14. februārī rajona padomes aģentūras «Tukuma slimnīca» zālē ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) Kurzemes nodaļas līgumu daļas vecāko speciālistu Āri Pētersonu tikās Tukuma rajona mediķi, tostarp feldšerpunktu darbinieki, ģimenes ārsti, slimnīcas un poliklīnikas ārsti, māsas un darbinieki, kā arī pašvaldību vadītāji. Nopietnākā problēma, par ko tika diskutēts, – feldšerpunktu pakāpeniska likvidēšana.
Ja nav feldšera, kurš ārstēs?
VOAVA pārstāvis atzina, – primārā veselības aprūpe jānodrošina ģimenes ārstiem, tāpēc arī finansējums feldšerpunktiem tiek samazināts. Sarunā tika apspriests arī ģimenes ārstu finansējums un Tukuma slimnīcas un poliklīnikas piedāvāto pakalpojumu klāsts.
Kā atzina rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks un Kandavas novada domes priekšsēdētājs Alfreds Ķieģelis, – visiem kopā jācīnās par to, lai cilvēki saņemtu ārstēšanos iespējami tuvu dzīvesvietai un viņam nepieciešamajā laikā:
– Šībrīža notikumi, kas saistīti ar finansējuma samazināšanu feldšerpunktiem, norāda, ka par cilvēku tiek domāts vismazāk – vairāk par to, kā pašvaldībām likt par pienākumu risināt valsts funkcijas – primāro un sekundāro veselības aprūpi. Šādu valsts pieeju nevar pieļaut, tāpēc pret to jācīnās visiem kopā un visiem spēkiem. Pašvaldību vadītāji šo jautājumu risina jau otro mēnesi, bet joprojām rezultāta nav, lai arī rakstītas vēstules Valsts prezidentam, Veselības ministrijai, pašvaldību vadītāji sazinājušies arī ar VOAVA. Atbildes ir saņemtas, taču tā drīzāk ir atrakstīšanās, ne vēlme problēmas risināt. Aģentūras nostāja ir ciniska – ja jums vajag, tad maksājiet, lai gan primārā un sekundārā veselības aprūpe ir vistiešākā valsts funkcija.
Tāpat valstij jādomā, lai valstī pietiktu ārstu. Zināms taču, ka 50% ģimenes ārstu tuvojas pensijas vecumam, tātad var gadīties, ka ārstu vienkārši nebūs. Ja vēl likvidē feldšerpunktus pagastos un kopumā šī problēma skar 11 feldšerpunktus, tad – ko iedzīvotājiem darīt? Domāju arī, ka ģimenes ārsti saprot, – gan attāluma, gan laika trūkuma dēļ nav iespējams atstāt kabinetu Tukumā (kur taču ir pierakstīti pacienti) un pieņemt pacientus laukos. Mums jādomā arī par pamatskolām, kur šie feldšeri strādā. Esam apzinājuši, cik katrs feldšerpunkts pieņēmis cilvēkus, un šie skaitļi norāda, ka bez šiem punktiem iztikt nevaram.
Ja VOAVA, kuras kompetencē ir risināt šo jautājumu, netiek galā, tad dodiet finansējumu pašvaldībām, un mēs zināsim, kā problēmu risināt. Šobrīd punkti saņem finansējumu divējādi – caur pašvaldībām, ar kurām līgumi noslēgti uz pusgadu vai gadu un kam finansējums samazināts uz pusi vai pat par 70%, kā arī – ja feldšeris ir ģimenes ārsta palīgs. Šajos gadījumos finansējums noņemts pavisam.
Ministrijas vēstulē teikts, ka katrs feldšerpunkts ir detalizēti izvērtēts, taču neesmu redzējis, ka kāds tos būtu vērtējis un ka būtu runājis ar pašvaldībām; ziņa par līdzekļu samazināšanu vai noņemšanu nāca pēkšņi. Kandavas novadā abiem feldšerpunktiem ir pilnībā atņemts finansējums, un jau otro mēnesi cilvēki strādā bez darba algas. Ja viņi sameklēs citu darbu, kurš pagastos veiks primāro medicīnisko aprūpi? Ģimenes ārsti, vai jūs to varat izdarīt? Nevarat, jo arī līdz šim tas nav noticis. Tas, ka reizi nedēļā ārsts atbrauc uz pagastu, nenozīmē, ka viņš nodrošina primāro veselības aprūpi…
Domāju, ka pati sistēma jau pašos pamatos ir nepareiza. Atļaujot cilvēkiem pieteikties pie jebkura ārsta (Zemītes pagastā cilvēki pieteikušies pie kādiem 40 ārstiem, Cēres pagastā – pie 20), tika radīta situācija, ka daudzi ārsti savus pacientus nemaz nav redzējuši. Tad kurš šo darbu uz priekšu darīs?
