7. jūnijā Lancenieku muzejā notika stāstnieku tikšanās, kuras tēma – dzīve padomju kolhozā. Tās laikā katrs dalībnieks varēja pastāstīt spilgtus, interesantus gadījumus no savas dzīves kolhozā, tādējādi atņemot aizmirstībai to mūsu vēstures daļu, par kuru līdz šim, tā kā kautrējoties, klusējam.
Vīzdegunīgie talcinieki
Stāsta bijusī žurnāliste Anita Bērica:
– Agrāk pilsētniekiem bija jādodas uz kolhoziem talkās. «Dzintarzemē» strādāja jūrmalas sanatorijas «Rižskij zaļiv» darbinieki. «Dzintarzemē» audzēja tagad ekskluzīvu kultūru – cukurbietes, kuras vajadzēja novākt. Ja ar tehniku nevarēja tikt galā, vajadzēja talciniekus. Talkā bija atsūtītas sanatorijas pavārienes. Es arī biju no redakcijas atbraukusi, jo talku vajadzēja atspoguļot laikraksta slejās. «Dzintazremes» ēdnīca bija ēkā, kur tagad Lancenieku muzejs, pusdienas vienmēr bija ļoti garšīgas. Šeit no ieplīsušajām olām, kas nāca no kolhoza vistu fermas, cepa ļoti garšīgus biskvītus. Kā mēs braucām uz šo pusi, mēs aizvien iebraucām paēst pusdienas. Tā es atbraukusi dzirdu, ka ir kaut kāds skandāls un protests. Talcinieku dāmas sēž autobusā. Es pieeju un jautāju, kas tad ir noticis? Viņas man krieviski saka: "Mi vimja nekušajem!" (Mēs tesmeņus neēdam. – kriev.v.) Vietējā pavārīte sasārtusi, nobijusies. Bet es taču arī ēdu un zinu, ka bija ļoti garšīga maltās gaļas mērce ar kartupeļiem. Kārtīgi paēdis bija arī talcinieku autobusa šoferis. Noklausījies sievišķu protestus, viņš apsēdās pie stūres un teica: "Hotja i vimja, no očeņ vkusno."
Pasākumi cīņā ar pedikulozi
Bijusī Džūkstes ciema padomes priekšsēdētāja Edīte Baldere:
– Man vienu laiku iznāca zināt par visu, kas Džūkstē notika. Toreiz tās galvenokārt bija sadzīves problēmas. Es neesmu mediķe, esmu papīru tārps ar grāmatveža izglītību, bet mani iebāza strādāt izpildkomitejā…
Un vienā jaukā dienā saņēmu Ministru padomes lēmumu «Pasākumi cīņā pret pedikulozi». Kārtība tāda, ka mēneša laikā jāsniedz Ministru padomei it kā tā kā mūsu pieņemto plāniņu par to, kādus lēmumus esam pieņēmuši, kādus pasākumus veiksim. Es pāršķiru kalendāru un uzrakstu: "Par pedikulozi." Aizeju uz darbu, ņemu lēmumu un lasu, un domāju, kas tā pedikuloze tāda ir? Prasu rēķinvedei, kasierei: "Kas tā pedikuloze?" Viņas nezina. Sākām visas trīs domāt. Kārtība bija tāda, ka izpildkomitejas darbinieki tam lēmumam skeletiņu uztaisīja, un tad pierakstīja pieaicināto – skolas direktora, ambulances darbinieku un citu viedokļus. Sākām gudrot: …pede... pede, re, gandrīz kā pedagogs, tas ir par bērniem, pediatrs – arī atteicas uz bērniem…. Bet, jā, ko tā kuloze nozīmē? Man rēķinvede saka tā: "Priekšniec, neaizmirsti, ka Apvienoto Nāciju organizācija šogad ir izsludinājusi bērnu invalīdu gadu!.."
