23. aprīlī Tukuma Mākslas skolas skolotāja Silva Liepa svinēja dzīves un darba jubileju. Cipars Silvu biedējot un to viņa aizliedza rakstīt. Cipars mulsinot. Darbi – tie gan… Silva aši izņēma no somiņas blociņu.
Atšķīra un skaitīja: "Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, seši… Kur palika? Seši, septiņi. Šogad astotie lielie Vislatvijas Deju svētki – seši skolēnu un divi pieaugušo, kuros «Luste» dejos." Kopā Silva māca astoņas «Lustītes» (dažāda vecuma deju pulciņus). No pirmskolniekiem līdz studentiem, kuri tikai nedēļas nogalē atbrauc uz Tukumu sadancot. Mazākie noņemot enerģiju, tāpēc piektdienas vakarā skolotāja esot kā ar slotu no iekšpuses izslaucīta. Un tad atbrauc lielās «Lustes» dejotāji. Paiet stunda, divas, trīs. Silva pildās ar enerģiju un, kad dodas mājas, tā iet jau malām pāri. Un, kurš gan nepazīst «Lusti» pilsētas svētkos, visur?!
S. Liepu svētku reizē sveica Mākslas skolas direktore Lita Kāposta, Tukuma pilsētas domes izpilddirektors Ēriks Lukmans, Valsts kultūras Tukuma rajona inspektore Rudīte Poča, kas pasniedza Kultūras ministrijas Atzinības rakstu. Patiesībā Silvai lielākā un mīļākā pateicība ir aplausi, kas veltīti viņas dejotājiem, un asaras, kas acīs laikā, kad dejotāji Lielajos Deju svētkos nonāk no laukuma. Arī vakar Silva notrausa asaru, kad telpā izskanēja Imanta Kalniņa mūzika dziesmā «Laimes zeme». Zeme, kas līdzās, kur gadu no gada labi dzīvojas un deju solis kļūst aizvien viedāks.
