Operas svētki Klapkalnciemā!

Sestdienas pievakarē Klapkalciems bija ļaužu pilns – kā jau dienā, kad pēc ilgāka laika saulīte spīdēja spoži un pludmale aicināt aicināja. Tomēr ne tikai tāpēc…

Ja pavēroja uz saieta laukumu pār šosejai staigājošos ļaudis, varēja nedaudz brīnīties par viņu ārējo izskatu – daži izskatījās kā ne no šī laika un ne no šīs zemes nākuši. Piemēram, caur ciemu braucošajiem kāziniekiem, redzot trīs nārām vai tikko kā no dušas izkāpušām modelēm līdzīgas dāmas, no izbrīna mutes palika vaļā. Taču viņas nebija ne vienas, ne otras – bet gan pavisam īsta teātra aktrises, kas devās uz mēģinājumu 5. operfestivāla izrādei «Turandota». To ar klapkalnciemnieku, viņu draugu un citu interesentu atbalstu iestudēja režisors Juris Strenga un producente Ilze Strenga. Aktieru lomās – gan vietējie, gan viņu draugi.

Pirms ģenerālmēģinājuma

Mēģinājuma vietā pļavā viss norisinājās pilnā sparā – "ķīniešu tauta" un bērni (Diānas Dumbres un Ilzes Porietes vadībā) gatavojās gājienam, Turandota (Vija Pole) un Kalafs (Aigars Ikarts) mēģināja tuvskatus, imperators (Ričards Danelis) uz visu noskatījās no malas… Tobrīd vīri vēl nagloja solus, kurināja uguni, bet scenogrāfi Maija un Andris Začesti kārtoja dekorācijas… Pa vidu aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem nedaudz noraizējušos sastapām režisoru Juri Strengu. Viņš pauda bažas, ka vēl netiekot līdz ģenerālmēģinājumam, arī gaismas bijis grūti dabūt šurp no Rīgas: "Bet tā jau notiek vienmēr, ka kaut kas atgadās. Dažus gadus ļoti lija, vajadzēja iztikt bez ģenerālmēģinājuma, arī šogad vēl nevar zināt, kā būs."

Vaicāts, kā izvēlas, ko aktieriem spēlēt, J. Strenga stāsta, ka vispirms skatoties cauri operu sižetus un meklējot aktuālo, piemēram, «Turandota» iestudēta par godu Pekinas olimpiskajām spēlēm: "Analizējam arī pašu iespējas un, protams, lai sižets būtu pēc iespējas muļķīgāks. Šajā ziņā operas viena otru pārspēj. Tajās ir tik brīnišķīgas lietas…"

Var izvēlēties prieku

Lai arī aktieri skatus un ainas iemēģina paši, Ilzi Strengu, kuras pārraudzībā viss notiek, ik pa brīdim mana te vienā, te otrā vietā. Vēlāk, izrādes laikā, viņa blakus skaņu vīriem turēs roku uz pulsa. Vaicāta, kā izdevies visu salikt kopā, I. Strenga stāsta, ka bez labiem kaimiņiem šī lieta nevarētu pastāvēt: "Būšu atklāta – aktīvākie ir tie ciemnieki, kas te dzīvo pēdējos gadu desmitus, nevis pamatiedzīvotāji, jo viņus izkustināt ļoti grūti. Esmu domājusi, kā to izdarīt, – vajadzīga tikai labā griba un pozitīvās emocijas… Bet mēs ar savām kaimiņienēm esam sapratušas, ka to darām sev – gribi nāc, gribi nenāc. Katram dzīvē tiek dota iespēja dzīvot priecīgi; mēs šo kopā nākšanu uztveram kā sava ciema svētkus, kuros ikviens aicināts piedalīsies – nākt uz talkām, jo pirms gadiem pieciem vai sešiem te bija džungļi un čūkslājs, un spēlēt teātri. Jo viss ir cilvēku pašu labā griba un idejas. Piemēram, šī izrāde balstās uz Maiju un Andri Začestiem, kas radīja scenogrāfiju un iekārtojumu."

Interesējoties, kā izrāde izgājusi tautās, I. Strenga atceras, ka pirmos gadus to iestudējuši un rādījuši savā vai kaimiņu pagalmā, bet tagad notikums ir folklorizējies, un visi to gaida: "Domāju, ka nākamajā gadā jāmeklē cits pagrieziens, varbūt tā nevar būt tik publiska, jo katra šāda iziešana uzliek lielus pienākumus aktieriem. Bet par nākotni vēl domāsim."

Visu paši – ar savām drēbju kulītēm

Ināra Ikarte (viņa arī rekvizitore), Žaneta Tupiņa un Ingrīda Barkāne izrādēs piedalās kādu sesto vai septīto gadu: "Mēs esam trīs dāmas, kas spēlē vīriešu lomas – ministrus Ping, Pong un Pang. Esam ļoti nopietni ministri; saprotam, ka vīriešu lomas dod tikai talantīgākajiem, jo sieviete jau sievieti var viegli nospēlēt, bet vīrieša lomā tai jābūt īpaši talantīgai (smejas).

