Sagaidot pareizticīgo Ziemassvētkus un arī uzklausot lasītāju ierosinājumus, devāmies uz pansionātu «Rauda», lai iepazītos ar divām ļoti darbīgām pansionāta iemītniecēm Valēriju Miņkovu un Gizellu Sidorovu.
Abas esot jaukas, inteliģentas kundzītes. Turklāt Valērija uzņēmusies rūpes par citām pansionāta iedzīvotājām, kurām, piemēram, ir pārvietošanās grūtības. Turklāt Valērija jeb, kā pansionāta viņu sauc, Ļera uzņēmusies rūpes arī par veļas šķirošanu. Gizellas vārdu daudziem gan esot pagrūtāk atcerēties, sevišķi krievu cilvēkiem, tāpēc ne tikai pansionātā, bet jau agrāk arī darba biedri viņu saukuši par Gaļu. Kā uzsvēra liktens biedri, abas sievietes esot pelnījušas sirsnīgus sveicienus. Sniegainajā ziemas dienā, tieši pirmajos pareizticīgi Ziemassvētkos, devāmies uz pansionātu.
Par garlaicību nesūdzas
Tā kā abas sievietes jau ir cienījamā vecumā, kundzēm ir ko atcerēties, ko pastāstīt citiem. Par garlaicību abas nesūdzas, aizvien varot atrast, ar ko nodarboties, par ko padomāt pat tad, ja jāsēž ratiņkrēslā. Daudz lasāmās literatūras piegādājot radinieki, varot grāmatas dabūt arī pansionāta bibliotēkā. Gizellai radi atvedot pat 20 grāmatas vienā reizē. Vispirms tās izlasa Gizella, tad Valērija. Tad grāmatas tiek nodotas kādai triju bērnu māmiņai. Grāmatas lielākoties esot detektīvromāni, lai galva nesāpētu un nevajadzētu smagas domas domāt. Agrāk pansionāta bibliotēkā krievu valodā vairākus preses izdevumus abonējuši, tagad tikai vienu, jo ir taupības laiks. Lasīšanā gan Gizella Valēriju pārspējot, jo Valērija uzņēmusies rūpes par veļu pansionāta trešajā stāvā, kur daudz iedzīvotāju, kam ir grūtības pārvietoties. Arī Gizella labprāt ietu palīgā, bet viņai veselības stāvoklis liek sēdēt ratiņkrēslā. Un tomēr, kaut arī pati ratiņkrēslā, viņa apciemo arī draudzeni citā pansionāta istabiņā un cenšas viņai palīdzēt, cik spēj. Ratiņkrēslā sēžot, viņa varot aizbraukt līdz veikalam, citkārt patīkot pabraukt pa pansionāta stāviem un paskatīties, cik skaisti svētkiem izrotāti gaiteņi un citas sabiedriskās telpas. Vasarā iespējams izbraukt pagalmā. Tā kā Gizella savā istabiņā dzīvo viena, pie viņas tiekot svinēti svētki – atzīmētas dzimšanas dienas, sarīkoti kafijas vakari, nereti pat ar dziedāšanu un citām jautrām izdarībām.
No Rīgas uz Raudu
Valērija aprīlī svinēs savu 64. dzimšanas dienu. Viņas vecāki uz Latviju atbraukuši pēc kara. Pati dzimusi Rīgā, beigusi vidusskolu, kas atradusies Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Tā kā agri apprecējusies, agri piedzimis dēls. Viņas vīrs mācījies jūras skolā, tad devies reisos. Bet pati Valērija neklātienē beigusi Vieglās rūpniecības institūtu, strādājusi šūšanas firmā «Latvija», tad Vieglās rūpniecības institūtā, vēlāk – Vieglās rūpniecības skaitļošanas centrā. Bet laiki mainījās, viss juka un bruka, arī darbs profesijā beidzās. Kad Krājbankā organizēja valūtas nodaļu, Valēriju uzaicināja darbā par grāmatvedi, bet jau drīz nāca štatu samazināšana. Nācies kādu laiku dzīvot no pabalstiem. Tad atkal gadījies darbs nelielā firmiņā, pēc tā Valērija aizgājusi priekšlaicīgajā pensijā.
