Kurš gan nezina mazo sakāmo: "Tā nav dzīve, tas ir kino!" Sarunā ar tukumnieku – kādreizējo aktīvo kinoamatieri Oskaru Gauju – dzīve un kino savijās tik grodi, ka ne atšķetināt! Protams, vispirms gan nācās papūlēties, pārvarot latviešu mentalitātei tik labi zināmās un raksturīgās barjeras "ko nu es" un "ko nu par mani"…
– Gleznotāja Anša Artuma simtgades atceres pasākumā Tukuma muzejā tika demonstrēta jūsu radītā filma par viņu. Daudziem pārsteigums bija ne vien filma, bet arī kinoamatierisms kā tāds! Kā jūs sākāt?
– Kinoamatierisms Latvijā nāca modē pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Toreiz šo aizraušanos atbalstīja partijas komitejas. Toreizējais rajona kompartijas pirmais sekretārs Stūris uzaicināja pie sevis cilvēkus, kam patika fotografēt. Biju aktīvs fotogrāfs, piedalījies dažādos konkursos, kuros biju guvis arī zināmus panākumus…
Un tā Tukumā izveidojās domubiedru grupa, kurā bijām trīs: partijas komitejas instruktors Arvīds Danne, toreizējais rajona avīzes fotogrāfs Igors Fedorovičs un es. Partijas komiteja iegādājās kinokameru «Kijev», kas bija paredzēta 16 mm filmu uzņemšanai. Filmu šādām kamerām tirdzniecībā nebija, tāpēc braucām uz Rīgas kinostudiju, paši tās pirkām. «Kijev» bija ļoti kaprīzs aparāts! Filmu tajā bija jāielādē pilnīgā tumsā, veidojot sarežģītas cilpas – tas ne vienmēr izdevās…
Dannem tas ātri apnika, un palikām tikai mēs ar Fedoroviču. Viņš uzņēma dažas filmiņas partijas komitejas uzdevumā, bet man nav zināms šo filmu liktenis. Drīzi vien uzņemšanas kameru iegādājās Tukuma kultūras nams. Šoreiz tā bija «Krasnogorsk» – patiešām laba kamera. Taču to drīzi vien, paņēmis pafilmēšanai, sabojāja kāds kultūras nama darbinieks, tātad šoreiz mani prieki izrādījās īsi…
Bet filmēt man gribējās un patika! Mūsu ģimene daudz ceļoja, un statiskie fotouzņēmumi, arī diapozitīvi, ko tagad sauc par slaidiem, mūs pilnībā neapmierināja, tāpēc nolēmām iegādāties paši savu kinokameru. Nopirkām mazu, vieglu kameru «Ekran 4». Tā bija 2×8 mm kamera; atšķirībā no iepriekšējām filmu tajā varēja ielādēt dienas gaismā, vairoties tikai no tiešas saules gaismas. Un tā mums visur līdzi sāka ceļot arī kamera, krājās filmas par Kaukāzu, Krimu, Karpatiem, Karēliju, Urāliem, Novgorodu. Protams, arī par Latviju, Lietuvu, Igauniju.
Lai filmas varētu demonstrēt, vajadzēja projekcijas aparātu. Iegādājos personiskai lietošanai projektoru «Luč 2» un arī filmu montāžas aparātu. Nu garajos rudens un ziemas vakaros bija, ar ko nodarboties, montējot filmas un kopīgi skatoties tās. Filmu attīstīšanu uzticēju Kinoamatieru biedrības laboratorijai Rīgā. Tur laikam caurskatīja manas filmas, jo uzaicināja iestāties Kinoamatieru biedrībā. Es tā arī izdarīju!
– Vai mūsu rajonā tolaik bija daudz kinoamatieru? Kā kinoamatieri darbojās?
