Ir pagājuši četri mēneši, kopš zemnieki rīkoja protesta akcijas un izvirzīja savas prasības valdībai. Toreiz nauda zemniekiem tika apsolīta, bet, vai to dabūja, jautājām Zemītes pagasta zemnieku saimniecības «Lapsu» saimniekam Guntim Krūmiņam.
Atbalsts izmantots lopbarības ražošanai
"Atbalsts bija, kaut gan tik daudz jau neiznāca, kā bija sasolījuši. Par naudiņu, ko iedeva, ziemošanas periodam barību savāksim. Par vienu govi saņēmu Ls 132, manā ganāmpulkā ir apmēram 80 govis," atbildēja saimnieks.
Pienu saimniecība pārdod kooperatīvam «Piena ceļš», kurā G. Krūmiņš darbojas gadu. Patlaban piena pārdošanas cena apstājusies, kas būs tālāk, neviens nezina. Kooperatīvs saražoto pienu ved uz Rokiškiem, daļu – uz Jaunpils pienotavu siera ražošanai. Jautājām, kā saimnieks vērtē to, ka kooperatīvs grasās atvērt jaunas pārstrādes ražotnes, kuru Latvijā jau ir gana daudz. "Tā būs sīva konkurence, ja vēl vienu piena pārstrādes uzņēmumu uzbūvē vai reanimē. Piena kvantums, kas gāja uz Lietuvu, paliks Latvijas tirgū, un, lai to pārdotu, atkal jāsamazina cenas. Pilnībā pārstrādes ekonomiku nepārzinu, bet, kamēr piens nonāk veikala plauktā, tas iznāk ar ļoti lielu pievienoto vērtību. Ķēde sazarota, turklāt tirdzniecības daļas pielikums ir ļoti liels. Ja tā var teikt, tirgotāju ķēde un žogs, lai preci pieņemtu pārdošanai, ir milzīgi stiprs. No pārstrādātājiem zinu, ka cenas jau sen produktam nokritušas, bet veikalā tās samazinās tikai pēc trim mēnešiem," atbild Guntis Krūmiņš.
Uz jautājumu, vai tagad, izvērtējot situāciju valstī, bija vērts Mārtiņu Rozi no ministra amata nogāzt, saimnieks atbild bez apdomāšanās: "Sen vajadzēja. Pašreizējais ministrs vismaz neaudzē birokrātiju un neproducē programmas. Cilvēks tās lasīja un nevarēja saprast, kas būs, viss tika pasniegts tikai nākotnes formā, nekonkrēti. Tagad laiks ir citāds. Izskatās, ka jaunais ministrs tomēr būs reāls cilvēks, kas saprot ražošanu, ja vien neaizies zaļo zemnieku pavadā, tad būs labi."
Paliekam dziļi vientuļi
Uz jautājumu, par ko balsot pašvaldību vēlēšanās (Saruna notika pirms pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām. – Red.), G. Krūmiņš saka, ka katrā sarakstā ir pāris labu cilvēku, tāpēc grūti izlemt, ko darīt. "Tiklīdz tam sarakstam pieķeršos, būšu visiem devis iespēju. Normāli būtu, ja varētu šos 11 cilvēkus izvēlēties pats, turklāt no visiem sarakstiem," atbild saimnieks. Viņš uzskata, ka Kandavas novadā tāda neliela paplašināšanas vien sanākot, jauna kārtība būs tur, kur veidojas Tukuma novads. Sākumā pēc apvienošanās esot bijis grūtāk, bijis daudz kas neierasts, vēlāk lietas sakārtojušās un visiem dzīve kļuvusi pat mierīgāka. "Slikti tas, ka vara attālinās, skolas un slimnīcas aiztaisa; tas, kurš dzīvo laukos, paliks dziļi vientuļš. Tā jau laukos esi diskriminēts, kaut vai satiksmes un transporta dēļ. Un cik jānobrauc, lai bērnu uz skolu dabūtu? Un pa kādiem ceļiem? Cik tas neizmaksā, rēķinot auto remontu un degvielu… Manuprāt, tiek darīts viss, lai lauki paliktu aizvien tukšāki. Vienīgais, kas latviešiem pieder, vēl ir zeme. Kaut kādā veidā taču viņi, tie latvieši, jādabū no tās zemes prom, jo 2004. gadā Eiropa paplašinājās, nevis mēs iestājāmies Eiropas savienībā," saimnieks sarunā paliek dziļi rezignēts. Jautāts, vai būtu bez Eiropas iztikuši – arī viņa saimniecībā veikta būvniecība un gan jau ka ne bez Eiropas savienības atbalsta?
Saimnieks stāsta, ka celtniecībai ņemti kredīti, jo bez tiem viņš nebūtu tik tālu ticis. Nācies kredītu atmaksu nedaudz pārbīdīt, taču banka nākusi pretī. Bijis arī tā, ka viens otrs no tiem, kam milzīgas problēmas, izūtrupēts, bet daudziem banka sakot, lai strādājot, barojot lopus un tad jau laiks rādīšot. Govis jau neesot nekustamais īpašums, kuram var pielikt sargu, – tās jābaro un jākopj. Savukārt Eiropas savienības atbalsts «Lapsās» izmantots vienīgi standartu ieviešanai un modernizācijai.
