Notikās tā, ka pakaktes iemītniekus – Lineālu, Saspraudi cēlajo un abas podziņas – Zeltaino un Lāča aci – pārņēma Sliežu vējš, un visi sīkaļas ieslīdēja Zanītes (kas bija viņu īstenā saimniece) istabas plašumos. Bija nakts, Zanīte gulēja, bet istablietas izklaidējās. Proti, šonakt notika koncerts, kurā uzstājās trejas krāsu kārbas – guaša krāsas, akvareļļkrāsu kārba un pasteļkrītiņu izlase.
Saspraude cēlajā tūlīt iekārtojās pirmajā skatītāju rindā un, acis pievērusi, klausījās tik pazīstamajā meldijā – seši guašas krāsu ķocīši dziedāja viņas bērnības dziesmu «Zilzirnīti, panāc pļavā…»; skatītājos iejuka arī abas podziņas. Vienīgi Lineāls planēja tālāk – kādi zilzirnīši, kad sliedes sauca!? Taču arī viņa slīdējums nebija tāls, jo priekšā gadījās Slota – taisna kā Lineāls, tāla kā Sliede un tik grezniem gružiem savos eleganti taisnajos matos, ka – Lineāla sirds notrīsēja, un viņš bilda:
– Ak, daiļā, kāds taisnums jūsu stājā, jūsu skatā…
– Vai tas jūs krata? – attrauca Slota.
– Nē, ko jūs, es mirklī šīs dailes savaņģots un gatavs jūsu dēļ uz neprātu jelkādu!
– Tad topiet līks!
– Ja jums tas tīk, tad lūdzu! – un Lineāls vispirms izlieca vēderu, tad muguru un nemaz nelikās sev smieklīgs. Bet Slota smējās:
– Tas bija jautri! Kā tevi sauc?
– Es – Lineāls no Piņķu pagasta Sērkociņu rūpnīcas. Vai drīkstu jums dzeju teikt?
– Nu, sakiet vien, tik tādu taisnu, īsu.
– Lineāls mirkli apdomājās un spēra vaļā: "Tu taisna, es taisns, mēs taisni."
– Cik baismi, – nosmējās Slota. Viņai Lineāls sāka patikt – tāds sīks, bet aizrautīgs. Varbūt pievākt viņu kādā sev vien zināmā kaktā?
– Varbūt parunāsim kādā klusākā vietā? – viņa iebildās, un Lineāls bez vārda runas sekoja Slotai pa taciņu taciņām starp mantu kastēm, bumbām un lellēm uz klusu stūrīti pašā istabas kaktā.
– Tu man patīc, – Slota teica: – Pastāsti man vēl kādu dzejoli, kamēr nav pienācis rīts.
– Un kas būs no rīta? – Lineāls vaicāja.
– Kad cilvēks pamodies, lietām pār sevi vairs nav varas – tām jāklausa cilvēkam.
– Jā, jā, tieši to es vēlos! – teica Lineāls un aši apdomāja nākamo dzejoli.
Pa tam šīs nakts koncerts Zanītes istabā bija beidzies, un gan Saspraude, gan abas podziņas spēcīgi sajuta iešalkojamies Sliežu vēju.
– Uz sliedēm, uz sliedēm! – tas žūžināja un gluži nemanāmi vilka lietas uz atvērtā vēdlodziņa pusi. To pašu sajuta arī Lineāls. Viņš nesaprata, ko iesākt – viņš gribēja pie Slotas, taču Sliežu vējš vilka projām.
– Ak, Slota, – viņš pēdīgi bilda: – Man laiks.
– Uz kurieni, ak, dzejdari?
– Uz sliedēm, sliedēm, – Lineāla vietā atrūca Sliežu vējš: – Tu, Slota, pievaldies, ka arī tevi nepaņemu līdzi! Un Slota cieta klusu, bet Lineāls nesaprata – viņam vairs netika sava brīvība. Nu kāda tur brīvība, ka viss viena vējeļa varā.
– Vai varu palikt? – viņš klusu vaicāja vējam.
– Takš nē! – ir darījums jau noticis. Ik nakti es Sliedēm lērumu mantu nesu un nav man laika vēl pa kaktiem skraidīt. Prom, prom – uz Sliedēm! Un arī Vēdlodziņš, kā burvju varas pārņemts, plašāk pavērās, un visi Paplauktes bijušie iemītnieki liegi izlidoja laukā un liegi slīdēja tālāk – uz sliedēm…
Turpmāk vēl.
