Vai zināt, kas ir kokle un kas ir kokļēdāji? Ja nezināt, atklāšu, ka kokle ir sens tautas mūzikas instruments – līdzīga dēlim ar stīgām vienā pusē. Bet kokļēdāji jeb kokļi ir nelāgi gari; reizēm redzami tikpat skaidri kā mēness debesīs.
Vai zināt, kā radās kokles un kā – kokļi? Skaidrs, ka pat dzirdējuši neesat, jo tik sen tas bijis. Bet nostāsti vēsta, ka pirmā kokle pati atpeldējusi pie kāda vieda vīra, kas upes krastā pārmaiņus urbinājis te labo, te kreiso nāsi. Viņš tupējis un ieraudzījis jauku, izbalējušu siekstu, kas pati ieslīdējusi rokās.
– Vai tu re, – vīrs nodomājis. – Būs, kur dzīslas uzsiet!
Ņēmis un tā arī darījis – siekstai kā tādai vienkāršai audēju saivai aptinis astoņas dzīslas apkārt. Aptinis un pastrinkšķinājis. Jūs jūtat, kāds šim vārdam – strinkšķis – spēks!? Arī viedais vīrs to sajuta. Viņu pārņēma neparasta laimes sajūta. Viedajais liegi strinkšķināja – liru-lī, liru-lī, tirlī-lī, tirli-lī!
Tik ļoti viņš bija šī atklājuma jūsmināts, ka nemanīja zem siekstas čurnam koka dvēseli – kokli. Koklis atgādināja mazu mizu vīriņu, taču ģīmis viņam bija sadrūvējies. Ne jau tāpēc viņš ar siekstu ūdeņu ūdeņus vagojis, lai kāds cits to mīlētu! Koklis iecirta savus mizu zobiņus vīra delnā, bet tas ij nemanīja. Koklis kļuva vai traks, jo mizu zobiņi izbira, mizu pirkstiņi salūza, mizu rumpītis izkaisījās vēju vējos – palika vien brēcošā mute. Tā vaimanāja un sauca:
– Ai, sieksta neuzticīgā! Kam saldi trīsi svešinieka rokās?! Es traumēts miesā, bet tu pat nemani!!! Es izgaisīšu, bet atgriezīšos un tad tu vellu manīsi!!
Šajā brīdī dzīslas viena pēc otras atrisa, taču vai tāpēc sieksta noklusa, vai vīra jūsma mitējās? Ne nieka – tie abi joprojām vibrēja vienā dvēseļu saskaņā.
– Nosaukšu tevi par kokli, koka dvēseli, – teica vīrs.
Un pēc šiem vārdiem īstenais koka gars koklis izlaida garu. Ne šā tā, bet negantības pilns, ar milzu vēlmi atgriezties un atdarīt par sirdssāpēm.
Un tā arī notikās – pēc gada kādā vējainā rudens naktī pie viedā vīra mājokļa sakustējās akmenī ūdens, un no tā izlēca zaļš vīriņš. Koklis kas koklis, tikai no zaļa pelējuma veidots. Koklis karotēm vien smēla no sevis pelējumu un kaisīja gaisā. Viņam bija plāns – sapūdēt siekstu un sapūdēt vīru, ar ko tā bija sadziedājusies. Sapūdēt savās zaļajās asarās.
Apsēdās koklis pie vīra mājokļa sliekšņa un sāka raudāt. Raudāja vienu dienu, raudāja nākamo, bet asaras tik ripoja no kalna lejiņā, jo labā vietā viedajais bij mājokli cēlis. Un viss, ko asaras skāra, nosirmoja kā salnas skarts. Nosirmoja un, pirmā vējiņa skarts, sabirza putekļos.
Un koklis, lai gan nebija ļauns no dabas, padarīja neprātīgas lietas – paraudāja pie liepas, liepa nokalta; koklim kļuva divtik žēl – tas paraudāja pie ābeles, un ābele nokalta. Tas kokli iesvēla vēl lielākā žēlumā – viņš raudāja vēl diktāk. Viņš saraudāja putekļos visu koklētāja dārzu un kā zaļš traips pārcēlās uz mājas pakšķiem. Sabirza putekļos pakšķi, sienas un visa māja – vīrs, paķēris padusē kokli, metās bēgt, bet koklis, kaukdams nebalsī un puņķodamies savās asarās, vilkās līdz. Tik ļoti žēl viņam bija visa, ko sadarījis, taču nebija neviena, kas pažēlotu un galviņu paglaudītu. Uzlēca koklis mugurā mazputniņam – mazputniņš nosarmoja un… sabirza putekļos. Uzlēca mugurā koklis kumeļam, kumeļš nosarmoja un izgaisa.
Nespēja koklis panākt vīru ar kokli, tāpēc draudīgi uzsauca vējam:
– Vējš, ja neaiznesīsi mani bēgļu pēdās, pārvērtīšu tevi smiltīs.
– Nu tad ej pa gaisu! – iesaucās vējš un tā iespēra koklim, ka tas pats sabirza putekļos, taču ne uz ilgu laiku.
Nu pa pasauli lidoja tūkstošiem viņa daļiņu – kokļu kokļi – un tie visi kā viens alka raudāt, raudāt un vēlreiz raudāt. Aizraudāt šo nedraudzīgo pasauli projām. Vai no tādiem izbēgsi?
Neizbēga vīrs ar kokli. Redzēdams, kā nosarmo mežs un lauks viņam aiz muguras, vīrs vienkārši piesēda zemē, lai nospēlētu savu pēdējo dziesmu. Viņš koklēja un dziedāja, un dziesma bij tik skaista, ka visi sastinga, lai ieklausītos. Un pēc tam vīrs sabirza putekļos, bet kokle – tā turpināja skanēt un lēja savas īpašās – kokles asaras; tik īpašas, ka ij visas pasaules kokļiem nebija pār kokli varas.
Kokļi rimās pinkšķēt un teica:
– Tu vari strinkšķēt!
Un aiznesa kokli cilvēkiem. Un kopš tā laika cilvēki zina – vislabākā kokle sanāk no koka, kas mirstošam līdzās bijis.