Viņas ģimene 48 gadus nodzīvojusi kādā mājā Krišjāņa Barona ielā, bet tur uzradies saimnieks. Kur likties? Vecāki nomiruši, arī vīrs nomiris, bet dēls dzīvoja Salaspilī savā ģimenē. Saimnieks kādu laiku ļāvis vecajā dzīvoklī dzīvot, tad to vajadzējis atstāt. Īrējusi dzīvokli bez ērtībām, taču, kad nozagta malka, Valērija nopietni apsaldējusi kājas un nonāca slimnīcā. Pēc tam viņai nebija kur dzīvot, uz Raudu viņu atveda 2005. gada martā. Nu jau šeit pavadīti pieci gadi. Dēls atbrauc ciemos pāris reizes gadā, jo viņš brauc jūrā, tāpēc bieži apciemot savu māmuļu nevar. Visbiežāk viņš ar mammu sazvanās.
Jautājām, kāpēc Valērija uzņēmusies tās rūpes, kas būtu veicamas pansionāta darbiniekiem. Varētu taču to nedarīt. Sieviete piekrīt, ka neviens jau neliekot to viņai darīt, vienkārši nespējot dzīvot bez kāda pienākuma, bez kāda darbiņa. Tā pamazām tikusi par visu veļas skapju pārzinātāju.
Runājot par tikko aizvadītajiem pareizticīgo Ziemassvētkiem, Valērija atzīst, ka kristīta esot, taču nekāda baznīcā gājēja ne, bet Gizella uzsver, ka katrs cilvēks savā sirdī tic kādam augstākam spēkam, ne velti asu pārdzīvojumu brīdī taču aizvien izsaucamies: "Ak, Dievs!"
Ungāru ģimenes bērns
"Es līdz pēdējam dzīvoju savā dzīvokli viena, bet tad saslimu ar gripu. Sākās komplikācijas – kaulu deformācija rokām, mugurkaulam, un tas mani iesēdināja ratiņkrēslā," savu stāstu par nokļūšanu Raudā aizsāk Gizella. Bet dzīvesstāsts viņai gauži sarežģīts. Vecāki atbraukuši no Ungārijas uz toreizējo Padomju Savienību un strādājuši siltumtrases celtniecības darbos Krasnojarskā. Vēlāk pārcēlušies uz Maskavu. Gizella bijusi dzimusi Maskavā, un ungāru pāris viņu adoptēja. "Es kļuvu par pilntiesīgu ģimenes locekli," atceras Gizella un uzsver, ka par īstajiem vecākiem neko nezina. It kā esot gājuši bojā. Kad viņa reiz saviem audžuvecākiem ierunājies par vecākiem, viņi atjautājuši: "Vai tev pie mums ir slikti?" Protams, ka slikti jau nu nekādā ziņā nav bijis, un ar to arī saruna pārtrūkusi…
Vēlāk ar Starptautiskā Sarkanā krusta starpniecību viņas ģimenei atļāva atgriezties Ungārijā. Ģimene dzīvoja Budapeštas centrā, skaistā četristabu dzīvokli, ko tāpat kā pabalstus saņēmuši ar tā paša Sarkanā Krusta starpniecību. Gizellai tolaik jau bija 15 gadi. Vajadzēja mācīties valodu, bet tas veicies ļoti ātri. Ar latviešu valodu gan esot grūtāk, tikai nedaudz to saprotot. Dzīvojot Rīgā neesot bijusi liela saskarsme ar latviešiem un, kad tā bijusi – latvieši jau aizvien paši runājot krieviski. Darba biedri Latvijā arī bijuši krievi.
Arī Gizella, gluži tapat kā Valērija, mācības izvēlējusies vieglās rūpniecības jomā, tikai Budapeštā, kur mācījās vieglās rūpniecības tehnikumā un kļuva pat tekstilizstrādājumu speciālisti, pārzināja mašīnas, materiālus. "Meitenei ar tādu pagātni, kā man, droši vien pats labākais vīrs tajā laikā varēja būt tikai no PSRS," smejas Gizella. Un tā arī noticis – viņa apprecējās ar PSRS karavīru, kas tolaik dienēja garnizonā Ungārijā un palika virsdienestā. Jaunā ģimene Ungārijā nodzīvoja astoņus gadus, piedzima divi dēli. Vecākajam dēlam bija slimas kājas. Vecāki ļoti daudz pūļu veltīja, lai zēnu nostādītu uz kājām gan tiešā, gan pārnestā nozīme. Gizella Ungārijā zināja ārstus, pie kuriem vērsties. Vēlāk vīru nosūtīja dienestā uz Čerņahovsku, un viņam līdzi brauca arī ģimene. Tad Sidorovi uzzināja, ka Latvijā, Raiskumā, ir specializēta sanatorija, kas noderētu dēlam, jo te notika gan dziedināšana, gan profesijas apguve. Vīrs lūdzis, lai viņu nosūta dienestā uz Latviju. Šis lūgums arī tika izpildīts. Dēls Raiskumā izmācījies par augstas kvalifikācijas elektriķi, bet… 38 gadu vecumā viņš gāja bojā autoavārijā. Tad nācis vēl kāds liktens trieciens – vīrs ieskatījās citā sievietē…
Jaunākais dēls nodibināja savu ģimeni, tad izšķīrās, bet nu ir atradis jaunu draudzeni, strādā par kurpnieku, labi nopelna. Gizellai ir divas 20 un 22 gadus vecas mazmeitas.
