. Pati cietusī – Rancāna mamma – piezvanījusi… Un izrādījās, ka māte pati veidojusi šo publicitāti – piedalījusies televīzijas raidījumā «Katrīnas palīdzības formula», runājusi ar «Latvijas Avīzes» žurnālistu, kura rakstā vēlāk bija lasāma liecība, ko pati lieciniece pēc tam atsauca; bet laikrakstā jau tas neparādījās…
Katrā ziņā, ja cietusī puse vēlējās panākt bargu sodu, tad viņiem tas izdevās.
Es saprotu arī tiesnesi, kas interneta komentāros nosaukta par korumpētu, jo pat deviņi gadi ieslodzījumā esot pārāk viegls sods… Kas vēl būtu, ja būtu iedoti tikai pieci gadi? Tauta alkst asiņu.
Bet es esmu strādājis abās pusēs – arī par prokuroru -, tāpēc uzdrīkstos apgalvot, ka tāda absolūtā patiesība Tiesu zālēs vispār netiek noskaidrota. Diemžēl. Labāka būtu zvērināto tiesa – kā Amerikā vai Krievijā. Ja bijis precedents – līdzīgs gadījums, tad tiesā uz to var atsaukties. Daudz objektīvāks spriedums būtu, ja šādā lietā, kur vainīgais pats pieteicies, notikuma apstākļi tiktu noskaidroti uzreiz Tiesā, nevis vispirms tiek veikta pirmstiesas izmeklēšana – policija aizdomās turētajam prasa apcietinājumu, tiesnese izlaiž ārā un uzreiz tiek padarīta par ļauno. Tad tiek veidota sabiedriskā doma, un nākamajā dienā pēc raidījuma «Degpunkts» Apgabaltiesa lemj mainīt drošības līdzekli uz apcietinājumu; tad sākas liecību sniegšana policijā…
Normāli būtu, ja liecinieki iepriekš nezinātu, ko kurš teiks, bet šajā gadījumā Rancāna draugi liecinājuši tā, it kā liecības ar koppapīru būtu nospiestas (kā vēlāk Tiesas zālē atklājās, – atšķirības tomēr bijušas). Tad vēl lietu izskata prokuratūra, un tikai beigās tā nonāk Tiesā, uz kuru daļa liecinieku vairs nenāk un lieta apaugusi ar "oreolu" – neskaitāmiem viedokļiem, no kuriem patiesību grūti izlobīt. Šķiet, gluži otrādi – nu patiesībai vajadzēja izkristalizēties, taču tas vairs nav iespējams; katrs jau kaut kādā veidā ir samelojies.
Vienīgais godīgais liecinieks pretējā pusē man šķita 16 gadus vecs puisis (nezinu, kāpēc viņš liktenīgajā vakarā atradās tajā krogā), bet viņš Tiesā pateica, ka būtībā Rancāns pats uzsācis strīdu par vecām lietām. Manuprāt, tas bija godīgs stāsts. Cits Rancāna draugs Kavtaradze Tiesā apgalvoja, ka sitienu izdarīšanas brīdī izgājis ārā – nedomāju, ka tā bija; tā vienkārši ir ērtāka pozīcija tiesā.
– Bet kā izskaidrosiet šo pretrunu: pēc jūsu teiktā E. Kunstbergs vēlējies izciest sodu, no otras puses, noliedz liecinieku apgalvojumus?
R. Jansons:
– Kunstbergs jau nav neko nepatiesu liecinājis. Tiesā viņš pat pieļāva, ka izdarījis vairāk sitienu nekā sākotnēji pašam šķitis. Vairāk nekādu lielu atšķirību nav. Uzskatu, ka šādas lietas ietvaros, kur no amata gandrīz "lidoja" vietējās policijas priekšnieks, kur Tukuma Tiesa tika nosaukta par korumpētu uzreiz, tiklīdz Kunstbergu sākumā atbrīvoja no apcietinājuma, šī tomēr uzskatāma par paraugprāvu. Ja vietējā sabiedrība tiktāl uzkurināta, tikai normāli būtu, ja lieta tiktu izskatītā kādā no kaimiņrajoniem; pilnīgi neatkarīgā vietā. Nevaram neņemt vērā, kā tiesneses kundzei šeit ir jādzīvo, tāpēc vieglāk piespriest deviņus gadus un tālāk – lai Apgabaltiesa domā…
No otras puses – iedot nelielu sodu tādā Tukuma tiesā nozīmētu iedot zaļo gaismu visiem kaušļiem; turpiniet tik kauties… Tieši tāpēc paraugprāvai vajag paraugspriedumu. Bet paliek jautājums – vai tāds ir soda mērķis: piespriest pēc iespējas lielāku sodu vainīgajam, lai viņš savu mūža daļu (no 19 līdz 28 gadiem), kuras laikā veidojas visi dzīves uzskati, tos gūtu ieslodzījumā ar tā specifiskajiem likumiem un līdz ar to viņam nebūtu faktiski nekādu iespēju laboties un labot savas kļūdas?
Ko tas advokāts tur gvelž galīgi apjucis , pareizi tiesa piesprieda tos 9 gadus lai tas pipars tagad cietumā par dzīvi padomā.
Labaaks advokaats par Regnaaru Jansonu nav!Vinjs zina savu darbu,un dara to izcili!
ALELUJA !! veel vajadzeetu tos gadinjus 2x pareizinaat !!
Elvis pats pieteicās policijā? Nu kā advokāts var tā melot? Tur jau ir skaidrs, bet ne pierādāms, ka policijas priekšnieks Tukuma dabūja tajā naktī labu naudu un kā var skolas, no kurām čali izmeta, rakstīt labākos raksturojumus – ķipa enģelis, pāris stundas pēc notikušā? Bulšits! Tukums rullē ! Un lai Rancāniem veicas!