– Tukuma rajonā bez manis ar filmēšanu aizrāvās arī Arturs Vaidziņš, Dzintars Liepiņš, Arnolds Cīrulis, Krustkalns, Voldemārs Eglītis, Liepkalns… Diemžēl dažiem no viņiem neatceros vārdus… Īpaši laba sadarbība mums izveidojās ar Abavas mežniecības mežzini V. Eglīti – palīdzēju viņam ieskaņot uzņemtās filmas.
Latvijas Kinoamatieru biedrība organizēja seminārus, kuros tika demonstrētas labāko Rīgas kinoamatieru biedrības biedru uzņemtās filmas. Mums deva uzdevumus veidot darbus par dažādām tēmām, pēc tam organizēja skates, konkursus. Bija stingri noteikumi! Konkursā īsfilma nedrīkstēja būt garāka par divām minūtēm. Pārējās amatierfilmas nedrīkstēja būt garākas par 10 minūtēm, visām obligāts bija skaņas pavadījums…
– Tik strikti, grūti izpildāmi noteikumi?!
– Jā. Jāņem arī vērā, kāda toreiz bija tehnika, ar ko nācās strādāt! 16 mm filmām ieskaņošana nekādas grūtības nesagādāja, jo magnētiskais celiņš bija filmas malā un, projicējot filmu uz ekrāna, aparāta «Ukraina» optiskā acs nolasīja skaņas ierakstu, ar pastiprinātāja palīdzību novirzot to uz skaļruni. Bet 8 mm filmām magnētiskā celiņa nebija. Skaņu nācās ierakstīt magnetofona lentē un atskaņot to filmas demonstrēšanas laikā. Protams, sinhroni tam attēlam, kas tobrīd redzams ekrānā… Viegli tas nebija!
Filmu demonstrēšanas aparātiem «Luč 2» un «Rus» lentes demonstrēšanas ātrums bija atkarīgs no strāvas sprieguma tīklā, kas, protams, bieži mainījās – līdz ar to projektors un arī attēls uz ekrāna te skrēja, te kļuva pavisam lēns… Bija nepieciešams speciāls aparāts, kas sinhronizētu skaņu un attēlu. Padomju laikā, dzīves nepieciešamības spiesti, daudzi tehniski domājoši cilvēki centās uzlabot rūpnieciski ražotos mehānismus. Tā Jelgavas kinoamatieri izgatavoja sinhronizatoru, taču… Tas bija tikpat liels un smags kā projektors. Kāds Mērsraga kinoamatieris izveidoja magnētisko celiņu arī uz 8 mm filmas malas. Tas bija veiksmīgs risinājums, taču, filmu demonstrējot vairākkārt, magnētiskā kārtiņa atlupa un vairs nebija izmantojama…
Arī es rakos tehniskajā literatūrā, līdz beidzot izveidoju kaut ko pieņemamu – sinhronizatora shēmu, kas balstījās uz foto diodi. Izdevās izveidot sinhronizatoru, ko varēja ievietot… ziepju trauciņā! Par šādu skaņas un attēla sinhronizācijas risinājumu tehniskās jaunrades skatē ieguvu godalgu, balvā saņēmu bezmaksas gada abonementu žurnālam «Zinātne un Tehnika». Aizsākās cerīga sarakste ar projektoru rūpnīcu toreizējā Ļeņingradā, Izgudrotāju un racionalizatoru biedrības Tukuma nodaļa man ieteica noformēt patentu, sagādāja iespēju tikties ar juristu, kas šajā lietā varētu palīdzēt. Jurists par dokumentu noformēšanu pieprasīja 2000 rubļu… Kur man tāda nauda?! Tā nu patents izčibēja…
Laižot darbā manu sinhronizatoru, atklājās neparastas lietas! Izrādījās, ka lielākā daļa Padomju Savienībā ražoto 8 mm kinokameru ir brāķis – filmu ātrums kamerā bija 20 un vairāk kadru sekundē, lai gan paredzētais standarts bija 16. Arī sadzīves magnetofoni neatbilda standartam – 19,3 cm magnētiskās lentes sekundē. Lente katram magnetofonam kustējās ar citu ātrumu! Filmu uzņemšanas kamerām ātrumu vēl kaut kā varēja pieregulēt, bet magnetofoniem – nu nekādi! Kinokameru remonta darbnīcās kameru ātruma regulēšanu uzņēmās nelabprāt, jo tas bija pārāk ietilpīgs darbs.
