Politiskās represijas skārušas daudzas latviešu ģimenes. Tos, kas bija čakli un gudri, kas veiksmīgi saimniekoja, ne vienu vien ieskaitīja "tautas ienaidniekos". Represiju dzirnas mala nežēlīgi un, ja daļai izdevās paglābties 1941. gada 14. jūnijā, tad taču sekoja vēl 1949. gada deportācijas.
Vidzemniece Alma Garsele un viņas vecāku ģimene cieta abās represijās. Tā bija jaunība, kas palīdzēja izdzīvot, arī liktenis, kas viņu saveda kopā ar Fridolīnu (Arvīdu) Lindenbergu un pēc trimdas viņi sāka dzīvot un strādāt Tukumā, kas bija Arvīda dzimtā puse. Par savu dzīvi Almas kundze saka: "Es nekad nezaudēju optimismu, visam esmu tikusi pāri, bet vecākā dēla Agrīša aiziešana… pēc tās gan jūtos salauzta…"
Alma Garsele ar savu vīru Fridolīnu (Arvīdu) Lindenbaumu iepazinās vilcienā, ceļā uz izsūtījuma vietu – Amūras apgabala Kuibiševas rajonu. Fridolīns Lindenbaums bija izsūtīts no Pūres pagasta «Dapeniem». Sibīrijā viņiem piedzima divi dēli, un pēc tam ģimene laimīgi atgriezās mājās. Vārds laimīgi ir visai nosacīts. Par to, ka visi atgriezās, par to patiešām var teikt – laimīgi. Taču ne mazums grūtību, arī zaudējumu izsūtījumā bijis jāpiedzīvo. Pēc tam padomijas mašinērija jau šeit, Latvijā, ģimenei atņēma dēlu Agri, kurš sekmīgi bija uzsācis studijas celtniecības profesijā…
Izveda Almu vienu
Par seno laiku notikumiem stāsta pati Almas kundze, kas pašlaik dzīvo Tumes pagastā:
– Esmu dzimusi 1927. gada 14. augustā Valmieras apriņķa Rūjienas pagasta «Tollīšos». Mans vecvectēvs Andrejs Beldavs ir vēsturiska personība. Viņš ir viens no pirmajiem latviešu zemniekiem, kas no barona nopirka zemi. Ir saglabājušies visi vācu mēlē rakstītie papīri ar visiem zieģeļiem. Mans vectēvs Garsels apprecēja Beldava vienīgo meitu Lieni un saimniekoja «Pumpīšu» mājās. Kad viņi nomira, «Pumpīšu» mājas tika sadalītas, jo ģimenē bija vairāki bērni. Gustavam palika «Pumpīši», bet «Tollīši» palika manam tēvam. Trešajam brālim Artūram izmaksāja naudu.
«Tollīšos» bija 89 hektāri zemes. Tēvs ļoti uzklausīja gan agronomu, gan arī piena pārraugu. Juridiskās lietas kārtoja advokāts. Viņam bija tāds uzskats kā Niskavorī saimniecei: "Ja man labība aug griezdamās un ja es katram, kas ienāk nevēlams, varu parādīt durvis, tā ir laime."
Viņš cēla kūtis, šķūņus, viņam bija dārgs vaislas bullis, dārgs vaislas ērzelis, kuru izmantoja apkārtējie saimnieki, bet dzīvojamā māja jau gan bija diezgan bēdīgā stāvoklī… Tik daudz zirgu, cik viņam bija, uz mūsu zemes nevajadzēja, bet zirgi bija tēva vājība – Burtniekos bija ērzeļi, zirgi tika vairoti un audzēti. Tēvs audzēja vasaras kviešus, kuri bija ievesti no Zviedrijas, sēklai. Tiem bija cita cena… Visbagātākais saimnieks viņš nebija, bet nekā gan arī mums netrūka. Kad ienāca krievi, tēva brāļa saimniecību ieskaitīja kulakos un uzlika tādus nodokļus, ka tie nebija samaksājami. Gustavonkolis apņēmās, ka to pirmo termiņu samaksās, bet tēvs teica, ka nemaksās, tā būs zemē nosviesta nauda… Tēvam gadu piesprieda cietumā… Viņš no komunistu cietuma bija jau reiz dzīvē, 1919. gadā, paglābies – būtu nošauts, bet, kad sauca uz nošaušanu, šāvēji kļūdījās – sauca Gareli, bet viņš nav Garelis, tāpēc negāja. Tā arī palika dzīvs… Tēvs nestājās nekādās partijās, mums – bērniem pat mazpulkos neļāva stāties… Tā nu tēvs panāca, ka pasē viņam iespieda zīmogu – "izrakstīts no Rūjienas pagasta", un viņš atnāca uz Kurzemi. Vidzemē viņš bija pazudis, cietums gāja garām.