Piekrītu apgalvojumam, – ja ģimenes ārstam reiz ir samaksāts, tad feldšerim iznāk maksāt otrreiz. Bet tad jādomā, kur rast finansējumu, kā naudu sadalīt, nevis naudu vienkārši noņemt. Un pašvaldības par to cīnīsies.
Visu nosaka likums un… pareizi aizpildīti papīri
Ā. Pētersons:
– VOAVA realizē valsts politiku un strādā likumu ietvaros. Ja likumā noteikts, ka primāro veselības aprūpi īsteno ģimenes ārsts ar savu komandu, tad valsts politika lēnām virzās uz to, ka feldšeru nebūs. Lai arī tas daudzus iedzīvotājus neapmierina, jāņem vērā ekonomiskie apsvērumi. Kāpēc ģimenes ārsti tikai reizi nedēļā brauc uz pagastu? Tātad viņiem tur darbs ir vienai reizei un nav pietiekami daudz iedzīvotāju, lai tur veidotu prakses vietu. Ja mēs domājam valstiski, tad vispirms jānodrošina augsta medicīniskā kvalitāte, otrkārt, jāņem vērā finansiālais faktors – reāli iedzīvotājiem iedalītā nauda tiek samaksāta divreiz: vienreiz – ģimenes ārstam, otrreiz – feldšerim.
Vienu brīdi VOAVA nodaļām bija plašāka rīcības brīvība lemt par slodzēm un finansējumu, šobrīd mūsu iespējas ir ierobežotas. Bijām iesnieguši citu feldšeru punktu finansējumu par slodzēm, bet saņēmām to, ko saņēmām, un tas mums ir likums. Šobrīd vienīgā izmaiņa finansējuma sadalē notikusi Zantes pagastā, kur slodze no 0,25 palielināta uz pusslodzi. Un vēl aģentūra meklē variantus, kā juridiski atrisināt problēmu divos feldšerpunktos – nav iespējams finansēt feldšerus, kas strādā patstāvīgi kā ģimenes ārsti. Tiklīdz būs juridisks risinājums, domāju, finanses tam kaut kādā veidā novirzīs. Taču ir skaidrs, ka neviens nevar izdzīvot ar 0,1, 0,25 vai 0,5 slodzēm. Tanī pat laikā slodzes aprēķinātas atbilstoši padarītajam. Aģentūrā jau vairākus gadus ir izsmeļoša datorizēta darba dokumentu sistēma, kas veidota pēc principa – nauda seko pacientam. Diemžēl feldšeru darba uzskaitījums šajā sistēmā neparādās; tas tika veikts pēc pacientu ambulatorajiem žurnāliem, kas vietām bija labāk, vietām sliktāk iekārtoti. Pēc tā aģentūras ekonomisti uzskatīja, ka šis darbs bijis neliels, tāpēc, acīmredzot, slodzes aprēķinātas tik mazas.
Jo tālāk no centra, jo mazāk cerību tikt pie ārsta
Ilze Skvarcova:
– Zemītē un Cērē reģistrētas ārsta palīga prakses. Nu no VOAVA atnāk ziņa, ka divus gadus nelikumīgi saņemam algas un ka kabineti nav reģistrēti. Kā tas varēja gadīties? Līdz šim gadam bija līgums ar aģentūru. Strādāju viena, ģimenes ārsts gandrīz nekad nav pie manis braucis.
A. Pētersons:
– Nezinu, kas šādu vēstuli būtu rakstījis.
