Pacietīgs un jūtīgs grafiti

5. novembra pēcpusdienā Tukuma kultūras nama foajē, zemielas līmenī un lampu gaismā, teju identiskā tuneļa gaisotnē, tika atklāta Mārtiņa Dāvidsona grafiti darbu izstāde.

Pats autors tikai 20 gadus vecs, it kā tukumnieks, taču pēdējos gados daudz pa Īriju dzīvots. Tur pirms trim gadiem arī pievērsies grafiti mākslai. Sākumā kladē zīmējis, taču tad atklājis Stencil flakonus un, kā pats saka, iepaticies ar tiem ķimerēties. Vispār šim grafiti mākslas veidam vajadzīga liela pacietība – vispirms jebkura fotogrāfija, kas iepatikusies, tiek datorā pārveidota, lai izceltu tās vietas, ko gribas uzsvērt; katram tonim – reizēm pat septiņiem, ar skalpeli tiek izgriezts savs trafarets (lielākoties to izmanto tikai vienu reizi). Trafaretu sagatavošanas laiks ļoti atšķirīgs – no pusstundas līdz desmit stundām.
– Kā izvēlos motīvus? Meklēju bildes, kas iepatīkas – lai ir emocijas. Dažādi… Īpašu stāstu nav. Taisu, kad uznāk vēlme – reizēm vairākus mēnešus neko nedaru, bet citreiz nedēļā – trīs darbus. Parasti strādāju pa naktīm – iesāku vēlā vakarā un tad līdz rītam. Darbnīcas nav, un tas ir mīnuss, jo istabā pūst tās krāsas – nav nekas veselīgs. Kas īsti iedvesmo? Man patīk meitenes, tāpēc laikam meiteņu vairāk; puišus īpaši neesmu taisījis. Arī mūzika iedvesmo. Grafiti vairāk ar hiphopu asociējas, tāpēc pārsvarā klausos hiphopa mūziku. Varbūt, ja klausītos cita stila mūziku, nebūtu sācis pūst Pensil.
Nezinu, vai Tukumā esmu vienīgais tāds, taču savā draugu lokā nezinu nevienu, kas vēl ar to nodarbotos. Šī izstāde ir mana pirmā publiskā izrādīšanās – man paškritika diezgan liela; nevaru sagaidīt to mirkli, kad pašam kaut kas īsti patiks, – tā Mārtiņš īsumā par savu aizraušanos.
Jāpiebilst, ka Mārtiņa māksla tiešām ir mākslas vārda cienīga – darbi ar jūtīgu sirdi un prasmi veidoti. Neapšaubāmi – to jūt arī skatītāji. Starp pēdējiem darbiem daudz melnu rožu – meitenēm patīk…