Par lietu un lietām

Arī es vakarrīt, esot Tukumā uz ielas, centos iet lēni lēnītiņām, naivi cerot, ka tas mazais, pelēkais mākonītis no sevis izspiedīs kaut nedaudz vairāk par trim pilēm uz kvadrātmetru. Saule, kas šogad nu jau divus mēnešus ir bijusi bezgala dāsna pret zemi un dabu kopumā, vismaz uz kādu laiciņu varētu sabremzēties savā devīgumā, ik pa brīdim ļaujot arī lietum nospēlēt savu ne mazāk svarīgo lomu vasaras plauksmē un dabas velšu dāsnumā.

Taču – ne jau tikai sausums satrauc cilvēku prātus! Manējo tajā skaitā. Pēc tam, kad Latviju pārsteidz un daļu sabiedrības nebeidz šausmināt brutālā slepkavība, kurā iet bojā administrators Bunkus, manī neizpratni rada arī daudz kas cits: piemēram, ministra Ašeradena ”atklāsme”, ka Bunkus gan bijis viņa kaimiņš, taču pazīstami viņi neesot bijuši – tikai tā, šad un tad viens otru redzējuši… Un tas – dzīvojot ”biezā” mikrorajonā, kur nejaušu tikpat kā nemēdz būt! Un vēl – deputāta Seržanta ”atzīšanās” par it kā sarunu par it kā iespējamu darījumu, kas tā arī nav noticis, un tāpēc ne policijai, ne prokuratūrai neesot  ziņots. Jājautā – kāpēc šādas atklāsmes – tagad? Vai ”suns zina, ko ēdis”? Vai bailes, ka ”kaut kad kaut kas var uzpeldēt”? Un arī par uzņēmēja, kas saistīts ar Bunkusu, pazušanu pirms pus gada uzzinām tikai tagad.(Varbūt jāsāk brīnīties, ka par šo faktu vispār kaut ko uzzinājām?) Vēl dīvaināka sajūta pārņem, lasot nošautā Bunkus mātes vēstuli, domātu sabiedrībai: nogalinātais esot bijis viņas ”gaišākais dēls”… Vispārcilvēciska līdzjūtība un iedzimta empātija pēkšņi sajaucas kopā ar gluži citām izjūtām: ko tad lai mēs tagad domājam par otru – nosacīti ”tumšāko” dēlu, kurš strādā Valsts Ieņēmumu dienestā un ir atbildīgā amatā?!

Plašsaziņas līdzekļos sekojot līdzi tam, kas pirms pāris dienām piemeklēja restorānu «Vairāk saules» (Kāds paradokss, salīdzinājumā ar iesākto slejas tēmu, vai ne?), neviļus atgriežamies atmiņās par agrās pēcpadomijas laikiem: pietiek ar vienu sazin kā rakstītu ”iesniegumu” vai telefonzavanu, un pēkšņi var sākties… haoss! Ja tobrīd esi restorāna apmeklētājs, tevi padzīs no galda, no neizēstā zupas šķīvja; ja esi kartupeļu mizotājs virtuvē – policisti tevi nostādīs pie sienas gluži kā kādu noziedznieku. Absolūta patvaļa, cilvēktiesību neievērošana, cieņas aizskārums, utt. Neesmu pārliecināta, ka uzņēmuma īpašnieki uzzinās ”varonīgā ziņotāja” vārdu un savām acīm redzēs ”iesniegumu”, kas tam visam pamatā, jo… pamatā var būt arī konkurence, un policija neviļus (Esmu optimiste!) kļuvusi par institūciju, kas šoreiz „grābj karstas ogles” kādas grupas interesēs.

Un tagad, manuprāt, viskarstākais jaunums: Saskaņa par savu premjera kandidātu izvēlējusies populāro mācītāju Pēteri Sproģi! Mēs, latvieši, „nogulējām momentu”, neieraudzījām un nenovērtējām populāru cilvēku? (Gribēju viņu nosaukt arī par gudru, bet tad… izlasīju interviju. Ja tik ļoti var sajaukt galvu, ja tik klaji vai „tīt ap pirkstu”, tad… mūsu Baznīca ir tā kā drusku „muca”, kurā daudzi tiek „baroti pa spundi”…) Mācītājs ir pārliecināts, ka, sadarbojoties ar Saskaņu, viņš varēs… cīnīties par Latvijas interesēm! Taču – vai mēs, Latvijas iedzīvotāji, lasītāji un TV vērotāji, nezinām pietiekami daudz gadījumu, kad tos, kuriem cieši apsolīti amati, pat pēdējā balsošanā ”savējie uzmet”?! Un tad var gadīties, ka cienīgtēvs Sproģis izrādīsies vien… „mušpapīrs” tiem nedomājošajiem balsotājiem, kuri šajā gadījumā vēlēšanās paņems Saskaņas deputātu kandidātu sakrakstu, jo…  mācītajs Sproģis patiešām ir cienījams, īsts godavīrs!

Tātad – steidzami vajag… lietu! Spēcīgu, spirdzinošu, pamatīgu, vairāku dienu garumā – ar brāzmainiem vējiem! Kaut kam taču jāspēj sakustināt šo trūdošo zaņķi, kas aizvien ciešāk pārņem mūsu zemi… Mēs taču zinām, ka Latvija ir skaista zeme! Te ir mājas daudziem gaišiem un darbīgiem cilvēkiem! Kāpēc mūsu zemi un tautu novērtē Dalailama, Navaļnijs un daudzi jo daudzi pasaules gaišākie prāti? Kāpēc mēs paši to pietiekami nenovērtējam un pat piemirstam, ka Latviju sev atkaļ grib arī tie, no kuru važām atsvabinājāmies tikai nedaudz vairāk nekā pirms 20 gadiem? Kas mums neļauj to saskatīt un saprast?

Tuvojas vasaras saulgrieži, ko visas pasaules viedie atzīst ne vien par mistiskāko, bet arī lielāko pārmaiņu laiku. Mums jābūt tam gataviem!