Pa ceļu ripo veikaliņš

Ir ceturtdienas rīts. Pa lauku ceļu brauc veikaliņš uz riteņiem. Steidzas. Lapas sagriežas virpulī un nosēžas uz grants klāja. Autoveikals iegriežas arī pie tiem ļaudīm, kas dzīvo patālu nost no ceļa. Piestāj ceļa malās. Cilvēkiem vajag dienišķo maizu un vēl kādu nieku, kārumu, bez kura nu nekādi.

Dienišķā un…

Ripojošā bodīte ir SIA «Jualiks» ģimenes uzņēmums, kas pieder Mārītei Mikšinai, viņas bērniem un mazbērniem. Mārīte – pati tirgojas. Jānis Matisons piekto gadu šoferē veikaliņu. Kopā ar viņiem izbraucām loku Jaunpils pusē. 100, 150 km piecu stundu laikā un pieveda maizīti, citus labumus ap 20 cilvēkiem. Šķiet, sīkums, salīdzinot ar apriti lielveikalos, bet tas ir tik nepieciešams dzīvei laukos, patiesībā jau – izdzīvošanai.

Pirmā pietura «Teikas». Vecā ēka ir teiku un arī pasaku pārpilna. Šķiet, te bijis krogs, kā nekā krustcelēs atrodas. Kundze Valerija Jēgere tur rokās maku. Izvēlas preci: šito, to, desu, sieru, maizi – tā, lai nedēļai pietiek. Ne vainas, ja visu pieved klāt. Ja lielāks pirkums, Mārītei var iepriekš pieteikt. Mājas vīrs Alfrēds Mikutis pāris soļu atstatu stāv, lūkojas. Sieva neuztic maku. Pirkumu ienes istabā – to var.

Līdz pēdējam santīmam

Pie Freimaņiem «Taurās» jābrauc no lielā ceļa nost, vairāk nekā kilometru dziļāk laukos. Jo dziļāk, jo daba košāk izrādās vēl rudenī. Freimaņi galvās rēķina, pieskaita, atskaita, reizina, dala. Vai pietiks ēdamā nedēļai? Mēnesis vien pusē. Līdz pensijai tālu. Mārīte dod arī uz parāda. Cilvēks tak. Gribas ēst. Naudiņas vairs nav. "Vai tāpēc dzīvos neēduši. Pensionāri allaž atdod līdz pēdējam santīmam. Pasprauni veči, lai to atdotu, nereti laižas ar vellapēdu pāri grāvim, mūs ieraudzījuši," teic Mārīte.

«Jaunsēžiem» līdzās «Vecsēži». Plašajā pagalmā vieglo automašīnu gana. J. Matisons pīpina, dod zīmi, ka veikaliņš klāt. Pirmie atskrien bērni. Viņiem rudens brīvlaiks. Jaunpilī skolu renovē, atjauno un nu brīvdienas – pārnedēļu ātrāk nekā ierasts. Miests 2 km atstatu, bet – kāpēc nepataupīt lieku soli un neiepirkties tepat, auto veikalā?! Daina Rudenko nopērk dēlēnam Ģirtam paprāvu kasti kārumu. Lai puikam tiek!

Ar un par suņiem

«Niedras» ir kolhoza laika kūts. Tās iemītnieki tur lopus. Kūts daļu pārbūvējuši un nu paši tajā dzīvo. Sētas suns Radars pie ķēdes lablaiku pirms autotaures pīpiena ziņo saimniekiem: "Vau, vau, maltīte ir klāt!" Rokijs – vaļas suns – vispirms uz veikala riteņiem "uzraksta vēstuli", nolasa tur uzrakstītās. Ceļas pakaļkājās. Kauliņu lūdz. Laukos ļaudis pērk divu veida kaulus – labos – tādus, no kuriem iznāk zupīte un var vēl gaļu paskrubināt, un ne tik labos – sunīšiem. Skaidrīte, «Niedru» saimniece, nopērk kauliņus suņukiem un desiņas, kas pašiem labi garšo. Šo māju ļaudis pārreiz mēnesī brauc uz Jaunpili, Tukumu iepirkties – kvantumā. Tukumā lētāk, bet ceļš dārgāk maksā.

Skaidrīte, kad Jurģos bija pastiņš, strādāja par pastnieci. Viņai par suņiem ir ko teikt: "Visi suņi labi. Kāds suns, tāds saimnieks un otrādi. Es vispirms uzzināju, kā katru suni sauc un tad mēģināju iedraudzēties. Runājos: "Nu kā tev nav kauna! Kāpēc rej?! Ej, pasauc saimnieku!" Ar suni jāparunā cilvēciski. Gadās arī tādi, ar kuriem nesapas. Tādiem labāk ar līkumu."

No kurienes desa nāk

Pie «Rogām» uzkalniņā divi četrkājainie gaida kauliņus. Te ir tā kūts, kurā pa mēsliem bradājās «Latvijas princeses». Sivēniem knieba zobus un runā, ka pautus arī. Saimnieces Valentīnas Smirnovas vārds izskanējis tālrādē, avīzēs, žurnālos. Laba reklāma. Smirnovas kundzei sivēni un gaļa tagad uz izķeršanu. Veikaliņā pati sev nopērk ko – bet tikai labu. Neesot tik bagāta, lai lētu preci pirktu un vispār… "Pilsētā pie jums daudz stulbeņu! Iepūtiet man… Šodien cūku kaušu. Lai brauc skatīties. Ēdīšu arī. Un nokaušu kuili. Izgriezīšu pautus un tam, kas lika sodu, došu apēst. Princeses bija foršas. Es arī uzcirtos. Un kas iznāca?! Nevienam tak tos pautus neizgrieza. Es tikai parādīju. No kurienes šī desa nāk, zini?! No cūkas. Nebildē! Neesmu frizūru uztaisījusi. Labāk uzraksti, ka esmu brīva meitene. Meklēju vīrieti, kas mani izturēs. Viens jau neizturēja. Tāpēc pagaidām neriskēju. Vīriešu jau tā maz palicis un, ja sākšu visus pēc kārtas…?!"