1941. gada 14. jūnijā mums atskrēja ziņa, ka brauks mums tūlīt pakaļ. Pa galvu, pa kaklu sakrāvām mantas un aizbraucām mežā. Tur sagaidījām, kad ienāk vācieši. Tas labais cilvēks, kas mums pateica, palika nezināms, tāpat kā nezināms palika tas labais cilvēks, kas palīdzēja tēvam pasē iespiest zīmogu, ka viņš ir godīgi izrakstījies no Rūjienas pagasta. Kad tēvs atmuka uz Kurzemi, viņam visi sakari ar ģimeni pārtrūka…
Māsa un māte palika «Tollīšos», un 1949. gadā viņām atbrauca pakaļ izvedēji. Māsa bija pusakla, māte – ļoti, ļoti dūšīga. Viņa atkrita gultā un teica: "Nu ņemiet, vediet!" Citi aizbrauca, bet viņa palika, jo nebija, kas viņu nestu. Brālis 1944. gadā bija iesaukts vācu armijā, un pie Vācijas krita gūstā un viņu aizsūtīja nometnēs. Tā nu es biju vienīgā izvedamā. Kā viņi mani atrada Rīgā, nezinu… ***
Māte un māsa dzīvoja pie kaimiņienes Martas Miķelsones meža mājiņā. Kad Staļins nomira, dzīve kļuva citādāka. Pārnāca brālis, parādījās tēvs. Viņš māsu iekārtoja neredzīgo internātā, kur viņa nodzīvoja līdz 1977. gadam. Brālis dzīvoja un strādāja celtniecībā Dobelē. Veselība gan viņam nebija laba cietumu un lēģeru dēļ, un 1982. gadā viņa sirds neizturēja…
Labi, ka nenošāva
1949. gadā es biju veterinārmedicīnas fakultātes trešā kursa studente. Dzīvoju Rīgā, Stabu ielā, pie radu radiem, bet, kad vecāku mājai uzlika lielo nodokli, palīdzību no laukiem nevarēju saņemt. Pašai ar stipendiju bija jāiztiek. Sāku īrēt istabiņu Paegles ielā, bet mani vienalga atrada… Vienu eksāmenu gatavojos likt pirms laika, vēl pie gultas bija lekciju pieraksti. Dzīvoju caurstaigājamā istabiņā. Parasti es savas durvis neslēdzu, bet toreiz man tās bija aizslēgtas. 25. martā klauvēja pie durvīm. Es mēteli uz pleciem uzmetu un ielaidu iekšā. Ienāca virsnieks un zaldāts, un man uzreiz prasa, kur tēvs. Zaldāti šiverē it kā būtu kratīšana. Bet man jau gan nekādu lielu mantu nebija – gultas veļa, dzīvei nepieciešamas lietas. Man saka, ka es ar tādu un tādu rīkojumu tieku izsūtīta uz Padomju savienību… Visu laiku salu un gaidīju, kad tak viņi ies projām… Mani pakaļatnācēji nebija latvieši, taču es varu teikt, ka viņi bija solīdi, visu, kas man bija, viņi salika maisos. Man bija viens maiss ar izģērētām ādām, hromādu, no kā varēja šūt zābakus. Viņi noklāja palagu un sāka ņemt grāmatas. Es teicu, ka man tās nevajadzēs. Palīdzēja man ar maisiem noiet lejā un iesēdināja mašīnā. Es viena pati mašīnā. Piebrauca Komunāru bulvārī, pie vienas mājas piestāja. Pēc kāda laiciņa iznāca ārā tukšā… Es mašīnā joprojām viena. Domāju – mūs ved uz staciju, bet nē, uzbrauc uz Brīvības ielas, pagriežas pa kreisi un brauc …. Man auksts caur kauliem iziet… Atceros, kā viens no zaldātiem man teica, jūs sevišķi sargājiet to maisu, kur ir ādas… Bet es skatos, tur ir lāpstas… Domāju – ved mūs nošaut… Tas bija briesmīgi moments – no Rīgas viss ceļš bija vienās ugunīs, apstājās mašīnas, raudāja bērni… Bet es tobrīd jutu atvieglojumu, sapratu, ka nešaus…
Jaunība palīdzēja izturēt
Stacijā iepriekšējais vagons jau bija pielādēts. Mums – jauns vagons, atver tā durvis. Prožektoru novietoja pret vagona durvīm, kurā es kā pirmā pasažiere iekāpu. Pēc brītiņa atved izsūtāmos ar vieglo automašīnu… O… tāds foršs čalītis... apkakle uzsista, cepure – tāda, kā vācu laikā bija modē. Kad jutu, ka visapkārt ir cilvēki, bija labāka sajūta, ar domu, ka dzīvošana vēl tomēr būs… Tā ir jaunība, kas tajā brīdī ļāva saglabāt kaut nedaudz optimisma…
Kad vagons bija pielādēts, varēja vēl braukt kaut kur kaut ko nopirkt. Man iepriekšējā dienā bija stipendija, bet bija rinda, un biju nodomājusi to izņemt nākošajā dienā, bet tā, lūk, nepienāca. Man bija no mājām nožāvēts cūkas šķiņķis un puskukulis maizes. Meitenes nopirka manu maizi un vēl 20 rubļus iedeva, tad es varēju arī kaut ko nopirkt. Vēl braucot pa Latviju izsviedu pa logu vairākas zīmītes. Tās manas draudzenes bija saņēmušas, tā arī uzzināja, ka es jau ceļoju. Ogrē ešalons apstājās. Tur tik skaista saule spīdēja. Kad pārbrauca pāri robežai,… vakars un tumsa. Puiši sakāpa augšā uz lāvām. Citi vagonā bija ar ģimenēm. Es un vēl bija Ņina, Anniņa – mēs trīs vieninieces – sēdējām uz maniem maisiem. Anniņa raudāja vienā raudāšana.