– Tās bija mocības ar tehniku. Bet kā ar pašu filmēšanas procesu? Arī tur taču bija jāstrādā ar "pirmsplūdu laiku" tehniku…
– Man vienmēr ir paticis novatorisms! Tā dēļ mani arī no Talsiem uz Tukumu darbā pārvilināja, dzīvokli te iedeva…
Bet, ja par filmām, – to uzņemšana patiešām bija sarežģīts process! Vispirms jau – kamerai nebija eksponometra. Uzņemot filmu, bija jāņem vērā gan pašas filmas gaismas jutība, gan laika apstākļi: vai skaidrs un saulains laiks, vai pie debesīm gubu mākoņi, vai apmācies, vai uzņemamais objekts atrodas saulē vai ēnā… Mūsdienu videokamerās tas viss ir atrisināts! Filmētājs tika nospiež pogu – ar pārējo kamera pati tiek galā.
Kad materiāls bija nofilmēts, sākās tā caurskate un filmas montāža. Pēc tam – mūzikas pavadījuma meklējumi, jo katrai filmai taču vajadzēja radīt attiecīgu noskaņu! Mūzikas materiālus centos ierakstīt no radiopārraidēm, taču ne katrai filmai tas bija iespējams. Tā filmai «Nekas nav aizmirsts» (bija tolaik tāds propagandistu sauklis) man vajadzēja vācu 30. gadu militāro mūziku. Atcerējos, ka kādreiz tiesnesis Jaunbelzējs demonstrēja Tukumā filmu «Parastais fašisms», un tajā tāda mūzika bija… Braucu uz Rīgas kinostudiju, ieguvu vajadzīgo mūzikas ierakstu. Gadījās apmeklēt arī Rīgas radio studiju, lai iegūtu vajadzīgo mūziku. Šādos gadījumos, kā pats uzjautrinājos, darbojās formula «ZIM» (Znakomstvo i moņeti, kr. val.; šeit: "pazīšanās un nauda". – Aut.).
Gadījās arī kuriozi. Filmai «Māls» – par Tukuma keramiķiem – fonā vajadzēja kokļu mūziku. Rīgā, skaņuplašu veikalā, kur pēc tādas apjautājos, pārdevējas uz mani skatījās kā uz nokritušu no Mēness: visi meklēja tikai Margaritas Vilcānes, Ojāra Grīnberga, Noras Bumbieres dziesmu ierakstus, vēl kaut kādus bugi-vugi… Bet te viens – kokli… Man tomēr tika apsolīts mēneša laikā šādu skaņuplati sagādāt… To pašu «Mālu» filmējot, bija sarunāts, ka keramiķe Spulga Lodziņa uz ripas cels augšup augstu vāzi. Spulga, māla piku paņēmusi, cēla, cēla, cēla… Kamēr nez kas pēkšņi notika, un, ripai griežoties, visi māli aizgāja pa gaisu, prožektoram virsū! Kameras statīvam salauza kāju…
Un vēl – filmai par Tukuma rajona Dziesmu svētkiem, kas saucās «Kamēr skanēs izkaptis» vajadzēja attiecīgo kora dziesmu fonā. Sarunāju ar diriģentu Edgaru Račevski, ka atnākšu uz mēģinājumu un ierakstīšu. Račevskis tikko rokas pacēla, kad pēkšņi nezin kāpēc korists Zigfrīds Zvagulis… pēkšņi sāka dziedāt! Tā tik bija jautrība! Tās filmas dēļ sarunāju vienu lauku vīru, kas speciāli manis dēļ pļāva, speciāli izkapti strīķēja… Uz jūrmalu braucu – viļņu čalas ierakstīt…
Palīdzēju arī citiem kinoamatieriem. Atceros, viens no viņiem bija uzņēmis filmā Geizeru ieleju un nezināja, kā lai piedabū skaņu filmai klāt. Domājām, domājam, līdz… Izlēmu, ka jāvāra putra! Biezputra jau tā vārās – pļokš, pļokš -, un mēs turam mikrofonu pie katliņa…
