Pēc tam, kad 11. septembrī publicējām rakstu par romu genocīdu 1942. gadā, uzklausījām vairākus pārmetumus par to, ka publicējām to cilvēku vārdus, kuri tiek vainoti (pēc kara gados – arī tiesāti) romu nogalināšanā. Galvenais iebildums – ja pat čekas maisu saturs tiek paturēts noslēpumā, tad kādas mums tiesības publiskot to cilvēku vārdus, kuru vaina nav tiesā pierādīta? Gribu gan piebilst (iebilst) – formāli tiesa šai lietā tomēr ir notikusi…
Turkāt mēs dzīvojam pretrunīgā laikā – no vienas puses Tiesas spriedums padarīts par atskaites punktu, lai iespējamo slepkavu sauktu par slepkavu, no otras – mēs zinām, ko iespēj izveicīgi advokāti, korumpēti tiesneši un vēl lērums ļaužu, kam nerūp taisnība, bet nauda; tālab vien pašsaprotami, ka plašsaziņas līdzekļi kļūst par ruporu tai taisnībai, kas gatava runāt, bet ne aizstāvēties…
Viens brālis karā, otrs – lauzis kāju
Un tā – reabilitēt Ikvildu dzimtas godu laikrakstā vēlējās māsas Irēna Ikvilda un Vallija Podiņa, jo genocīda organizētāju sarakstā minēts arī Tukuma uzņēmējs Ikvilds. Ņemot vērā, ka Ikvildu uzvārds esot reti sastopams, māsas ir pārliecinātas, ka vainots tiek tieši viņu tēvs – Ansis Ikvilds vai arī onkulis – tēva brālis Mārtiņš Ikvilds. Lai saprastu, kāpēc šos vīrus, māsuprāt, nevar vainot romu genocīdā, jāieskatās dzimtas vēsturē.
Pēc māsu teiktā Ikvildi nākuši no Ukriem Žagares apkārtnē; 1910. gadā iepirkuši zemi Tukumā (paprāvu gabalu no Rīgas līdz Kalēju ielai), taču I Pasaules kara laikā devušies uz Krieviju un mājās (kopā ar Vili Lāci) pārbraukuši tikai 1921. gadā. Vecaistēvs zemi sadalījis uz pusēm abiem dēliem – Ansim un Mārtiņam. Kopīgiem spēkiem vispirms uzcelts namiņš tagadējā Rīgas ielā, kur vēlāk ierīkots veikals; 1935. gadā Ansis līdzās uzbūvējis īres namu, bet Mārtiņš uz sava zemes gabala Baložu ielā – lepnāku ēku, kur ierīkots drēbnieku ateljē.
I. Ikvilda:
– Tēvs ar politiku savu mūžu nav nodarbojies. Viņam vairāk bija ķēriens uz tirgošanos – bija maza "piparbodīte", kurā varēja nopirkt petroleju, sāli, maizi un tādas preces; veda pienu – pateicoties tam arī varēja uzcelt īres māju (vēl ar naudu palīdzēja vecaistēvs). Īres māja uzcelta uz aizņēmumiem – ir papīrs, kas apliecina, ka tēvs vācu laikā Hipotēku bankai nomaksājis aizņēmumu – Ls 500; nevienam nekad negribēja palikt parādā.
Bagāti nebijām, taču arī ne gluži nabagi nē. Trūcīgi dzīvoja dzelzceļa strādnieki, kas dzīvoja koka būdiņās Baložu ielā. Mammai (Līnai) bija liela parādu grāmata – aizdeva strādniekiem, lai no algas līdz algai var izdzīvot. Mums bija liels dārzs, un tēvs augļus un ogas veda uz Jūrmalu tirgot.
Tēvs mira 1989. gadā, bet neko neizstāstīja – tajā laikā jau bērniem neko daudz nestāstīja (1942. gadā Irēnai bijuši 3, bet Vallijai – 15 gadi). Tēva nāves gadā, kad aizbraucām pie onkuļa uz Kanādu, viņš visu sīki izstāstīja.
Tēvs mušai pāri nedarīja – nevarēja šaut cilvēkus! Viņš pat cūku nevarēja laukos nokaut! 1942. gadā bija lauzis kāju un gulēja Tukuma slimnīcā. Viņu nepaņēma armijā – ne krievu, ne vācu, jo lauztā potīte bija nepareizi saaugusi un viņš visu atlikušo mūžu kliboja. Tēvs nebija ne aizsargu, ne kādā citā organizācijā – vai šāds cilvēks varēja braukāt apkārt cilvēkus šaudams?
Mārtiņš 1942. gadā, kad notika tā romu šaušana, atradās vācu armijā, taču bija aizsūtīts uz Krieviju. Lūk, ko pats rakstījis dienasgrāmatā: "1941. gadā vācieši nodibina vietējo aizsardzības vienību, kas vēlāk it kā 26. bataljons. Vienību aizsūta pāri robežai. Aizgāju 1942. gadā starp Lepeli un Minsku Berzinas purvos. Saslimu ar iekšām. 1943. gada aprīlī jābrauc uz Volhovu pie Elpera. Aizbraucu atvadīties, kritu un sasitu kāju. Aizbraucu uz Veselības rotu Bolderājā; atbrīvoja 1943. gada 15. maijā." Tātad – viņas te, Tukumā, nebija!
Tēva brālis Mārtiņš pēc kara vispirms aizbrauca uz Vāciju un pēc tam, kā daudzi citi, pārcēlās uz Kanādu.