Puisis, kuru es jau ieraudzīju pie vagona, Arvīds (viņš vēlāk kļuva par manu vīru), sauca mūs augšā. Nodomāju, ko tad es sēdēšu zemē un mocīšos, iešu ar augšā… Man jau bija segas, arī vatēta sega, nepieciešamie gultas piederumi. Visu ceļu, kamēr braucām, runājām, kā būs, zobojāmies, ka braucam pie baltiem lāčiem… Tā bija jaunība… Pēkšņi palika auksts. Sapratām – mūs ved uz ziemeļiem. Sākumā jau nezinājām, kur ved. Maskavu apbrauca pa ziemeļu ceļu. Mums pie guļvietas bija lodziņš, par kuru visu varēja redzēt. Braucām līdz Novosibirskai. Tur mūs veda uz pirti. Pēc tam gan bija grūti braukt – kad esi nomazgājies, tīrs un atkal jāiet tajos netīrumos iekšā. Mūs vienreiz dienā baroja: bija maize un zupa, kuru deva kādā no stacijām. Viena mūsu vagonā bija medmāsa. Viņa pieteicās, un tad varēja zāles dabūt. Atceros, ka ešalons apstājās pie Baikāla ezera, un mēs to ainavu varējām apskatīties. Un tā braucām kādas trīs nedēļas… Un pēkšņi! Klusums, nekas negrab un neklaudz. Bijām galā.
Ar valodu un drošu dūšu…
Nezinu, kas tā bija pa vietu. Bija sabraukuši "vergu tirgotāji", kuri skatījās, kādi tad tie atbraucēji ir. Mūs uzreiz visu vagonu paņēma uz Amūras graudkopības sovhozu. Lauku darbos direktors mums bija kaut kāds melnais, bet ļoti labs, saprotošs. Viņš mums teica: "Te ir tā: visu laiku ir auksts, vējš, un uzreiz būs silts, un tad būs pavasaris un vasara." Un tā ar bija. No sākuma mūs iedalīja lauku darbos, vēlāk es strādāju centrālajā usaģbā moločno – torgovaja (centrālajā saimniecībā – piena tirdzniecības) fermā. Krievu mēle man bija laba, varējām izrunāties. Fermā tāds Ļoņa bija vetfeldšeris. Man jau nebija nekāda dokumenta par to, ka kaut ko saprotu veterinārijā. Bet teicu, ka esmu trīs gadus Jūnija pirmajās dienās atnāca uz lauka man pakaļ un tiku nozīmēta fermā par vetsanitāru. Citreiz jau tā saka, ka ar drošu dūšu un švakām zināšanām… Bet tā kā esmu lauku bērns, jau zināju, kas teļam jādod, lai caurejas nebūtu, biju tikko nolikusi mikrobioloģijas eksāmenu par lipīgām kaitēm. Tāpēc es tur varēju arī kaut ko zināt. Rudenī feldšerim bija jāiet armijā. Iepriekšējā rudenī bija atnākusi jauna daktere no institūta. Tā nu es paliku par vetfeldšeri. Iepriekšējais man atstāja ļoti labu grāmatu par slimībām un receptes, zāles, kuru tur bija ļoti daudz, arī trofeju zāles no Ķīnas un Japānas kariem. Daktere bija jauna, viņa man stāstīja, kā jādara, un es darīju. Faktiski ar visu arī veicās. Vienu slimību – kokcidiozi, kas bija no parazitoloģijas, to es nezināju. Tomēr es tur biju diezgan liela autoritāte. Ko teicu, tas tika izpildīts par pilnu monētu. Daudz ko mācījos no dakteres. Kādu laiku biju arī lielā sovhoza galvenā veterinārārsta vietā. Sovhozs bija tik liels kā Tukuma rajons, tālākā nodaļa bija kādus 40 km. Lopi bija tikai divās nodaļās.