Es jau sacīju: man vienmēr paticis novatorisms! Savulaik Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrija mani par to izvirzīja valdības apbalvojumam, bet darbavietā – Tukuma 27. PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolonna) – vadība neatbalstīja… Nekad neesmu pētījis, kurš bija tas, kam skauda mani panākumi… Tad ministrs mani uzaicināja darbā pie sevis. Par labu darbu dabūju auto – sesto žigulīti! Vēl tagad iet kā pulkstenis! Uz to pašu 27. PMK no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas pie mums brauca uz semināriem – mācīties, kā organizējams brigādes saimnieciskais aprēķins! Un es uz Maskavu braucu – Vissavienības semināros lekcijas lasīt… Bet ko nu par to – mēs taču par kino…
– Labi, parunāsim par filmām!
– Dzintars Liepiņš Engurē un Voldemārs Eglītis Matkulē nodarbojās ar 16 mm filmu uzņemšanu. Pārējie man zināmie un jau pieminētie amatieri nodarbojās ar 8 mm filmu uzņemšanu. Es nodarbojos ar abām – gan 8, gan 16 mm.
Nebija viegli sacensties ar tādiem spēcīgiem kinoamatieriem, kādi bija Republikāniskajā Arodbiedrību kultūras namā, Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, Latvijas Zinātņu akadēmijā. Un tomēr: dažs panākums bija gan – 1975. gadā par filmu «Neviens nav aizmirsts» saņēmu bronzas godalgu. Filma ir par lietuviešu ciemu Ablingu. Otrā pasaules kara, toreiz saukta par Lielo Tēvijas karu, otrajā dienā visus Ablingas ciema iedzīvotājus apšāva un ciemu nodedzināja, jo kāds bija nogalinājis divus vācu karavīrus… Tajā vietā tagad ir uzcelta piemiņas vieta – milzīgas kokā grieztas cilvēku figūras – skumst par tiem, kam pēkšņi un vardarbīgi tika atņemtas dzīvības, nešķirojot, vai tas bērns vai pieaugušais, spēcīgs vīrs vai vārgs sirmgalvis…
Es zinu, kas ir karš, esmu to izjutis! Man toreiz bija 16 gadi. Tēvs bija frontē, arī brālis – leģionā. Pats «Tukums II» stacijā biju lokomotīves kurinātājs. Alga – 200 rubļi, bet mārciņa (400 g) sviesta maksāja 40 rubļus. Uz dzelzceļa strādāju tāpēc, ka no tā darba neņēma armijā.
Pirms kara mums ar brāli Kārli bija lieli plāni! Mācījos Rīgā, Viļa Olava komercskolā, kas gatavoja biržas speciālistus. Mums abiem bija sapnis – Kārlim reiz būs sava celtniecības firma un es tajā būšu grāmatvedis… Brālis tolaik jau bija piedalījies Kara muzeja (pie Pulvertorņa) pārbūvē. Karš visam pārvilka svītru. Kara laikā Kārlis satikās Vācijā ar tēvu, kas pēc kara pārcēlās uz Austrāliju. Brālis tagad dzīvo Anglijā, ir liels būvniecības speciālists. Tikušies neesam. Vēl padomju laikos aizrakstīju viņam vēstuli, un viņš atbildēja, ka… Labāk jau es nebūtu rakstījis: viņš manas vēstules dēļ zaudējis lielu līgumu atomelektrostacijas būvniecībā. Angļi jau dikti skatījās, lai nav sakari ar PSRS…
Filmai «Neviens nav aizmirsts» ir teksts krievu valodā – demonstrēšanai Krievijā…
– Vai varat nosaukt visas savas filmas?