Šī darbošanās un gatavošanās ir milzīgs pozitīvs lādiņš, turklāt tā ir lieliska iespēja pavadīt atvaļinājumu. Tas ir kopā būšanas prieks. Viss mugurā velkamais ir salasīts pašu un kaimiņu drēbju skapjos, piemēram, bārda gatavota no «Depo» pirktas troses, bet cepures – no džempera piedurknītes. Līdzekļu ir tik, cik ieliekam paši un cik saziedots, taču nemaz daudz naudas nevajag. Labāk likt lietā izdomu, jo vērtība ir tajā, ka viss ir pašu gatavots. Saviem draugiem Rīgā saku, ka otru tik traku ciemu, kurā cilvēki tā darbojas, Latvijā neatrast." Vaicāti, vai no redzētā pašiem nenāk smiekli, ministri saka, ka ir gan jāsmejas, gan jāizraudas, gan jāizdusmojas: "Reiz, mēģinājumā, viens vīrs nesa otru pāri upei uz pekli un nenoturēja, iemeta upē. Kā lai nesmejas…Mēs mēģinām ļoti maz, jo grūti visu un visus savākt kopā. Sanāk tāds kā hepenings… Bet mums ir ļoti talantīgs režisors Juris Strenga. Viņš ir izrādes dramatizētājs, izvelkot pa teikumiņam no materiāla, lai opera nezaudētu jēgu, turklāt pielāgo to reāliem notikumiem pasaulē un valstī. Tā ir kā pasaka par Turandotu, vienlaikus domājot par Pekinas olimpiādi, kas drīz sāksies, un par brīvību Tibetai."

Imperators

"Imperators" Ričards Danelis strādā par ugunsdzēsēju Tukumā, bet Klapkalnciemā, blakus Strengām, dzīvo no 70. gadiem: "Mēs dzīvojam desmit metru viens no otra, un man nav variantu. Būšu imperators, taču patiesībā neesmu skatuves cilvēks, man vairāk patīk mazākas lomas. Mans pārziņā ir arī militārā parāde (kara laika motocikls) par godu leģionāriem – to uzskatu par galveno lomu."

Izrādē – visa ģimene

Mārai Kupčai (Liu) iestudējumā piedalās abi dēli Oskars un Kārlis (sargs un pūķa galvas nesējs) un vīrs Valdis (Gudrais): "Klapkalnciemā dzīvojam 25 gadus, tā ka skaitāmies ienācēji. Piedalīšanās šajā pasākumā ir lielākais prieks būt kopā un visu darīt kopā. Šodien beigsies izrāde, un jau domājam par nākamo, kas gan būs kaut kas cits. Protams, tas paņem laiku, varbūt atstājam kādu usni dobē, bet esam šeit. Mums ir ļoti ģeniāls režisors; pietiek ar dažiem mēģinājumiem – tik ļoti mēs to gribam un arī varam. Un arī skatītājiem prieks. Lai arī to darām paši priekš sevis, mums netraucē skatītāji. Tomēr tā ir dzīva izrāde; mēs apsmejamies par neizdošanos un priecājamies par izdošanos. Tās ir fantastiskas emocijas!"

Ar ovācijām

22.00 vakarā izrādes vietā skatītāju ir tik daudz, ka ne ar karoti apmaisīt. Savā vietā ir skaņa un gaismas, aktieri nogrimēti, ietērpušies un nopietni. Bet režisors stāsta stāstu, kura darbība norisinās Tjananmen laukumā Pekinā – tur Turandota ar lielu nežēlību izturas pret savas rokas tīkotājiem. Taču, kad viņā iemīlas padzītā Tibetas valdnieka Timura dēls Kalafs un kad viņš atmin viņas trīs mīklas, arī Turandotai stāv priekša pārbaudījums – jāuzmin prinča vārds. Kad, nonāvējoties Liu, viņa saprot, ka tā ir mīlestība, viss beidzas laimīgi.

Kad izrāde ir galā, mākslinieki tiek sveikti ar ziediem, ovācijām un aplausiem; vēl ilgi nerimst sarunas, fotografēšanās – tik ļoti pašu aktieru radītais kopā būšanas prieks nelaiž vaļā skatītājus. Šai brīdī katrs Klapkalciema pļavinā jūtas kā savējais un šiem ļaudīm piederīgs.

***

Izrādē piedalījās: Arnis Aplociņš, Arnis Neimanis, Ilmārs Liepiņš, Eduards Bancevičs, Mārtiņš Polis, Uģis Dubavs, Ēriks Solovjovs, Andis Ikarts, Vents Dizkačs, Edgars Polis, Malvīne Ose, Linda Suhanova, Linda Zīverte, Laine Zalāne, Haralds Apogs, Jānis Liberts, Aldis Ceriņš, Līva Urtāne, Valdis Kupčs, kā arī – lieli un mazi Klapkalnciema iedzīvotāji, vasarnieki un viesi.