Bērzciemā kādas mājas pagalmā pavasaros sazied brīnišķīgs narcišu dārzs. Tas pieder diviem Jāņiem – tēvam un dēlam Ciekuriem. Puķkopība ir šīs ģimenes nodarbošanās, un galvenais speciālists šajā jomā ir Jānis Ciekurs jaunākais. Taču viņa mūs sarunas brīdī nav mājās, tāpēc aprunājamies ar senioru, kurš visu mūžu nostrādājis Tukumā par dzelzceļnieku. Viņam visu mūžu ir patikuši ūdeņi, tāpēc kādā no dzīves pagriezieniem nolēmis, ka jāmeklē cita dzīves vieta. Un, tā kā Bērzciems atrodas starp Engures ezeru un jūru, tad šī vieta bijusi vispiemērotākā, kur arī nopirkta nelielu mājiņu.
Dzīve un darbs Tukumā
– Es tā rēķinu, ka Bērzciemā dzīvoju jau 30 gadus. Kad strādāju uz dzelzceļa, virs manis bija tāds izbijušais milicis. Viņš darīja visu pa roku galam. Noliek vagonus aiz kontrolstabiņa, un skaitās, ka sastāvs padots – viss kārtībā. Krāvēji mani pazina un sauca par vagonu sastādītāju Nr 1. Toreiz vagoni netika padoti izkraušanai laikus, nokavēja kādas 10 minūtes. Priekšnieks man saka, lai rakstu paskaidrojumu. Es tā strādāju ar sirdi un dvēseli! Tāpēc uzreiz rakstīju atlūgumu, un miers, un cauri. Vēlāk Jelgavas revidents Grantiņš teica – ja viņš būtu zinājis, ka es iesniedzu atlūgumu, būtu kājām atnācis no Līvbērzes uz Tukumu. Toreiz strādāja Konošonoks, Lūsis, Salobajevs, kas riktīgi strādāja, bet bija jau arī tādi zīdtauriņi... Dzīvē jau visur tā ir, – par savu atnākšanu uz Bērzciemu stāsta Jānis.
Reiz Jānis, strādādams uz dzelzceļa, izglābis dzīvību kādai sievietei. Tas noticis Tukuma I stacijā. Elektriskais vilciens sācis iet uz Smārdes pusi. Viena sieviete aizkavējusies, ieskrējusi vagona durvīs, bet tās – ciet. Viņa esot nokritusi starp vagonu un sliedi. Sieviete cēlusi galvu augšā, un Jānim šķitis, ka viņa jau laikam dabūjusi ar kāpsli pa pakausi. Domāt par risku nav bijis laika, viņš vienā lēcienā nolicies guļus un spiedis sievietes galvu pie zemes. Kad vilciens pārgājis pāri, viņa piecēlusies un aizgājusi. Tā arī nekad vairāk neesot satikta.- Kad dzīvoju Tukumā, tur bija tāds ļoti fikss vīrs Kubelis…Viņš vadīja ansambļus, es «Sarmā» dziedāju un arī dancoju. Visu paguvu. Un šņabi arī kārtīgi iedzēru, – dzīvi Tukumā atceras Jānis.
– Tagad Engurē arī ir dažādas aktivitātes pensionāriem ir, bet – agrāk autobuss te gāja ik pa stundu. Maksāja piecas kapeikas. Tagad tas iet trīs reizes dienā. Nav jau ar kas brauc, cilvēkiem naudas nav.
Starp ezeru un jūru
Jānis jaunākais tajā laikā Engurē strādāja par ceļamkrāna vadītāju. Tad arī Bērzciemā šo mājiņu noskatījuši. Kad atnākuši, pagalms bijis atmatā, maza strīpiņa, kā saka pats saimnieks, vēdera platumā, kur kartupeļus iestādīt, tikai apstrādāta. Vajadzēja ne mazums pūļu, kamēr izplēsa vecos avenājus, izplēsa krūzmētru, zemi iekopa.
– Te nav māksla strādāt un audzēt. Te nāk jūras mēsli no jūras laukā, ne katru gadu, bet nāk. Nevajag tik žēlot darbu.Visu var iegūt tikai ar darbu. Es jau arī reiz izstrādāju jokus: aizeju uz jūrmalu, skatos – tāda čupa stāv to mēslu. Domāju – tie zvejnieki dulli, ka neņem. Es vandu mājā, cauru ziemu man kūp un deg…. Pēc tam trīs četrus gadus kāvos ar nezālēm. Tie zvejnieki jau zināja, ko dara. Jūras mēsli paši par sevi sadeg un ir lietojami tikai otrā, trešā gadā. Audzējot puķes bez govs mēsliem arī neiztiksi.
