Novadnieki saņem Zemkopības ministrijas apbalvojumus

16. novembrī Zemkopības ministrija par sasniegumiem lauksaimniecības un meža nozarē, zivsaimniecības un pārtikas aprites nodrošināšanā apbalvoja lauksaimniekus, ekspertus, zinātniekus, mācībspēkus un valsts pārvaldes darbiniekus. Citu vidū Zemkopības ministrijas augstāko apbalvojumu, medaļu «Par centību» saņēma mūsu novadu pārstāvis, SIA «Meliorceltnieks» valdes loceklis Andrejs Rozītis. Savukārt Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu saņēma SIA «Kalnāji» lopkopības nozares vadītāja Svetlana Straha un a/s «Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija» ciltsdarba speciāliste Sigita Lukaže.

Andrejs Rozītis pirms uzņēmumu privatizācijas strādāja padomju uzņēmumā – 27. Pārvietojamā mehanizētajā kolonnā. Uzņēmums nodarbojās ar lauksaimniecības zemju meliorāciju, nosusināšanu (27. PMK). Sākoties privatizācijas procesam, 1994. gadā, tika izveidots uzņēmums SIA «Meliorceltnieks», kura vadību tad arī Andrejs uzņēmās. Atceroties tos laikus, nu jau daudz pieredzējušais mehanizators, stāsta, ka sākums nav bijis viegls, kaut  lielāka daļa iepriekšējā uzņēmuma darbinieku tupināja darbu jaunizveidotajā «Meliorceltniekā». Taču darbu kļuvis ievērojami mazāk. Zemniekiem sākumā nekādu līdzekļu nebija, tāpēc nebija daudz tādu, kuri pasūtītu kādus meliorācijas darbus. Vairāk bija tādu, kuri savā zemē gribēja izrakt kādu zivju dīķi. Savukārt pašlaik dīķu racēju esot saradies tik daudz, ka «Meliorceltnieks» ar dīķa rakšanām nodarbojas vien tad, kad lielie pasūtījumi izpildīti.

Svetlana Straha SIA «Kalnāji» sāka strādāt 2002. gada nogalē. Par savu darba gadu sākumu Svetlana stāsta: ”Pabeidzu P. Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumu, un mani norīkoja strādāt, šķiet, toreiz jau bija paju sabiedrība «Lestene» iecirknī, kur esmu dzimusi un augusi. Nu iznāca tā, ka sievas, kurām nu biju priekšniece, mani ir audzinājušas, pazīst, tā sakot, no bērna kājas.  Bija traki, neko nevarēju viņām pateikt. Piedevām tad vēl bija arī tas trakais alkoholisma laiks, kad ļaudis nodevās dzeršanai tik ļoti, ka nebija, kam strādāt. Es to laiku pat negribu atcerēties. Sapratu, ka no tā darba ir jāmūk projām. Un aizmuku – aizgāju dekrēta atvaļinājumā.”

”Reiz pastā ienāca SIA «Kalnāji» īpašnieks Vladislavs Butāns un vaicāja, vai nezinu, kur kādu zootehniķi varētu dabūt. Es teicu, ka esmu zootehniķe. Tā vārds pa vārdam, un sāku strādāt «Kalnājos»,” par saviem jaunā speciālista pirmajiem darba gadiem stāsta Svetlana. Kad viņa  atnāca uz «Kalnājiem», govis vēl bija izvietotas divās vecajās kūtīs, kas atradās viena otrai blakus. Katrā strādāja četras slaucējas. Govis turēja piesietas. Sākuma arī darbinieku kontingents bijis ne pārāk labs. Cilvēkiem paticis iedzert, un nekad nevarēja zināt, vai viņš nākamajā būs darbā vai nebūs…

Svetlana atceras, kā pamazām izstrādājuši algu samaksas sistēmu, piedāvājuši cilvēkiem iespēju ārstēties no alkoholisma. Kam šādā veidā nevarēja palīdzēt, no tiem bija jāatvadās.

Vairāk lasies otrdienas, 20. novembra, laikrakstā ŠEIT =>