– Jāmēģina… Artuma piemiņas pasākumā rādītā «Ansis Artums» tapusi 1976. gadā. Vēl ir jau pieminētās «Māls» – par Tukuma keramiķiem, «Neviens nav aizmirsts», filma «Nagla» – par dabas aizsardzības tēmu; ģimenes filmas «Saulsardzenēs» un «Šodien brīvdiena»; multiplikācijas filma «Par ko?»; «Izskatījās prātīgs cilvēks» – par tiem, kas peldas ziemā; ceļojumu filmas «Pavasaris Karpatos», «Laivu ceļojums pa Melno un Balto Čeremušu», «Krima – 10 dienās», «Elbrusa pakāje», «Kluhoras pāreja», «Novgoroda», «Amata – 5», «Urāli», «Brestas cietoksnis», «Ohta».
Vēl esmu filmējis tēlnieces Atras Dumpes pieminekļa atklāšanu kalnā pie Jauntukuma, mākslinieku Izabellas un Gunāra Kroļļu kopīgās izstādes atklāšanu Tukuma muzejā… Iespējams, ka kādu esmu piemirsis… Pavisam, šķiet, jābūt 23 filmām.
– Daudzas no šīm ir filmas par ūdens tūrismu. Vai tā ir jūsu aizraušanās?
– Jā, noteikti! Esmu ūdeņnieks, un daudzas upes iepazītas – ar Latviju sākot un Karēliju beidzot. Mēs tāda laba blice bijām – puiši no Kandavas radiorūpnīcas. Bija arī panākumi – sacensībās bieži ņēmām godalgotās vietas. Pats par savu naudu nopirku Engurē norakstītu gumijas piepūšamo glābšanas laivu …
Pirms tam esmu arī ar plostiem pa Gauju braucis! Sarunājām reiz ar draugiem, ka no Valmieras laidīsim uz leju, tur vienā baļķu dārzā sasējām plostu no sešiem baļķiem un – aiziet!.. Līdz sastrēgumam. Upe pilna sastrēgušo baļķu – uz priekšu netiekam… Tad es tā pavēroju plostniekus – tā ir apbrīnojama tauta! Kā plostnieks var zināt, kurš no visiem baļķiem – no krasta līdz krastam, gandrīz pus kilometra garumā pa upi – jāiekustina, lai visi aizietu tālāk, lai sastrēgums likvidētos?! Kad plostnieku tuvumā nebija, mēs sastrēgumā pametām savu plostu, pagājām pa straumi uz leju un pie brīvajiem ūdeņiem sējām jaunu plostu. Un tā – kādus četrus plostus dabūjām taisīt, kamēr pa Gauju no Valmieras līdz Siguldai izbraucām! Tās atmiņas ir neatsveramas, nesamaksājamas, nenopērkamas – tāpat kā paša nobildētais Staburags: no tās puses, kur labi redzama «Velna bārda»…
Savs jaukums bija arī savulaik populārajām laivošanas sacensībām pa Amatu pavasara palos. Ūdens temperatūra – plus četri grādi. Pēc desmit minūtēm visi – slapji. Krasti – vienā sniegā. No rīta pamostoties, teltī aizdomīgi tumšs – izrādās, ka uz tām sakritusi 20 cm bieza sniega kārta – tas ar airiem jārauš nost.