Ā… pede – tātad ir pēda. Saprotu, ka mums jāmeklē, kur kādam bērnam nepieciešamas protēzes. Es visas mājas esmu izbraukājusi, zinu. Sāku domāt – tur, ap mežniecības galu, no kara laika mums ir viens Pēteris, kuram līdz celim koka kāja, tālāk… mežsargs, kuram nav vienas roka. Hmm… vajag padomāt arī par rokām. Domāju, pierakstīsim viņus, varbūt var palīdzēt. Esam tā visus domās izstaigājuši, zvanu atkal uz skolu. Direktore ir Tukumā uz sanāksmi, daktere – uz mājas izsaukumu, neviena nav. Domāju, piezvanīšu uz Jaunpili, kur strādā mūsu sociālistiskās sacensības partnere, jautāšu viņai, ko viņa dara? Piezvanu un jautāju:
– Ko tu dari?
– Ai, sēžam un domājam te par to pedikulozi.
– Tu zini, kas tas ir?
– Nezinu.
Es saku:
– Man nav ne daktera, ne skolas direktora… Bet to cilvēku, kam vajadzīga kājas protēze, mēs liksim iekšā, lai uz bērnu rēķina viņam tiek. Un vēl mēs liksim arī priekšlikumu, lai parūpējas par roku protēzēm arī.
Viņa saka:
– Mēs ar tāpat domājam. Mums Jaunpilī ir viens večuks, kuram arī ir protēze, viņš uztaisījis tādu konstrukciju ar āķi, ko aizliek aiz velosipēda pedāļa, un var braukt pa Jaunpili.
Es vēl viņai:
– Tu arī pieraksti par tām rokām, ka tām arī vajag protēzes!
Gatavojamies jau sarunu beigt, kad mana Jaunpils kolēģe saka:
– Antons nāk, paprasīsim viņam, viņš taču bija ārsts.
Dzirdu telefona klausulē, ka noklaudz durvis un mana kolēģe viņam jautā, kas tā pedikluoze? Ko Antons atbild, nedzirdu, bet dzirdu, ka visi smejas kā traki. Pilnīgi rēc… Kolēģe klausulē tik vien izmoka: "Es.. es tūlīt bikses pie…."
Tad elsdama, pūzdama, aizgūtnēm smiedamās, beidzot izstoma: "Utis… utis!.."
Šis notikums bija 1971. gadā…
Atceroties šo notikumu, es itin nemaz nebrīnos, ka arī tagad ministriem vajag daudz gudru padomnieku…
Košļenes – uz izķeršanu
E. Baldere:
– Tajos laikos nebija dabūjamas košļenes. Tās vienīgi varēja dabūt no jūrniekiem, ar tām spekulēja. Un tad vienu dienu Džūkstes veikaliņā no Igaunijas atvestas košļenes. Nāk viens, saka: "Košļenes! Košļenes ir!" Otrs: "Košļenes ir…"
Nav laika aiziet līdz veikaliņam, kaut gan tikai 300 m, ko iet. Rakstu savus papīrus, vēstules sarakstītas, jāiet uz pastu. Pie viena ieeju arī veikalā. Prasu, vai ir košļenes?
Man saka:
– Ko tad tu nenāci ātrāk, cik bija, tik izpārdevu!?"
– Kādas tad tās košļenes bija tiem igauņiem?
– Nu, tādos zeltītos papīrīšos ar zaļu svītriņu pāri, garšo pēc piparmētrām.
Ienāk vēl viena sieva, arī runā par košļenēm un saka:
– Aptiekā ieveda…
Ieeju aptiekā, bet tur arī – hematogens. Tas jau arī tolaik nebija tā dabūjams. Bet man mājā 17 cilvēki. Domāju, jānopērk kāda košļene un arī hematogens. Veikalā biju prasījusi, cik maksā košļene. Pārdevēja bija teikusi – 20 kapeikas. Es ieraugu, ka arī aptiekā ir tās paciņas ar zaļo svītriņu. Vēl paprasu, cik tā gumija maksā? Jā, izrādās, 20 kapeikas.
Es rēķinu, lai katram iznāk – 17X3 = 51, tā nu aptieķniecei arī saku. Šī:
– Kastītē ir 50.
