Vakar noskatījāmies iemīļotā raidījums «Koru kari» noslēguma raidījumu, kurā, iemantojot vislielākās skatītāju simpātijas, uzvaru guva Daugavpils koris. Par labāko jeb skatītājiem tīkamāko dziedājumu koris guva balvu – 15 000 eiro, kuru nu varēs piešķirt tieši šī kora izraudzītajam labdarības mērķim – Daugavpils bāreņu aprūpes centram «Kalkūni»!
Pats svarīgākais pat nav tas, ka ik svētdienas vakaru varējām gūt emocionālu baudījumu, dzīvojām līdzi saviem favorītiem un itin visiem oriģinālajiem priekšnesumiem. Zinātāji sapratīs, cik patiesas emocijas valdīja koru dalībniekos, jo viņi visi kopā un katrs atsevišķi bija kā īsts atradums. Šis bija pasākums, kad uz skatuves valdīja talantu pārpilnība, nevis kā dažos līdzīgos šovos, kur uz skatuves kāpj it kā sabiedrībā labi pazīstami cilvēki, bet diemžēl bez nepieciešamajām dotībām. "Zvaigžņu" dziedāšana vai citādāka izrādīšanās ir bijusi tikai savas popularitātes kārtējā spodrināšana. Tajā visā nav bijis, vienkārši runājot, sirds siltuma.
Pats būtiskākais «Koru karu» pasākumā, manuprāt, bija šī šova izvēlētais mērķis – labdarība, kas krasi kontrastē ar citiem līdzīgiem pasākumiem, kur skaidrāk par skaidru redzama televīzijas, dažādu sponsoru un citu ieinteresēto personu vēlme nopelnīt, pretī sniedzot vien vāju, pašpasludinātu zvaigžņu uzstāšanos. Domāju, daudzus jo daudzus, tai skaitā arī mani, līdz sirds dziļumiem aizkustināja finālā iekļuvušā kora vadītāja Ata Auzāna teiktais Kalkūnes bāreņu aprūpes centra kolektīvam: "Gadījumā, ja mūsu koris neuzvarēs, mēs izdomāsim, kā jums palīdzēt!" Tieši tā bija tik nepieciešamā emociju dzirksts mums – ekonomiskās krīzes, politiskās spriedzes nomāktajiem. Tieši tā sniedza atziņu – varbūt mūsu ikdienišķās rūpes, vajadzības, salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem – arī bāreņiem kaut kur Daugavpilī, patiesībā nemaz nav tik būtiskas. Varam apzināties, ka mūsu nedienas, gan, iespējams, ar atteikšanos un smagu darbu, tomēr ir pārvaramas un – mēs spējam atbalstīt arī citus.