Filmā «Urāli» redzama laivošana pa Belajas upi. Tie bija spēcīgi ūdeņi! Un es ap to laiku jau biju dabūjis ūdenstūrisma instruktora tiesības. Līdz PSRS Sporta meistaram tik vien pietrūka kā viena attiecīgās grūtības pakāpes brauciena – darbavietā nepalaida atvaļinājumā, kad vajadzēja braukt pa Altaja upi Katuņu…
Un cik daudz neaizmirstamu brīžu piedzīvots! Kopā ar Austru (Oskara dzīvesbiedre; nu jau 17 gadus ir Aizsaulē. – Aut.) reiz smaiļojām pa Abavu… Laiva klusi slīd, un mēs dzirdam, kā aiz līkuma kaut kas pamatīgi skrapst. Vēl un vēl, vēl un vēl… Piebraucām tuvāk – bebrs grauž koku tā, ka skaidas lec pa visu upi!
Aiz Rendas ir tāda vieta – Brasliņi. Tur var piebraukt ar auto, uzsliet telti, ir avotiņš dzeramajam ūdenim… Tur es labprāt braucu spiningot. Un tā – klusiņām spiningoju, līdz pēkšņi ieklausos: kaut kur no upes skan plunkš, plunkš, plunkš! Nu, domāju, redz, kā līdakas lēkā! Sapriecājos – nu tik būs loms! Lavos tuvāk un redzu: pa upē iekritušu vītolu mazie bebrēni kā pa slīdkalniņu darbojas – uzrāpjas augstāk uz vītola, nošļūc lejā, iekrīt ūdenī, rāpjas ārā un sāk visu no gala. Man pat spiningošana piemirsās.
– Bet kādu lielu zivi taču izdevās noķert? Kaut kad…
– Mans lielākais loms ir bijusi piecarpus kilogramus smaga līdaka – noķerta attekā pie Kandavas tūristu bāzes 1977. gadā. Tagad tur ir privātīpašums. Vilinoši, zivīm bagāti bija arī Abavas līkumu ūdeņi lejpus Pūrei… Tīra, nesagandēta daba arī ir ne ar ko nesamaksājam vērtība!
– Palicis nepieminēts, šķiet, vēl viens vaļasprieks – fotografēšana.
– Patiesībā jau ar to vajadzēja sākt… Vispirms bija foto. Kino nāca tikai pēc tam. Fotografēšana man patika un tīri labi padevās! Viens profesionāls fotogrāfs – es neminēšu viņā vārdu – pēc kaut kādas godalgas saņemšanas man piedāvājās palīdzēt izkārtot tā, ka mana fotografētā bilde tiktu uz tolaik populārākā Latvijas žurnāla «Zvaigzne» vāka. Bet par to man vajadzēšot pusi no 300 rubļu honorāra atdot viņam. Es biju sašutis: par ko?! Nepiekritu… Tagad domāju, ka varbūt tomēr vajadzēja… Par kaut kādiem 150 rubļiem man būtu pavēries ceļš uz "plašākiem ūdeņiem", būtu izstaigāts celiņš uz republikas līmeņa presi, un tad jau atliktu tikai strādāt un strādāt!