Nu labi, domāju, esmu cukurniece, es nevaru, gan jau pārējiem pietiks…
Eju mājās, jāiet garām kolhoza kantorim. Uz lievenēm stāv Ciekurzis ar Šubēvicu (priekšnieks ar savu vietnieku). Turpat nāk Ciekurža sieva Elza un pukojas uz Juri:
– Ko tu neteici, ka veikalā bija košļenes?
Es tai Ezlai:
– Tev tik ļoti gribas tās košļenes? Es tev varētu iedot no savām.
Parēķinu, ka no savējām divas varu iedot. Galu galā viens mazbērns ir tikai nepilnu gadu vecs…
Aizeju mājās, man zvana – jāiet uz kolhoza kantori. Esot tādi sūdi savārīti….
Kad jāiet – jāiet. Aizeju atpakaļ. Ciekurzis ar Šubēvicu sēž kabineta:
– Kā tu domā, šiten tā var ievārīt?
– Kas noticis?
Juris Vilim:
– Tu viņai teiksi, tu aizrādīsi?
– Nu, tu esi vietnieks, tu saki, labo savu priekšnieci.
Vilis man:
– Tu zini, kādas tu te košļājamās gumijas izplati?
– Nu, ja, ka zinu – igauņu.
– Taisi vaļā!
Attaisīju vaļā… un domāju – johaidī, kaut zem galda varētu pakrist!…
Spoži zeltīti zaļajā kastīt – prezervatīvi.
Varbūt vajadzēja pašiem samācīties?
Ojārs Līmežs, bijušais saimniecības «Lestene» direktors:
– Atceroties kolhoza laikus, domāju par dzīvnieku izturību. 1960. gadā, kad atnācu uz Lesteni, martā pirmais darbs man bija savākt trīs vīrus un braukt uz fermām, lai ar striķiem palīdzētu piecelt govis. Govis nespēja piecelties. Vakarā guļus tās nolaida paši fermas strādnieki…
***
– Bija mums reiz civilās mācības, kā hermetizēt fermas. Mēs visi prātojām, kā to izdarīt, jo bija jārēķinās, ka ekstrēmos apstākļos elektrības jau nebūs. Nevarējām izdomāt, kā tādā reizē apgādāt lopus ar ūdeni, ar barību. Aptaujāju kolēģus. Bet Kārļa Marksa sovhoza direktors saka:
– Es par to neuztraucos. Manas govis ir pieradušas trīs četras dienas bez ēšanas un dzeršanas…
***
– Teles gana lielā barā, bet aizvien kāda izlaužas ārā. Ja kāda izlaužas un pāris dienas padzīvo pa mežu, tā paliek par meža zvēru, un tās nevar dabūt atpakaļ. Citreiz izdodas tā: ja ielaiž visu baru mežā un tad kopā ar baru arī tās pazudušās iznāk ārā, bet ne vienmēr. Un tad bija jāmeklē mednieku palīdzība.
***
Tad, kad atnāca Breša zemnieku laiki, mums viens traktorists – Breša zemnieks – paņēma aizdevumu, jo bija nolēmis nobarot teļus. Sapirka teļus. Kamēr vasarā zāle, viss labi. Sienu sagatavojis četrās vietās – kaudzi ar jumtiņu virsū. Rudenī piesēja savus teļus pie kaudzes: ēdiens uz vietas, dzeramo pieved. Bet rudeņos ir dubļi un zeme zem teļiem paliek kā skrīnis. Teļi guļ dubļos. Mēs bijām spiesti iejaukties, panācām, lai teļus pārdod. Tā arī mūsu Breša zemnieks izputēja… Ne jau visi ir spējīgi kļūt par zemniekiem, taču to var iemācīties, kaut savā pieredzē. Un es vēl tagad domāju, ka diez vai bija prātīgi saglabāt saimniecību, varbūt vajadzēja ļaut zemniekiem pašiem attīstīties. Būtu visam izgājuši cauri paši, paši prastu, būtu iemācījušies saimniekot. Jo mūsu pagastā cilvēki nespēj patstāvīgi saimniekot, mums tikai viens ir kārtīgs zemnieks. Zemes jau ir visiem – 14 līdz 20 ha. Viņi zemi paņēma un tagad pārdeva vāciešiem.
(Turpmāk vēl.)