Aizej, paskaties!

«Sviļos» dzīvo veckundzes Zenta Dakša un Ērika Birģele. "Ko mēs, vecenes?! Cik naudiņas, tik arī nopērkam. Esmu parādā 14 santīmu," teic Birģeles kundze, "Skaties, Zentiņ, bildēs mūs! Tu tak esi Vītols. Mūsu Irmiņas (Irmas Bernavas) znots. Nav vairs?! Žēl. Gribējās nodot sveicienus. Šerpas meitenes bijām. Kopā uz ballēm gājām. Kur nu vairs. Tā nu dzīvojam. Ko Mārīte atved auto, iztiekam. Lopiņus vairs neturam. Dārziņu apkopt nespējam. Re, ar lāpstu vien neko nevar padarīt."

Abas kundzes labu laiku iepērkas un pamatīgi. Tur pirkstu uz iepriekš uzrakstīta saraksta. Ka tikai ko neaizmirst. Sauso zupīti, saldējumu un bonbongas, ne visai dārgas, bet pa saujai no katras zortes. Vaicājām par gaidāmo ziemu. Kundzes zinošas: "Ziema būs, kā lapas kokiem birst! Tad, kāda?! Ej, paskaties!" teic kundzes. Ēdamā nu gana. Tualetes papīrs lai sirdsmājiņā uz brilles ko nolikt.

Joks

"Mājas «Auzāji» – kolhozs «Dzirkstele» Jaunpils pagastā", tā savu dzīvesvietu vārdiem deklarē mājļaudis Aija Cinkus, Ilma un Juris Urbāni. Teic, ka dzīve nemaz neesot tik koša, kā no malas izskatās. Jaunpils 5 km, bet Veclaikos bodi likvidēja. Saulē arī neko prātīgu nevarot nopirkt. Pie Mārītes dārgāk, bet toties pieved klāt pie durvīm. Smejas: "Godmanis pielicis pie pensijām. Vadzi, vēl pieliks, un tad Mārītei nāksies braukt divreiz nedēļā." Joks, protams.

Pašu labāko

Ceļā pie «Puriņiem» atrodas piena galds. Bez kāpnēm. Galds dīkā stāv. Laiks, kad rītos galds ar pilnu krūti elpoja svaiga piena smaržu, sen pagātnē. Nerentējas vairs. Ne govi, cūku, ne kazu turēt. Kartupeļus, burkānus, sīpolus arī ne. Vien ieradumu nevar atmest. Terēze un Arvīds Pižeļi pērk daudz kanēļa – ceps plātsmaizes. Pienu, krējumu, vēl šo un to un, protams, rūgto «Laimas» šokolādi. Skaidrīte un Imants Irbes iepērkas par "visu rubuli". Atstāj pussimts latu. Bišķi vecais bijis parādā. Pērk pēc saraksta. Kafiju – pašu labāko, desas, gaļu, banānus, maizi – pats ratiņos un vilks uz ēkām «Vēveros». "Atsvētīsim vasaru," teic Terēzes kundze. Vēderam nevarot neko žēlot. Irbes ik nedēļu par pārtiku izdodot 30 līdz 40 latu. Daudz tas vai maz?!

Trīs sveces

Skujmuižas (Struteles šī gala, pie Jaunpils lielceļa) ļaudis teic: "Paldies Dievam, ka Mārīte pie mums atbrauc. Krievu laikā mums bija pašiem savs kolhozs, skola, divi veikali, pasts, ēdnīca un sarkanie stūrīši vairāki, bet tagad – viena Eiropa, un nav dzirdēts, ka Skujmuižā kāds no bada būtu nomiris." Kāda kundze no Vienības mājas, kas it kā karājoties gaisā – neesot zināms, kam tā pieder, piederēs, un mājā nav elektrības, pērk sveces. Divas – sarkanas. Baltās veikaliņā nebija. To nākamreiz.

Ēst visiem gribas

"Ja jau man nerentētos, nebraukātu. Godīgi: ēšanai un vēl biškucīt sanāk," tā par savu ripojošo bodīti teic Mārīte un vēl piebilst, "Laukos paliek tukšums. Tu neredzēji bezceri. To var redzēt mēneša beigās, kad pensijas diena tepat, bet vēl nav. Ēst visiem gribas. Es tirgoju oficiāli. Ar stipriem papīriem. Nereti mani aptur ekonomiskā policija, pārtikas dienests. Dies', pas', ja kas ne tā. Uzraksti: daudz saradušies tirgotāji. Viņi braukā ar netrafarēto busiņu un tirgo da jebko. Ir nodoms paplašināties. Gādāsim vēl vienu veikalbusiņu. Varētu izveidot vēl kādu maršrutiņu, ja kādam būtu vajadzība."