Bet tas nu gan nav viss, ar ko esmu nodarbojies! Esmu arī, piemēram, teātri spēlējis! Pēc kara, 1947. gadā, mācoties Tukuma Ekonomiskajā tehnikumā, pilsētas kultūras nama režisors Norenbergs uzaicināja spēlēt lugā «Kā Garpēteros vēsturi taisīja» – gatavojāmies republikas skatei. Mūs pat uz Maskavu izvirzīja! Netikām gan tik tālu, jo šī Arvīda Griguļa luga bija par Kurzemes katlu, bet krieviem tur, Maskavā, tas neko neizteica. Aizbrauca kolektīvs no Smiltenes – ar lugu «Uz kuru ostu?», ar internacionālāka satura gabalu…
Teātri spēlēt gāju talonu dēļ. Aktieriem deva talonus, par kuriem varēja nopirkt drēbes un apavus. Pēckara laiks – ko padarīsi…
Un vēl es biju arī labs sportists, fizkultūrietis. 1947. gadā Maskavā bija paredzētas Latvijas kultūras dienas, un tad vajadzēja demonstrēt sporta sasniegumus. No Latvijas 100 cilvēkiem bija jābrauc uz Maskavu, lai demonstrētu sasniegumus sportā. Pirms tam tika organizēta sportistu nometne Jūrmalā – lai sagatavotos. Bija paredzēts, ka pa Lužņiku stadionu slīdēs buru laiva, kurā būs divi gaišmataini puiši – viens no tiem būtu es. Atteicos. Jo domāju tā: vasara pagalam, laiks iztērēts, un es neko nebūšu nopelnījis. Protams, sportistiem neko nemaksāja, taču puisis, kas aizbrauca manā vietā, par piedalīšanos saņēma labu vilnas sporta tērpu un uzvalku no ļoti labas drēbes! Nemaz nerunājot par to, ka Maskavu dabūja apskatīt… Es biju pārrēķinājies…
– Bet šis ir jau otrais gadījums! Pirmais bija, kad, nepiekrītot atdot 150 rubļus, zaudējāt Iespēju… Kā tad tā? Vai tik tā nav pārlieka "saspringšana uz naudu", kā tagad mēdz sacīt?
– Nu varbūt, ne gluži uz naudu… Bet par materiālo pusi man bijis jādomā vienmēr. Es taču no mazām dienām pasaulē biju gandrīz viens! Māte nomira, kad man palika astoņi gadi. Kad man bija 16 gadi, tēvs un brālis aizgāja karā. Strādāju pie saimniekiem Ciecerē, kad mana pamāte Saldus stacijā bija pastkastītē iemetusi vēstuli, ka aizbrauc uz Vāciju… Paliku viens pats Kurzemes katlā… No Saldus kājām atnācu uz Tukumu – pie tēva māsas. Labi, ka pieņēma! Visu mūžu man ir bijis daudz jāstrādā.
– Ja ierunājāmies par naudu: neviens no pieminētajiem vaļaspriekiem nav lēts!
– Tāpēc jau varbūt arī neesmu māju ne nopircis, ne uzcēlis. Tāpēc man joprojām ir tikai žigulītis…
Bet mūsu ģimene nekad nežēloja naudu ceļojumiem un vaļaspriekiem! Vienas filmas uzņemšana izmaksāja 180 līdz 200 rubļus. Nav lēts ne tūrisma inventārs, ne filmēšanas tehnika… Šajā ziņā mums ar dzīvesbiedri Austru nekad nebija domstarpību; arī meitu Ināru, kur vien bija iespējams, ņēmām līdzi.
Tagad, būdams pensijā, turpinu piestrādāt, ja vien rodas tāda iespēja – slēdzu līgumus ar uzņēmumiem par viņu arhīvu sakārtošanu. Re, pie sienām palikuši vēl pāris darbiņi – tās ir intarsijas – kokā darinātas glezniņas, kas savulaik ļoti bija modē. Tagad tādas vairs nevar uztaisīt – nažu finiera nav… Vēl esmu taisījis bērzu tāšu cibiņas, ko Jaunmoku muzejā tirgo ārzemju tūristiem. Pinējai Mirdzai Ozolai darināju koka šķīvju pamatnītes… Ko lai citādi viens sadara?
– Nu, nu… Neesat jau nu gan mājās sēdētājiem pieskaitāms! Redzēts gan teātru izrādēs, gan koncertos – Tukumā un Rīgā. Un gandrīz vienmēr – kopā ar savām bijušajām darbabiedrēm no meliorācijas…
– Jā, pazīstamie jau smejas: redz, Plānu daļa atkal pilnā sastāvā! Gribu pasacīt: man ļoti patīk, kā tagad Tukuma kultūras namā Dacīte strādā (Domāta kultūras nama direktore Dace Lebeda. – Aut.)! Pēc ilgiem laikiem kultūras namam ir tik enerģiska, radoša direktore, un tukumniekiem jāmāk viņu pienācīgi novērtēt!