Zemīte tāpat kā sieviņa katru dienu, nevis tikai 8. martā, ir jāmīl katru gadu.
Narcises un tulpes mums bija jau tad, kad atnācām no Tukuma ar saviem sīpoliem. Tulpes audzējam arī Tumes pagasta «Leišos», kur nopirkām zemi. Es kādreiz dzīvoju Degoles pagasta «Leišos», bet, kad nopirkām zemi Tumē, to arī nosaucām par «Leišiem»…
Tulpe ir tikpat kaprīze kā smuka sieva – tad tai pelēkā puve, tad vīruss… Ņemamies ar trihodermīniem un vēl visādiem citādiem līdzekļiem, – par puķkopības iespējām un darbiem stāsta Jānis.
Par puķu realizāciju nesūdzoties, pēc ziediem brauc uzpircēji paši pakaļ. Tomēr tirgotājs, ja nedabū vismaz pusi vairāk nekā puķu audzētājs, nemaz tās puķes neņemot.
– Te tu roc, ravē, strādā – 8 santīmi, bet viņš to lietu apgriež riņķī
un viņam jau ir 24 santīmi. Ja negribi līdzi pūst, tad nav ko puķes audzēt,- tā Jānis seniors.
Patīk puķes un sievietes
Un tomēr puķes viņam patīkot. Sievietes arī. Puķes audzējuši jau Tukumā, kad dzīvojuši Strēlnieku ielā. Tagad tur dzīvojot meita.
– Audzēju puķes un pat nezināju, ka tās sauc, piemēram, par gladiolām, agrāk es tās saucu par tūtiņtūtiņgalā, – par savu puķu mīlestību stāsta Jānis
– Cilvēks jau tikai tāpēc ilgi dzīvo, ka var visu uztvert ar humoru. Ja viņš iet kā skābas bietes saēdies, tad jau ilgi nedzīvo, – par dzīves un sirdsgudrību ir pārliecināts Jānis. Taču viņš mēdz būt arī pikts:
– Es nevaru ne radio klausīties, ne televizoru skatīties. Visu laiku gāja lieta par «Ventspils kāliju», kas valstij bija parādā astoņus miljoni latu. Kas bija? Sinbads apbrauca zemeslodei riņķī, un viss kārtībā.. Visur iet tā, kā vajag…
Es esmu piedzīvojis Ulmaņlaikus, divreiz krievu laikus, vācu laiku un nu ir otrā brīvā Latvija – nekad tik rožaini nav gājis… Ko nozīmē šitā privatizācija?! Šito mantojumu saņēmām no krieviem! Vagonu rūpnīca, kuģu rūpnīca, stikla rūpnīca un kādas vēl tikai nebija rūpnīcas! Bet pie varas ir tādi jefiņi, kas neprot neko vadīt. Viņiem jau naudas tāpat ir diezgan. To, kam vajadzētu cietumā sēdēt, ieliek padomē un viņš vēl saņem Ls 7000 mēnesī!
Vai nu viņi ir kampēji vai rijēji, bet nekad viņiem nav gana. Tas tas ļaunākais. Un šitie saules brāļi! Es nevaru pagūt 10 reizes aiziet uz mazmājiņu aiz stūra, bet viņš paspēj darboties desmit padomēs! Pa kuru laiku? Un vēl tā nekaunība: "Tad, kad jūs guļat, es strādāju!" Nevajag tak palikt smieklīgam!
Vienīgi Vīķe bija – smuka, un bija melnā šļapka galvā, un zināja, ko runā.
Mums jau te ir trakāk nekā komunistiem. Ja tev ir partijas piederība, parakstīties tu māki, amats un portfelis rokā. Nav jābrīnās, ka viss iet postā.
Domāju, ka tie pensionāri jau gan arī nepareizi bļauj, badā neviens nav nomiris. Tiesa, krievu laikā pa miskastēm nevandījās. Bet ir jau arī tā – tie, kuri vandās, tie vandīsies. Tas viņiem ir niķis. Tas viņiem ir darbs, tā kā man te puķes kopā ar dēlu audzināt.
Un Kalvītis – atdeva Abreni! Gribu viņam paprasīt, par cik guldeņiem hercogs Jēkabs nopirka Tobago un par cik miljoniem dolāru pārdeva Abreni? Eh, labāk par to nedomāt!
Es savā dzīvē esmu darījis visu ko – iemācījos tīklus stellēt, lāpīt. Man bija daudz tīku. Visu pats iemācījos. Cilvēkam nevajag būt slinkam un nenovīdīgam. Man arī laivas bija. Nevienam nekas no zila gaisa nekrīt, jāstrādā. Un es esmu pateicīgs savam liktenim, ka savos astoņdesmit gados vēl varu pats sevi apkopt.