I. Skvarcova:
– Uzskatu, ka primārā veselības aprūpe ir feldšeri, sekundārā – ģimenes ārsti, bet terciārā – slimnīcas. Redziet, pacienti savu ģimenes ārstu pēc darba laika sazvanīt nevar, neatliekamā palīdzība saucama tikai neatliekamos gadījumos. Kas paliek lauku iedzīvotājam? Feldšeris, kas neatsaka un brauc, neatkarīgi no diennakts stundas. Ja teritorijā ir 870 iedzīvotāji, no tiem ceturtā daļa – pensionāri, bet ģimenes ārsts uz turieni nebrauc, pat nezina, kā izskatās liela daļa viņa pacientu, tad ko darīt man, feldšerim? No mana feldšerpunkta Tukums ir 35 km, Kandava – 15 km; autobusu satiksme – vienreiz nedēļā uz Tukumu, trīs reizes – uz Kandavu. Ko darīt cilvēkam, kurš saslimst un kam vajadzīga mediķa palīdzība? Tāpēc mēs nosakām diagnozes, rakstām receptes, slimības lapas, šujam mazas brūces, sūtām pie speciālista, iepriekš sazinoties ar katra pacienta ģimenes ārstu.
A. Pētersons:
– Jūs trāpīgi raksturojāt reālo situāciju, – feldšeri ir viens no mūsu medicīnas zelta fondiem. Taču – feldšeri ir diezgan paveci. Vai ir atnācis kāds jauns feldšeris? Vai viņi tiek sagatavoti un kur paliek? Mēs zinām, ka pieejamība jānodrošina, bet – kas ir pieejamība? Varbūt tā ir pašvaldības funkcija, lai no 10 vai 15 km attāluma cilvēks varētu nokļūt pie ģimenes ārsta. Varbūt tā ir pašvaldības funkcija nodrošināt ģimenes ārstu ar transportu.
Un vēl – ģimenes ārsts ir pilnīgi patstāvīga vienība, privāts uzņēmējs. Šobrīd nav neviena likuma, kas ļautu VOAVA ietekmēt ģimenes ārstu un noteikt, kur viņam sēdēt un veidot praksi. To mēs nevaram. Un ārsts būs tur, kur viņam būs izdevīgi.
Zantes pašvaldības vadītāja Silvija Tiltiņa:
– Man patika jūsu teiktais, ka pašvaldībai jānodrošina ģimenes ārsta nokļūšana līdz Zantei. Tā kā mani iedzīvotāji pierakstījušies pie 41 ģimenes ārsta, nezinu, kā lai to izdara, jo tādā gadījumā vienīgā pašvaldības funkcija būs ģimenes ārstu pārvadāšana.
A. Pētersons:
– Ja jums būtu viens ārsts uz vietas, cilvēki nepierakstītos pie 41.
S. Tiltiņa:
– Jā. Man bija interesanta saruna ar Eglītes kundzi (VOAVA Kurzemes nodaļas vadītāja. – Red.), kas ieteica mums piestrādāt, lai Zantē būtu savs ģimenes ārsts. Zinu, ka ārstu trūkst, tāpēc gribu zināt, kurš pie mums nāks. Pagastā bija tikšanās, kuras laikā iedzīvotājiem vaicājām, – ja esi pierakstīts pie viena ārsta, vai nāksi pie cita, kas strādās Zantē, un cilvēki teica nē, jo viņiem patīk savs ārsts. Mēs tagad bumbojam problēmu no ģimenes ārsta pie feldšera un no feldšera – pašvaldībai, bet jāķeras vērsim pie ragiem, un tie ragi ir Rīgā. Ja ģimenes ārsti neiztur slodzi, kas viņiem uzlikta, ja ģimenes ārstu trūkst, tad par šo problēmu jārunā valsts līmenī.
Vēl viens jautājums. Ja es esmu pierakstījusies pie konkrēta ārsta, tad ārsts par mani saņem naudu. Es pie šī ārsta neeju gadu, divus, trīs, bet viņš vienalga turpina naudu saņemt. Vai nav kāds mehānisms, kā to uzskaitīt un pareizi pārdalīt? Sāp, ka pabērna lomā šajā situācijā paliek cilvēki, kam nav nedz lielas iztikšanas, nedz uzņēmības, un viņu bērni, arī lauku skolu skolēni. Viņiem ir tikai feldšeris.
