Ar šādiem vārdiem šovakar, 10. novembrī, Tukuma kultūras namā sākās svinīgais pasākums 1991. gada barikāžu dalībniekiem, kura laikā 209 Tukuma, Kandavas un Jaunpils novada iedzīvotājiem tika pasniegtas 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes.
Kopā ar mammu vai tēvu, vecomammu vai vecotēvu šai vakarā bija arī viņu ģimenes… Pirms 18 gadiem tās dzīvoja un pārdzīvoja līdzi notikumiem Rīgā un domāja par savējiem, kuri, kā, uzrunājot pasākuma dalībniekus, atzina novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, ne jau par partiju vai valdību cīnījās,- cīnījās par kaut ko augstāku un svarīgāku. “Tāpat kā tagad – ne jau Saeima un valdība vai pāris partijas ir Latvijas valsts – tas ir kas daudz lielāks un nozīmīgāks, par ko stingri jāpastāv."
1991. gada barikāžu muzeja direktors un piemiņas zīmes valdes loceklis Renārs Zaļais atzina, ka nevienam nav jāatgādina par to, kas tai laikā notika, jo to zina visi zālē sēdošie, taču ar jauno paaudzi par to jārunā: “Gan par šo laiku sarakstīs grāmatas, izveidos filmas, bet vislabāk par to pastāstīt var tie, kuri bijuši klāt. Un viņu stāsti ir nozīmīgi ar to, ka uz barikādēm neviens negāja piespiedu kārtā, gāja brīvprātīgi, jo citādi nevarēja – sirdsapziņa lika. Un neviens negāja, domājot par apbalvojumu, ko tagad saņem… Taču šī piemiņas zīme ir īpaša – ar to, ka tā ir pirmā un vienīgā atjaunotajā Latvijas valstī, kura izveidota no jauna; tā atšķiras no citām ar to, ka tai nav ne šķiru, ne kategoriju par nopelniem; tā atšķiras no citām ar to, ka mūžīgi mūžos tā būs vienas – šīs paaudzes – apbalvojums. Un tas ir vienīgais apbalvojums, ko piešķir pēc nāves, jo daudzu barikāžu dalībnieku vairs nav mūsu vidū."
Par to labo tā pamaz:)