No rītdienas galerijā «Durvis» apskatāma mākslinieka Vitolda Kucina grafiku izstāde. Atšķirībā no iepriekšējos gados radītājiem krāsainajiem darbiem, kuru klāstā ir koši apgleznots zīds un koks, kā arī eksperimenti, smalko zīdu sapludinot ar raupju koku, vēsu metālu un caurspīdīgu stiklu, šie pamatīgi atšķiras. Grafikas ir melnbaltas, lakoniskas un noteikti pauž autora viedokli par valstī notiekošajiem procesiem. Sarunas noslēgumā V. Kucins piebilst, ka tās pagājušajā ziemā tapušas guļbaļķu kūtiņā, jo darbnīcā bijis pārāk auksts.
– No tā laika, kad jūsu darbus varēja iepazīt žurnāla «Liesma» krāsainajās lappusēs, pagājis laiks. Vai grafikas ir jaunā meklējumi?
– Tas bija 80. gadu sākums… Krāsainos darbus joprojām taisu un zīdus neesmu atstājis, taču tie lēni top. Piemēram, lai uz zīda iegūtu reljefu, mēnešiem ilgi to izstrādāju parafīna vaskā. Taču tie darbi aiziet, un nevaru savākt izstādi. Šis cikls «Durvīs» radās, kad pērn ilustrēju Edmunda Rudzīša grāmatu «Straupes skiču burtnīcas». Tur grāmatas vizuālo noformējumu iznesu caur cilvēka siluetu. Atcerējos, ka Senajā Ēģiptē siluets bija viens no mākslinieka izteiksmes līdzekļiem – līderus tolaik attēloja lielus, bet tautu – maziņu; to principu izturēju viscaur, parādot dažādas problēmas. Ar siluetu var paust ļoti dziļas domas – gan mūsu tautas reālo situāciju, gan to, kā līderi apietas ar tautu. Pirmais darbiņš ir no Bībeles, kur Jēzus Krusta kalnā runā ar mācekļiem par to, ka tie ļaudis, kas jūtas lieli zemes valstībā, Dieva valstībā būs mazi, bet tie, kas dara un māca, būs lieli debess valstībā.
– Nereti mākslinieki norobežojas no politiskajām norisēm, bet jūs – tieši otrādi, esat izlicis tās uz papīra…
– Šajā ciklā par to aizdomājos. Šur tur iepriekš arī tas parādās, taču vairāk risinu vispārcilvēciskas problēmas.
– Šo tēmu turpināsiet?
– Man liekas, ka cikls ir izsmelts. Ir pat nobeigums – pesimistiks. Tas ir darbs, kurā atainots līderis un tauta, kurai kā žonglierim krīzes laikā jāiet pa tādu kā nostieptu trosīti. Kad striķis trūkst, kāds pieturas, kāds nokrīt…
– Vieglāk izpausties caur šādiem darbiem vai zīda apgleznošanu?
– Caur šādiem – ātrāk. Man nepatika, ka, gobelēnus aužot, ilgs laiks pagāja, kamēr to radu. Ideju daudz, bet nevar spēt visas īstenot. Tāpēc turos pie zīda.
– Teicāt, ka mēģināt uz zīda radīt reljefu. Vai cenšaties radīšanas procesu padarīt sarežģītāku?
– Sarežģītība nav pašmērķis, vienkārši savādāk nevaru nonākt pie mērķa. Tā doma ir darbā panākt reālās dzīves izjūtu un kaut kādu garīgo, neredzamo pasauli. Dzīve ir viena realitāte, bet dvēseliskā – ir cita, un šo attiecību gribu panākt savos darbos uz zīda.
– Vēl viena radošā joma ir grāmatu ilustrācijas.
– To daru kopš 80. gadiem, kad vēl kā students zīmēju pirmās ilustrācijas Imanta Ziedoņa «Blēņām un pasakām». Darbs ar grāmatām rodas ik pa laikam, piemēram, ilustrējot "lata" romānus.
– Vai jums kā pedagogam izdodas savu prasmi ierādīt jaunajiem?
– Mēģinu. Tur nu galvenais ir domāšana – lai jaunieši domā radoši!