Visu laiku esam lepojušies ar savu dzimtu – nekad mums nav bijuši ienaidnieki (tēvam ar ne) un ar kaimiņiem esam sadzīvojuši – tam pašam Anatolijam Berezovskim brālis otrā ielas pusē dzīvo! Par to, ka ebreji šauti, bijām dzirdējušas, bet par romu šaušanu uzzinām pirmo reizi. Cilvēkam jau pēc fizonomijas var pateikt, vai ir slakteris vai nav. Tie, kas šāva ebrejus un romus, taču nebija normāli cilvēki…
Dzīvojis ar paceltu galvu
– Jautājums Vallijas kundzei: jums tolaik bija 15 gadi – kā pārdzīvojāt karu?
– Atceros – pretējā mājā dzīvoja kaut kāds aizsargs (uzvārdu neatceros, bet formā staigāja) un 1941. gadā redzēju, kā piebrauca smagā mašīna un viņu ar visu ģimeni aizveda. Vai ir zināms, kas rīkoja šīs izvešanas?
Pamatskolā pat sēdēju vienā solā ar romu un draudzējāmies. Vēlāk, vācu laikā, skola tika ierīkota līdzās krievu baznīcai uz Pils ielas un atceros, ka bija bail vakaros iet uz mājām.
– Kāpēc?
– Tas tāpēc, ka jau no bērnības biju stipri bailīga.
Irēna:
– Jā, pat skolā, ja puika piegāja klāt, viņa laidās, jo bija iestāstītas tādas muļķības, ka, ja nemācīsies, puikas liks kaktā un darīs pāri.
Vallija:
– Gribēju mācīties Bulduru tehnikumā, taču tur vispirms gadu vajadzēja nostrādāt praksē – un bija tāda situācija, ka Jelgavā vēl karoja, bet Rīga jau bija krieviem. Skolā pateica, ka katrs var braukt uz savām mājām. Visi kaut kur aizdevās, bet es stāvēju Bulduru stacijā un netiku mājās, jo vilcieni nekursēja. Beigās nāca viens prečinieks un stacijas priekšnieks iesēdināja tamburā. Slokā vilciens apstājās un to apsargāja kaut kādi karavīri – varēja redzēt, cik sarkana ir debess tajā pusē, kur dega Jelgava. Vilciens ilgi stāvēja, pavadoņi staigāja riņķī un es stūrī ierāvusies viena pati meitene – tad gan biju pārbijusies, bet kaut kā tomēr aizkūlos līdz Tukumam; vēlāk ar citu vilcienu līdz Pūres stacijai un tālāk ar kājām līdz vecāsmammas mājām. Vācu laikos divus gadus vispār nekur nemācījos.
Irēna:
– Neesam piedzīvojuši nekādas represijas ne no krievu, ne vāciešu puses. Tas izdevās varbūt tāpēc, ka nepalikām Tukumā, bet aizbraucām uz Kandavu pie vecāsmammas dziļi mežā. Kādu brīdi pie mums dzīvoja vācieši – špek, – jā, to prasīja, bet neko vairāk. Kādu dienu aiz šķūņa sāka šaudīties un pagalmā ienāca krievi. Mums bija ļoti skaista birzīte un krievi ņēmās to izcirst – taisīja blindāžas it kā uz ilgu palikšanu. Lai nu krievu armija skaitījās demokrātiska, tomēr virsnieki dzīvoja atsevišķā vagoniņā, veda meitenes un dzīvoja savādāk nekā vienkāržie zaldāti.
Zaga gan – kad nokāvām tekuli, iekārām to pagrabā, bet paši gulējām līdzās kūtsaugšā un vaktējām, lai nenozog. Tēvs no rīta nopriecājās, – redz, cik labi, ka sargājām, bet vecāmāte ieskatījās pagrabā – nav vairs tekuļa. Vecaistēvs bija nolīdis līdumu un tur celmu krāvumā vecāmāte bija ieslēpusi kasti ar žāvētu gaļu; kad vajadzēja tik paņēma. Vienu reizi skatās – tukša kaste!
Arī vēlāk, kad pārcēlāmies uz Kandavu, vienīgās represijas bija tās, ka vajadzēja iestāties kolhozā un tur mūsu dzīvnieciņus (trīs zirgus un piecas govis) nomērdēja. Pēc kolhozu izveidošanas tēvs iestājās patērētāju biedrībā – katru dienu ar riteni brauca uz darbu Kandavā. Ienaidnieku nebija un visur gājām paceltām galvām. Pirmo reiz mūžā pēc raksta par romiem jutāmies kā ar samazgām aplietas.
– Jūsuprāt, kāpēc tad Ikvildu vārds parādījās šaušanas rīkotāju sarakstā?
Irēna:
– Mārtiņonkulis 1944. gadā aizbrauca prom no Latvijas. Viņa sieva palika māju pieskatīt, bet tas pats Mazjēcis viņu izmeta ārā. Viņa bija ļoti izskatīga un žiperīga dāma ar asu mēli; viņa ar Mazjēci briesmīgi ecējās – jādomā, tāpēc arī Ikvildu vārds sarakstā parādījās. Vai jūs nzināt, kā krievi sarakstus taisīja? Ierakstīja visus vāciešu priekšniekus un vēl kādus, ko pazina. Mans tēvs Mazjēci labi zināja – kad dzīvoja Kandavā, droši brauca uz Tukumu un ar visiem satikās, jo nebija par ko baidīties. Ja cilvēkam būtu asins traipi uz rokām, viņš taču būtu braucis prom no Latvijas – vai ne tā?
P.S. Vēl ir dzīvi to laiku, kas kļuvuši par vēsturi, liecinieki – vienīgi mūsu pašu varā noskaidrot, ar kādu taisnības daļu sadzīvojam šodien. Varbūt par vēsturi nav jāinteresējas? Bet – ja nu tā atkārtojas?