Pirmdien, 11. augustā, Tukuma muzejā sākās jau tradicionālie kursi-plenērs rajona izglītības iestāžu vizuālās mākslas skolotājiem, kurus organizē Tukuma muzejs un mākslas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Sņežana Tišlere, bet vada Kandavas Mākslas skolas pasniedzēja un tekstilmāksliniece Inga Brīniņa.
Idejas un spēles noteikumi – dabā
Ar viņas palīdzību 25 skolotāji gūst jaunas zināšanas jomā, kas zināma, bet kurā iespējamas arvien jaunas atklāsmes, piemēram, kur ņemt ideju darbam. I. Brīniņa stāsta, ka šajos kursos (tie saucas «Dabas formu stilizācija un attēlošana dažādās tekstila tehnikās») viss sācies no neliela koka gabaliņa, tikpat labi jūrā izskalota, kā mežā atrasta: "Kad katra dalībniece kārtīgi un ar lielu un resnu lupu to bija izpētījusi, kļuva pamanāmas visvisādas svītriņas un rieviņas, iespiedumi un izvirzījumi jeb struktūra. Pēc tam redzēto uzzīmēja, novienkāršoja līdz līniju ritmiem, sāka spēlēties ar krāsām, lai finālā nonāktu pie liela darba – apgleznota zīda vai ar karstu vasku veidotas batikas."
Koka gabaliņš, miza ņemta tāpēc, ka tas ir dabas materiāls, kurā kompozīcija ir iekšā; skolotāji mācījušies pareizi skatīties dabas struktūru, lai pēc tam to var iemācīt bērniem: "Tātad no dabas ņemam spēles noteikumus un ārējo formu, kurā ieliekam savu noskaņojumu, krāsu sajūtu, pārejas. Un gūstam apstiprinājumu tam, ka daba, kā teicis ne viens vien liels mākslinieks, ir labākais skolotājs – tā rosina, dod ideju, izejas punktu…"
Vaicātas, vai katram skolasbērnam ir pa spēkam ieraudzīt koka mizas vienreizīgumu un to pēc tam arī uzzīmēt, S. Tišlere un I. Brīniņa atzīst, ka tas ir pa spēkam katram, jo formula esot vienkārša – ir dabas studija, tālāk tehnika, eksperiments, bet pašās beigās – prāts.
S. Tišlere pastāstīja, ka tiks turpināta tradīcija skolotāju darbus rādīt citiem – tos ceļojošajā izstādē varēs apskatīt Izglītības pārvaldē un skolās.
Sirdij un gara brīvībai
Tukuma Speciālās internātpamatskolas skolotāja Rasma Biezbārde plenērā gūst pieredzi sev un jaunas zināšanas darbam skolā: "Šovasar vajadzēja daudz strādāt teorētiski, pietrūka radošuma un domas brīvības, bet te ir iespēja visu to gūt. Turklāt skolā ir daudz stundu mājturībā, dzīves mācībā, bet nav vizuālās mākslas, tā ka šis te plenērs ir priekš sirds." Vaicāta, vai ideju izzināšanas procesā iespējamas robežas, R. Biezbārde min, ka senie grieķi jau teikuši, jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, ko nezinu. "Taču es priecājos par katru lietu, ko esmu uzzinājusi. Mēs neko jaunu vairs nevaram izdomāt, jo dabā viss jau ir, tikai vajag saredzēt. Un šie kursi ir iespēja iedziļināties un paskatīties visapkārt."