Viņa 10 gadus nostrādāja Rīgas Porcelāna fabrikas apgleznošanas cehā. Bija jau labi, līdz gripa un jau pieminētās komplikācijas, un viena dzīvot viņa vairs nevarēja, vajadzēja kādu, kas viņu kopj. Tā nu Gizelle nonākusi Raudā, nu dēls katru mēnesi piemaksā iztrūkstošo daļu, lai māte te varētu dzīvot.
Fiziski kaut ko padarīt, lai palīdzētu citiem, kā to dara Valērija, Gizella nevarot, bet gara spēka viņai pietiek.
No Ungārijas laikiem viņai palikušas garšas izjūtas, viņa mīl asus ēdienus, citi dārzeņi garšojot labāk nekā kartupeļi. Dažkārt naktīs, kad uznākot bezmiegs, skatoties uz dažādiem priekšmetiem un domājot, kā kuru sauc ungāru valodā. Savās dzīves gaitās Gizella iemācījusies arī pavāra māku. Viņa uzskata – jo vairāk ko proti un zini, jo vieglāk dzīvē.
Ar labestību un pieticību
Abas sievietes ar pansionātu ir ļoti apmierinātas, uz dzīvi skatās ar labestību un optimismu. Viņas sadraudzējušās ar darbiniecēm un nereti zina, kā kurai klājas. Abas seko līdzi jaunākajam valsts dzīvē un, kaut gan uz pašām tas neatteicas, tomēr ir gandarītas, ka pensionāri uzvarēja Satversmes tiesā. Viņas pārdzīvo, ka kādai pensionētai vecmāmiņa, kas strādā pansionātā, no algas atvilka 70%. Šai darbiniecei pensija neliela, un viņa audzina mazmeitu. Kā lai abas no vienas pensijas iztiek? Valērija dažkārt aizstaigā pie turpat kaimiņos dzīvojošām pansionāta darbiniecēm uz māju, jo patīk papriecāties par viņas dārzu. Tad viešņai tiekot ļauts saplūkt puķes vāzei, atnest zaļumus. Abas sievietes apbrīno, kā pansionāta darbinieces par nelielo atalgojumu spēj strādāt tik smagu darbu, jo ne jau visi pansionātā ir tik stipri un vitāli kā šīs kundzes.
Valērijai dažkārt draudzene atbraucot ciemos. Viņa strādājot bankā un visu nopelnīto izmanto ceļošanai. Kad atgriežas mājās, ņem fotogrāfijas un brauc ciemos uz Raudu. Tad ceļojumam un tajā piedzīvotajam viņas vēlreiz izseko trijatā.
Agrāk bieži pansionāta iedzīvotājus veda ekskursijās. Bijuši ekskursijā uz Rīgu, uz «Lido» kafejnīcu, uz Zooloģisko dārzu, uz Pāvilostu, ar kuģīti pat pa jūru vizinājušies, arī Siguldā pabijuši. Tagad krīzes dēļ nesanāk.
Tagad viņas pa televīziju skatās raidījumu «Ielas garumā», kurā tiek stāstīts par Rīgas ielām, kur kādreiz pašas dzīvojušas un staigājušas. Valērijai sevišķi paticis raidījums, kur rādīta Krišjāņa Barona iela, kur skola atradusies divus kvartālus no rādītās vietas, arī māja bija divu kvartālu attālumā uz otru pusi…
"Par dzīvi nesūdzamies, es Valērijai arī saku – paldies Dievam, ka mums te ir labi. Bet ir tik daudz cilvēku uz ielas, kuriem nav kur palikt. Grūti arī tiem, kas pensijā un nevar ar to iztikt, kam pietrūkst naudas zālēm. Mums, ja kāda vaina, ārsts zāles atnes… Mēs jau te dzīvojam kā paradīzē. Esam labi paēdušas, jumts virs galvas, viss tīrs. Un te, Raudā, ir tik skaista daba! Kur gan vēl citur atrasties pansionātam, ja ne šeit? Kaut izej uz balkona, tāds skaistums visapkārt, ka nenoskatīties un nenopriecāties!" mūsu sarunas nobeigumā saka Gizella.