Jaunas tehnoloģijas piena lopkopībā
Vai varētu būt tā, ka ferma ir sakārtota un ka varētu ražot pienu, nedomājot par to, ka vēl kaut kas jābūvē, jāpērk tehnoloģijas? Guntis saka, ka tā nebūs nekad – nepārtraukti esot jādomā un jārēķina, tāpēc nekad neesot garlaicīgi. Pie vieglas dzīves vēl tik drīz netikšot. Govīm uzbūvētās nojumes esot pagaidu variants, bet nereti visilgāk turoties tieši tas, kas ir "pagaidu". Par to, kā ferma tiks labiekārtota nākotnē, domāšot tad, kad būs saprotama un zināma ekonomiskā situācija valstī. Šobrīd govis ganos neiet, tām barību pieved klāt, taču, ņemot vērā zemo piena cenu, daudz labāk būtu govis ganīt. No otras puses, ja pārorientētos un ietu ganos, tas būtu liels solis atpakaļ. Nedrīkst samazināt ražošanas apjomus, saistības. Sasniegto pazaudēt var viegli, bet atgūt ir grūti. Vidējais izslaukums saimniecībā ir 9400 kg gadā no govs. Ar šādu izslaukumu piena cena neesot izdevīga, taču nolaist saimniecības līmeni nedrīkst, tad zaudējumi var būt vēl lielāki.
Govis nojumēs staigā nepiesietas, tām ar mikseri sagatavo un izdala barību, kas pieejama visu diennakti. Izbaro skābbarību, kurai atbilstoši receptei piemiksēta kukurūza, soja, rapša rauši, melase, lopbarības krīts, propilēnglikols, saulespuķu spraukumu rauši un citas barības vielas. Recepti sastādot lauksaimniecības konsultāciju biroja speciālists, kas to labāk prot, saimnieks viņam par to maksā. Tā esot vesela zinātne, un govis nebūt neesot tas pats, kas cilvēku pabarot. Jautāts par govs mūžu, cik tas ir ilgs šādos modernos barošanas un turēšanas apstākļos, Guntis rāda, ka dažai sanāk pat astoņas laktācijas. Ja govs ir laba piena ražotāja, tās mūžs ir garāks. Taču, saimniekojot intensīvi, ja govs izdod 11 000 vai 13 000 kg piena gadā, tad, saimniekaprāt, govs savus ražošanas resursus izsmeļ ātrāk. Tādu, kas deviņus litrus piena dienā izdod, var turēt arī padsmit gadus. Arī ārzemju mācību braucienos uzdodot jautājumu, cik ilgi ražīgās govis dzīvo. Ārzemnieki saka – divas trīs laktācijas.
G. Krūmiņa ganāmpulks ir viens no labākajiem un izkoptākajiem rajonā, par ko liecina aģentūras «Lauksaimniecības datu centrs» apkopotais labāko rajona govju saraksts. «Lapsu» saimnieks papildinājumu ganāmpulkam gādājis no ārzemēm, jo izdevīgāk ir iepirkt ražīgu grūsnu teli, kas ģenētiski pareizi veidota, tad ātrāk var sasniegt vajadzīgo izslaukumu. Jautāts, vai tiešām īstais izslaukums vēl pirmajā laktācijā neparādās, bet tikai otrā vai trešā, Guntis saka, ka tā ir tikai «Latvijas Brūnajai», kas ir piena-gaļas šķirne. Saimniekam brūnās vien dažas palikušas. Teles saimniecībā ataudzē, nodarbojas ar ciltsdarbu, bet bullēnus pārdod.
Spraigākais – lopbarības gatavošanas laiks
Jau šonedēļ vajadzēja sākt vākt barību. Saimniecībā sēti intensīvi zālāju maisījumi: agrās zāles ir aireņu maisījumi, pēc tam būs vācami lucernas lauki. No pēdējām iegūst trīs pļāvumus, tie bagāti olbaltumvielām, kas piena ražošanai ir ļoti nozīmīgi. Vecos zālājus uzar un pārsēj. Labību audzē tikai tik, cik nepieciešams spēkbarībai.
Mūs sarunas laikā «Lapsu» sētā iebrauc Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikuma (VLKT) audzēknis Roberts Kauliņš. Viņš dzīvo Valdeķos un šovasar praktizēsies «Lapsās». Prakses vietu viņam ieteicis pasniedzējs. Vasarā viņš darīs visus saimniecības darbus pēc kārtas, bet šonedēļ sāks vākt lopbarību, un tad darba netrūks. Saimniecība praktikantu uzņemšanai sertificējusies jau otro reizi un ar audzēkņu darbu ir apmierināta, arī tehnikumieši ir apmierināti, ka var praktizēties labā saimniecībā, strādāt reālu darbu. Tādējādi sadarbība ir abpusēji izdevīga.
Runājot par krīzi jeb, kā tagad moderni saka, – dižķibeli, Guntis saka, ka laukos cilvēks vienmēr ir izdzīvojis, jo ir eksistencei nepieciešamais – ir ko ēst. Pilsētā, lai izdzīvotu, vajadzīga nauda. Kas attiecas uz saimniecību, tiek rēķināts, kā izgrozīties. Šogad ir nebijusi situācija: jau astoņus gadus «Lapsās» ražo ekstra pienu, ir sasniegti labi apjomi, ražošana sakārtota, bet tagad iznāk tāds kā pārrāvums. "Muļķīga situācija. Iznāk tā, ka tas, ko pašlaik ražojam, ir nevajadzīgs produkts. Īstenība vajadzīgs, tikai tiem, kam pienu ražo, nevar šo produktu veikalā nopirkt, jo nav naudas", secina saimnieks. Taču viņš nedomā pāriet uz citu nozari, jo pašlaik saimniecībā tik daudz jau ir ieguldīts.
Attēlā «Lapsu» saimnieks Guntis Krūmiņš slēdz līgumu par prakses saimniecību ar VLKT audzēkni Robertu Kauliņu
