Šajās brīvdienās ornitologi aicināja vērot un skaitīt putnus. Pie ornitologiem nebraucu, taču dārzā putnus novērot nācās gribi – negribi. Pirmais pieteikums bija pēc malkas zāģēšanas – padomājiet, zāģis svaigi rūcināts, vēl karstu, eļļainu sliedi stāv uz krāģa, bet te piepeši līdzās tam uzrodas mizas pelēkuma putnelis, kuru, šķiet, netraucē arī mana klātbūtne četru soļu attālumā.
Ir dzirdēts par slimām lapsām, bet – kā ar putniem? Ko šāda pārdrošība nozīmē? Ir dzirdētas trejas versijas – vai nu meža putni ir galīgā badā (pagaidām izslēgts), pieraduši pie cilvēkiem (arī nešķiet ticami) un vispēdīgi – ar sazin kādu maņu putni jūtot, kurš tiem draugs, un nāk draudzēties (nu ļoti, ļoti ticami!).
Nu tālāk ar tādu ēnas žiglumu meža malā laidelējās tā kā sīļi, bet varbūt arī nē – pārāk melni likās; vēl vanags klaigāja un visu vasaru nedzirdētu dzeni saklausīju. Ak jā, pašā novakarē kāds iršu pūžņa pārstāvis (ar iršiem līdz šim sadzīvoju) iepikēja tieši pierē – bez ļauna nolūka, jo savus ieročus neizmantoja, taču jautājums atklāts – kāpēc irši tumsā neguļ? Kur tie vispār lidinās?
Un te nonākam pie šī "putnu stāsta" skumīgākās daļas, jo jāsecina – cik gan maz zinām par dzīvo dabu apkārt!? Ja tā padomā, ko zinu par augiem, ko teju ik dienas pļavā mīdu?! Nu gandrīz nekā. Tā ir zāle. Vai koku sugas bez lapām spēju noteikt? Nu gauži pašvaki. Vai dzīvnieku pēdas? Nulle! Putnu dziesmas? Nulle ar mīnusu!!! Bet es – kaut paviršs – taču dabas draugs līdz šim sev šķitos – kādi tad tie citi, kas mežus piemēslo, ūdeņus un gaisu gandē? Kādā pasaulē, mīļie, dzīvojam!? Taču gauži svešā! Kura ir tā, ko pazīstam? Visticamāk – savu vēlmju pasauli – to, kur iztēles lielveikals. Vai dienas kārtībā baseina čības, vai ērģeļmūzikas koncerts… Ap konkrēto vēlmi vijas nosacījumu virpulis – naudiņu vajadzēs, vajadzēs laiku izbrīvēt, sarunāt, pie kā bērnus atstāt, un tamlīdzīgas lietas, kas lāgiem ikdienu padara par svētkiem, lāgiem – par elli. Taču viens gan skaidrs – laimi kaudzēm vien pēc principa – labs labu nemaitā – nez vai iespējams izbaudīt. Ja laime pēc laimes rindā stāv, tad, ticiet man, tai laimei, kas rokās, gribēsies pār plecu skatīties… Kāds tur kaifs??