– Mēs ne reizi nepieminējām politiku… Pensionāram tas kaut kā neraksturīgi…
– Vienmēr atceros, kā brāļi Kaudzītes «Mērnieku laikos» teica: "Runas vīriem spēks rokās – kā viņi teiks, tā būs!" Šajos laikos jau nekas nav citādāk – mēs tos procesus nespējam ietekmēt. Tāpēc es tam nešķiežu ne laiku, ne nervus. Un sirds arī jātaupa – kā nekā 80 gadus jau man nokalpojusi.
Jāpaskatās, kā bērni dzīvo, kā mazbērni aug. Dēls no pirmās laulības dzīvo Talsos. Meita Ināra Mākslas akadēmijā scenogrāfus beigusi – patlaban strādā Operā, Viļņas baletam gatavo tērpu skices. Viņai pašai vairāk vilka uz glezniecību, Raiņos mācoties, arī skolotāja Vaiva Zirdziņa it kā uz to orientēja, taču es stingri turējos pie Artuma atziņas: ar mālēšanu vien maizi nenopelnīsi – jābūt arī kādai profesijai!
Bērni pa abiem man sagādājuši trīs mazbērnus, nu jau ir arī trīs mazmazbērni…
– Vai mazajiem interesē ķimerēšanās ap kino aparātiem? Filmas skatās?
– Un kā vēl! Puikas – it īpaši. Viņiem gribas redzēt krievu Nu pagadjī («Pagaidi tikai!» – krievu val.) – nekur citur taču vairs nerāda par Vilku un Zaķīti. Lai atceramies, ka tas taču skaitījās huligānisms, tā esot cietsirdīga filma…. Lai gan ar tām, ko televīzijā rāda mūsdienās, ne salīdzināt nevar!
Oskars Gauja
* Dzimis Ludzas apriņķī, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Terehovas robežsarga ģimenē.
* Dzīves ceļi 1945. gadā atveduši uz Tukumu, pēc tam – uz Talsiem, bet 1955. gadā – atkal uz Tukumu.
* Gan Talsos, gan Tukumā strādājis patērētāju biedrības rūpkombinātā, karjeru sācis, pildot tehniskā normētāja pienākumus. Ilgus gadus strādājis meliorācijā – bijis 27. PMK Plānu daļas priekšnieks, pēc tam uzaicināts darbā Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijā.
* Radošais, novatorisma pilnais nemiera gars urdījis vienmēr – gan tiešajā darbā, gan vaļaspriekos. Kā teic pats Gaujas kungs, tad tieši par nopelniem racionalizatora darbā 1957. gadā saņēmis dzīvokli "tolaik visjaunākajā, vismodernākajā mājā Tukumā – Meža ielā 18!"
* Filmas: «Ansis Artums», «Māls» (par Tukuma keramiķiem), «Neviens nav aizmirsts», «Nagla» (par dabas aizsardzības tēmu); ģimenes filmas «Saulsardzenēs» un «Šodien brīvdiena»; multiplikācijas filma «Par ko?»; «Izskatījās prātīgs cilvēks» (par tiem, kas peldas ziemā); ceļojumu filmas «Pavasaris Karpatos», «Laivu ceļojums pa Melno un Balto Čeremušu», «Krima – 10 dienās», «Elbrusa pakāje», «Kluhoras pāreja», «Novgoroda», «Amata – 5», «Urāli», «Brestas cietoksnis», «Ohta».
Filmējis tēlnieces Atras Dumpes pieminekļa atklāšanu kalnā pie Jauntukuma, mākslinieku Izabellas un Gunāra Kroļļu kopīgās izstādes atklāšanu Tukuma muzejā… Kā saka O. Gauja, "pavisam, šķiet, jābūt 23 filmām".
