Ak, izslīdēja Saspraude cēlajā, Lineāls taisnajais un abas podziņas – Zeltainā un Lāča acs pa vēdlodziņu, un Sliežu vējš tās straujā gaitā tuvināja tuvākajām sliedēm – ikurāt Zasulauka tramvaja galapunktam.
– Oh, tās tik brūnas, tās tik drūmas! O kā tajās spēlē vējš! – ausījās Lineāls; no tiesas viņu apbūra viss, kas taisns – jo milzīgāks taisnums, jo labāk.
– Vai šeit paliksim? – vaicāja Lineāls.
– Nu principā esmu savu darbu padarījis un varu doties pie miera, – teica Sliežu vējš, taču viņa vārdus noslāpēja pirmā rīta vilciena pienākšana Zasulauka stacijā. Visas lietas salēcās un tostarp Sliežu vējš, kas tik izgrūda starp saviem vējainajiem zobiem:
– Nu būs ziepes! Es tinos! – un aiztinās. Palika podziņas, Saspraude un Lineāls uz tramvaja sliedēm. Varbūt, ka šeit bija labi, taču niknāk par lapu čabēšanu naksnīgajā parkā šalca cita balss – tur dārdēja dzelzceļa sliedes. Tās auroja:
– Mēs esam visīstākās sliedes! Vistaisnākās, vistālākās, visgludākās! …
– Vissviestainākās! – iekaucās arī cepampapīra driska, ko nupat vilciens bij pielīmējis sliedēm (kā solīja, uz trim diennaktīm).
– Kur tad mums būt – pie tramvaja vai vilciena sliedēm? – vaicāja istablietas.
– Kur tas slīmests – Sliežu vējš!? – ieaurojās dzelzceļa sliedes.
– Liec puikam mieru! – teica tramvaja sliedes, kas bija krietni vecākas: – Vai tad jādzenājās pār trejdeviņiem peroniem, lai tik vilciena sliedēm izdabātu? Mēs esam viena ģimene – arī mums pienākas mazie cilvēku prieciņi! – to teikušas, Zasulauka tramvaju galapunkta sliedes saliecās vēl lielākā līkumā un mīļi uzlūkoja jaunpienācējus.
– Un tā, – tagad te gulēsiet! Ja paveiksies, jūs kāds pacels un, kazi, izmantos, taču, ja spējat novērtēt to grandiozo sajūtu, kad tramvajs pārbrauc pāri, tad es jūsu vietā gulētu šiten tā mūžīgi.
Tuvojās pirmā šī rīta grandiozā sajūta jeb tramvajs.
– Aizvērsim acis! – ierosināja podziņa Zeltainā, un visi tā arī darīja. Tramvajs, kā braucis, tā aizbrauca, bet ar istablietām bija notikušas negaidītas pārvērtības – Lineāls bija sadalījies lielākās un mazākās podziņās; podziņa – Lāča acs bija izstiepusies par lineālu, bet podziņa Zeltainā bija apmainījusi iekšu pret āru; visplānāk bija gājis Saspraudei cēlajai – viņa aizbrauca līdzi tramvajam; kā stāsta – pēc zibenīgas laulības ar daudzredzējušu ledeni.
– Meitenei veicās! – smēja sliedes: – Guliet, guliet un ne to vien piedzīvosiet!
Ko gan citu istablietām iesākt? – saskatījās un gulēja tālāk; gan jau rasīsies dzīves piepildījums…