Palēnām, bet – uz mājām!
1951. gadā 30. jūlijā mēs ar Arvīdu apprecējāmies (viņš celtniecībā strādāja), un 1954. gadā piedzima vecākais dēls Agris. Kad Agrim palika gads, atbrauca vīra vecāki, kas bērnu uzraudzīja.
Tad daudzi sāka rakstīt iesniegumus par atbrīvošanu, arī mēs rakstījām. Maijā arī saņemu atbildi, ka esmu reabilitēta un atbrīvota. Bet nu vajadzēja pasi. Bija jābrauc uz mūsu rajona centru. Zināju, ka pie pasēm ir garas rindas: iepriekšējā vakarā aizbrauc un no rīta ir jāiet tumsā jau stāvēt. Eju tā, lai būtu pirmā. Eju pa ielas vidu, un man pretī nāk trīs jauni čaļi. Viņi man kādas divas reizes aizgāja garām, bet nāca mašīnas… Stāvu rindā, stāvu, paliek garlaicīgi. Drusciņ atgāju no rindas, kad tie trīs klāt un atņēma pulksteni, naudu, labi, ka somiņa palika ar dokumentiem. Tā kā dokumenti ir, turpināju stāvēt rindā… Vēlāk zagļus atrada, jo es tirgū ieraudzīju sev nozagtās mantas, arī zaudējumus man atlīdzināja…
Vīrs atbrīvošanu saņēma tikai oktobrī, kad konstatēju, ka gaidu bērniņu. Nolēmām, ka paliksim un brauksim tad, kad būs dekrēta atvaļinājums, kad būs vieglāk iekārtoties. Puika – dēls Jānis – piedzima 28. janvārī, un marta beigās braucām mājās. Ceļš nebija viegls. Sevišķi bērniem. Vecākais dēls saslima ar plaušu karsoni. Tomēr viss beidzās laimīgi.
Ar mazmeitām – lepojos
Aizbraucām uz Dobeli. Tur uzzināju, ka ņem atpakaļ studēt fakultātē un 1957. gadā skaistā, saulainā rudens dienā aizbraucu pieteikties. Dekāns bija Grapmanis, fakultāte bija ļoti nacionāli noskaņota, un man piedāvāja atsākt studijas 3. kursā. Man vēl bija saglabājusies studentu apliecība, atzīmju grāmatiņa. Tā arī sāku un 1961. gadā studijas beidzu. Vīrs strādāja un kļuva par manu laternas stabu. Viņš jau pats arī varēja studēt, bijām pat iegājuši konservatorijā. Pasniedzēja Lūcija Garūta ar viņu sveicinājās un aicināja. Bet abiem mācīties neiznāca. Viņš strādāja, lai es varu mācīties. Sākumā viņš arī te. Latvijā, strādāja celtniecībā, bet vēlāk skolotājs Lagzdiņš iekārtoja viņu savā vietā Mūzikas skolā. Lagzdiņš arī bija uzzinājis, ka Tukumā ir brīva veterinārārsta vieta. Es mācījos uz teicami, jo tad bija stipri lielāk stipendija. (Vienīgi tajās mācībās, kas saistītas ar politiku, man nebija teicami.) Bet sadalē gāja pēc atzīmēm. Es par visu varu gribēju tikai Tukuma rajonu. Sadales komisija arī deva nozīmējumu, un es te, Tukumā strādāja rajona veterinārajā slimnīcā, biju patoloģiskās anatomijas nodaļas veterinārārste, vēlāk vadītāja, līdz 1990. gadam strādāja par Tukuma rajona galveno epizootologu.
Vecākais dēls Agrītis studēja, taču nokļuva čekas nagos. Viņu pratināja, jo skolā kāds bija izlicis pretvalstiskas zīmītes, un tas atstāja iespaidu uz viņa nerviem. Agrītis neizturēja… Bet jaunākais Jānis atguvis vīra vecāku mājās Pūres pagasta «Dapēnos», dzīvo un strādā Tukumā. Viņam ir divas meitas – Līga un Ieva, ar kurām es ļoti lepojos.
Attēlos
Kopā ar vecāko dēliņu Agrīti, kurš piedzima Sibīrijā
Alma Garsele jaunības dienās
Kopā ar jaunāko dēlu Jāni, aizmugurē pūtēju orķestra «Rīga» (tajā savulaik Jānis spēlējis) plakāts
Fridolīna Arvīda Lindenbauma – izcilā mūzikas skolotāja godināšana – viņa 60. dzimšanas dienā