A. Pētersons:
– Taisnība, ka nākamais, kas trūks aiz feldšeriem, būs ģimenes ārsti. Īpaši, ja ārstu sagatavošana būs tik ilga. Rīgā viņi mācās, Rīgā paliek. Un jābūt milzīgam burkānam, lai ārstu dabūtu uz laukiem veidot savu praksi. Bet redziet, arī tā nav garantija, ka viņam būs pacienti. Piemēram, atnāk jauns ārsts, pacientu viņam nav, viņš saņem daļu valsts noteiktā finansējuma. Paiet laiks, bet pie viņa cilvēki nepierakstās – katram savs ārsts taču ir. Iznāk tā, ka jauns ģimenes ārsts tajā noslēgtajā vidē nemaz nevar ienākt – nav iedzīvotāju uzticības, iedzīvotāju skaita. Un atkal esam turpat, kur iepriekš.
Pacients pie feldšera, nauda – ārstam
Ā. Pētersons atbildēja arī uz citiem jautājumiem.
– Bet kur paliek nauda par pacientu, kas neiet pie ģimenes ārsta?
– Ārsts saņem naudu par pacientu skaitu.
– Tātad var iznāk tā, ka ģimenes ārsts naudu saņem, lai arī neviens pacients pie viņa neiet. Viņus ārstē feldšeris.
– Pie viena ģimenes ārsta pierakstījušies 2000 un vairāk cilvēku, tā ka šādu situāciju grūti iedomāties. (Replika no zāles: "Šāda situācija, ka feldšeris ārstē, bet ģimenes ārsts naudu saņem, ne tikai ir iespējama teorētiski, tā notiek arī praktiski.")
– Nav taču ģimenes ārsta pienākums pacientam piezvanīt un pateikt, ka viņam pienākas, piemēram, bezmaksas profilaktiskā apskate?
– Jūsu tiesības ir tādu saņemt.
– Bet ne ģimenes ārsta pienākums uztraukties par katru pacientu?
– Šobrīd ne. Ārsts saņem zināmu kvalitātes naudu par šīm apskatēm, bet viņš var domāt arī tā – es negribu saņemt Ls 1000, man pietiek arī ar Ls 900.
– Zinām, ka katrā pagastā ir cilvēki ar normālu veselību, kas savu ārstus netraucē. Kur tad viņu nauda paliek?
– Mēs esam ģenētiski dažādi – viens veselāks, viens slimāks. Cilvēks var neiet pie ārsta, bet finansējumu tas neietekmē. Mēs varam cīnīties par tāmes finansējumu vai citiem ģimenes ārstu finansēšanas veidiem, bet šobrīd tas ir tāds – lai arī sarežģīts, tomēr taisnīgs, jo nauda seko pacientam.
– Jūs teicāt, ka ir datorizēta uzskaite par ģimenes ārsta darbu, bet reāli jau uzskaites nav, jo jūs neredzat, ka daudzi pierakstītie pacienti pie sava ārsta nemaz neiet, bet ārsts naudu saņem.
– Uzskaite ir, bet par iedzīvotāju skaitu, nevis par katru konkrētu gadījumu vai pacientu.
– Un kā paliek ar skolu ārstiem – kurš domās par lauku bērniem?
– Valsts politika neparedz finansēt medicīnas darbinieku atsevišķās skolās, jo profilakses programmas jāveic ģimenes ārstiem ar savu komandu.
Vai ģimenes ārsts – peramais suns?
Ģimenes ārste Inese Petrova aicināja nekurināt naidu pašu vidū:
– Ģimenes ārsts visu laiku bijis peramā suņa vietā, bet nav mums tā vieglākā maize. Kopīgs mums visiem ir cilvēks, kas jāārstē, neatkarīgi no tā, vai esam ārsti, māsas, feldšeri, VOAVA vai Veselības ministrijas pārstāvji. Varbūt kāds tajā negrib iedziļināties, – šķiet, tāda ir valdības politika. Mūs pašus bez vajadzības šajā situācijā iegrūda, jo tādu vārdu, ka feldšeri nav vajadzīgi, neviens nav teicis. Cita lieta ir feldšeru darba uzskaite, par kuru jūs, Pētersona kungs, runājāt. Nav jums uzskaites ne par feldšeru padarīto darba laikā, ne ārpus darba, jo viņiem nav jāraksta taloni un viss pārējais. Un nezinu, kā varējāt aprēķināt slodzes. Kā jau teicu, jums šīs informācijas nav, bet es to pārzinu perfekti.
A. Pētersons:
– Tāpēc teicu, ir tikai apmeklējuma žurnāli, kuros ne viss fiksēts, tāpēc arī slodzes ir tik mazas.
I. Petrova:
– Lielākajai daļai feldšerpunktu piesaistīts ārsts. Pati 20 gadus esmu braukusi uz laukiem un zinu, kā tas ir. Un – vairāk to negribu. Kāpēc? Jo tas ir ļoti smags darbs. Un ne tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka tas nav iespējams. Laukos uz pieņemšanu atnāk tantīte vai onkulītis un spriež par visu uz pasaules, tikai par veselību runā pašās beigās. Un šādi astoņas līdz desmit stundas darba.
Par to, kam feldšeris ir piesaistīts un ka atskaita noteiktu naudas daļu. Tātad šī naudiņa dakterim ir jāpārdala. Kādreiz to pārskaitīja feldšerpunktiem, arī pagastu padomēm, kas šo naudu menedžēja, lai gan faktiski nauda pienācās feldšerim. Un tā nu veidojās situācija, ka cits feldšeris naudu saņēma, bet cits – ne. Savukārt no 25% nav ko pārdalīt. Apskatījos punktu ar 600 iedzīvotāju – šim cilvēkam maksāja Ls 260, tagad ¼ daļu – aptuveni Ls 75. Ko par šādu naudu uzturēsim un ko algosim? Tāpēc ir ārprāts rīdīties vienam pret otru.
Par astoņiem latiem neizārstēsies
I. Petrova:
– Par to naudu, ko ārsts saņem par pacientu. Redziet, varētu jau teikt, ņemiet šos Ls 8, ko ārstam par katru cilvēku maksā, un ejiet pie ģimenes ārsta. Un, kad jūs saslimsiet, tad par šo pašu naudu vēl izejiet izmeklējumus, un tad redzēsiet, cik daudz naudas jātērē. Labi, jūs šos astoņus latus neiztērējat, bet otrs iztērēs 5×8 latus. Man ir 2500 pacientu, bet izmeklējumiem īpaši iezīmētā nauda ir Ls 320. Ir ļoti daudz cilvēku, kas apmeklē ārstu trīs četras reizes mēnesī, un tur jūsu naudiņa aiziet. Mēs visi esam tā Dieva priekšā vienādi un nevaram zināt, ar ko saslimsim, bet, kad saslimsim, tad tērēsim ļoti daudz.
Turklāt tauta ir jāaudzina, jo par savu veselību jārūpējas mums katram pašam, nevis jāprasa, lai ģimenes ārsts savā brīvajā laikā, kas viņam ir sešas stundas diennaktī, vēl meklētu kādu cilvēku.
A. Pētersons:
– Nevajag vienkāršoti izprast, ka ģimenes ārstam paredzēti vien Ls 300 izmeklējumiem, un vairāk viņš tos nevar sniegt. Šis apjoms attiecas uz noteiktām diagnozēm.
Tukuma rajona padomes izpilddirektors Agris Jaunkļaviņš atzina, ka viņš vēlas paust viedokli kā potenciālais slimnieks:
– Redziet, man kā iedzīvotājam liekas savādi, ka Veselības ministrija un VOAVA spriež nevis par to, kādēļ feldšerpunkti nav vajadzīgi, nevis par to, kā vajadzētu būt – kādēļ tie ir vajadzīgi. Bet man kā iedzīvotājam ir vienalga, slimo vai neslimo citi cilvēki, man šādu punktu vajag tad, kad pats saslimstu.
Ja valsts ir pateikusi, ka veselības aprūpe ir tās kompetencē, tad problēmas jārisina. Taču veselības ministrs saka, ka normāli būs tad, ja gaidīšu pie ģimenes ārsta rindā trīs dienas. Un šādus vārdus saka laikā, kad tajā pašā valsts līmenī runā, ka visa centrā ir cilvēks. Un, kad mēs vaicājam ministrijai, kā tad būs, tā atrakstās, ka jautājumu risinās. Un pasaka, ka feldšerpunkti būs ģimenes ārstu otra prakses vieta. Lūk, ģimenes ārstiem šis punkts jāpārņem, jāsertificē un jānes visas finansiālās un juridiskās saistības.
Bet kā tad būt – aģentūra saka, ka visu pārņem ģimenes ārsti, bet ģimenes ārsti saka, ka viņi to nespēj. Es saprotu, ka veselais maksā par slimo, bet tajā brīdī, kad mana problēma ir jārisina, gribu, lai to dara, nevis saka, lai gaidu trīs dienas.
es miluu te viiiiiiiiiiiii
es miluu te viiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii