Šogad aprit 140 gadi, kopš Tukumā pastāv ugunsdzēsēju komanda, jo 1848. gadā dibināta Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Savukārt pirmie ugunsdzēsības noteikumi izstrādāti jau pirms 250 gadiem – pēc 1758. gada ugunsgrēka. Šiem vēsturiskajiem notikumiem un pilsētas svētkiem par godu muzeja Pils tornī šodien atklāta izstāde un tiek godināti ugunsdzēsēji. Pilsētas īpašā atzinība – diviem vīriem – Arnoldam Šulcam un Staņislavam Peipiņam – ugunsdzēsējiem ar stāžu un aicinājumu.
Staņislavs Peipiņš ilgus gadus vadījis Tukuma ugunsdzēsības dienestu, nu ir Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs, viens no retajiem, kas apbalvots ar medaļu «Par drošsirdību ugunsgrēkā».
Sapnis – būt lielā pilsētā, redzēt pilis un muzejus
– Kļūt par ugunsdzēsēju vai policistu bērnībā vēlas gandrīz katrs puika, bet kā bija jums? Vai jau mazs būdams, zinājāt, ka cīnīsieties ar "sarkano gaili"? Kā kļuvāt par ugunsdzēsēju?
– Nu, patiesībā viss bija daudz vienkāršāk. Savu bērnību pavadīju Krāslavas rajonā un, beidzot vidusskolu, kad domāju par to, ko darīt tālāk, uzdūros sludinājumam laikrakstā un uzzināju, ka tiek uzņemti audzēkņi toreizējās Ļeņingradas ugunsdzēsēju skolā. Tajā brīdī nolēmu – būšu ugunsdzēsējs. Pirms tam par to tā nebiju aizdomājies, jo rados man neviena šīs profesijas pārstāvja nav.
– Kādēļ izlēmāt mācīties tik tālu no mājām? Mamma neiebilda?
– Mācību laiks – trīs gadi tehnikumā, tika pielīdzināts obligātajam dienestam armijā, tādēļ mammai patiesībā bija vienalga. Kāda starpība, vai es esmu prom armijā, vai mācos? Taču ne jau tādēļ, lai izvairītos no armijas, devos mācīties par ugunsdzēsēju – mani vairāk interesēja iespēja apskatīt Ļeņingradu, sastapt jaunus cilvēkus. Starp citu, ja nemaldos, tagadējā Sanktpēterburgā šī skola pastāv joprojām, savukārt Latvijā ugunsdzēsēja profesiju iespējams apgūt tepat Rīgā, Ķengaragā – ugunsdzēsības koledžā.
– Mācības šodien un toreiz ar kaut ko būtisku atšķiras?
– Grūti pateikt, jo, godīgi sakot, īsti nezinu, kā tiek mācīti ugunsdzēsēji mūsdienās. Zinu, ka kādreiz vairāk apguvām tieši dzēšanu – tolaik ugunsdzēsēji nenodarbojās arī ar glābšanas darbiem, kā tas ir šodien. Mēs Ļeņingradā bijām trīs kursi, katrā kursā – 100 cilvēki no visdažādākajām plašās Padomju savienības malām un savienībai draudzīgajām valstīm, un īsti jau nevarēja zināt, kur pēc skolas absolvēšanas tiksim norīkoti darbā, tādēļ bija jāmācās rīkoties visdažādākajās degšanas situācijās. Piemēram, mūsdienās, Latvijā ugunsdzēsējam jau nav vajadzības zināt, kā dzēst vienu vai otru rūpnīcu, jo mums jau praktiski ražošanas vairs nav. Taču toreiz skolas prakses laikā ir gadījies strādāt gan ieroču rūpnīcā Tulā, gan dzēst labības ugunsgrēkus Kazahstānā. Zinājām, kā jārīkojas, degot kuģim (tie ir paši smagākie ugunsgrēki), kā – lidmašīnai.
Dzēst rūpnīcas, labības laukus, kuģus un lidmašīnas
– Nožēlot nenožēlojāt, ka izvēlējāties tieši šo mācību iestādi, jo, cik noprotu, režīms jau jums bija līdzīgs kā armijā?
– Nē, ko tur nožēlot? Protams, atvaļinājums mums bija tikai vienu mēnesi un visu pārējo gadu dzīvojām kazarmās – 200 cilvēki vienā telpā. Tomēr kazarmas atradās teju pašā Ļeņingradas centrā, bieži devāmies ekskursijās, bija arī jau minētās mācību prakses, varējām nodarboties ar sportu, īsāk sakot – garlaicīgi nebija.
Pirmajos divos kursos apguvu sambo, bet 3. kursā pievērsos izpletņlēkšanai. Jāatzīst, gan ka izlēkt ar izpleti man vajadzēja tikai vienu reizi. Vairāk apguvām tieši izpletņlēkšanas teoriju, piemēram, mācījāmies, kā pareizi lēkt ūdeni, proti, lecot ūdenī, izpletnis ir jāatsprādzē. Lēcām arī no mācība torņa, jo bija jāiemācās, kā pareizi piezemēties, lai gan, neskatoties uz treniņiem, daudzi tāpat samežģīja kājas.
– Jūs stāstījāt, ka prakses laikā strādājāt Tulā, ieroču rūpnīcā? Vai tad tādām darbam nevajadzēja speciālās pielaides, netika veiktas dažādas pārbaudes?
– Laikam jau ugunsdzēsēji skaitās tādi neitrāli, jo nekādas speciālas pārbaudes neatceros. Mums kā studentiem lielākoties netika uzticēti nekādi lielie dzēšanas darbi – vairāk darījām visādus mazus darbiņus, piemēram, nokopām teritoriju pēc ugunsgrēkiem. Bet viena degšana gan manas prakses laikā Tulā tiešām arī notika, taču dega rūpnīcas laboratorija, tādēļ ugunsgrēks nebija tik bīstams, cik varēja būt. Ar dzēšanas darbiem vairāk nācās nodarboties tieši 3. kursā, kad biju praksē Kazahstāna. Tur bija jāveic arī uzraudzība darbi, piemēram, jāpārbauda kombaini, jāveido speciālas joslas starp laukiem, lai degšanas gadījumā postā neaizietu visa raža. Tur jau tie apjomi bija milzīgi, piemēram, labība tika žāvēta uz lauka, nevis kaltēs, kā tas ir pie mums, Latvijā. Mitrā kārta tika vienkārši norakta un izbarota lopiem. Šādos gadījumos pastāv pašaizdegšanās risks, kas nav retums labības vai siena žūšanas procesā. Starp citu, labības lauku nācies pirms gadiem dzēst arī tepat, Jaunpilī.
– Kas vēl kā ugunsdzēsējam jums bija jāapgūst?
– Mācību programma bija ļoti plaša, jo, kā jau minēju, degšanas situācijas var būt visdažādākās un katrā objektā, vai tā būtu kāda būve, mežs vai kuģis, dzēšanas taktika ir savādāka. Katrai situācijai var būt nepieciešamas citas, specifiskas zināšanas, piemēram, jāzina ķīmija u.tml. Apguvām pat, kā, piemēram, dzēst ugunsgrēku radio stacijā. Tomēr jāuzsver, ka ugunsdzēsēja darbā jau galvenais ir nevis pati dzēšana, bet gan profilakse – jāstrādā, lai ugunsgrēki nemaz nenotiktu!
– Un kāda, piemēram, ir kuģa dzēšanas specifika?
– Starp citu, lai cik tas jocīgi neizklausītos, ugunsgrēks uz kuģa ir viena no sarežģītākajām dzēšanas operācijām, it īpaši, ja degšanas notiek kuģa mašīntelpā. Tas tādēļ, ka degšanai tieši piekļūt praktiski nav iespējams, jo mašīntelpa atrodas kuģa tilpnē un uz to parasti ved šauras kāpnes. Tilpne parasti tiek vispirms piepildīta ar dzēšanas putām. Līdzīgi ir arī ar situācijām, kad jādzēš māju pagrabi, jo arī tur bieži vien grūti iekļūt un redzamība dūmu dēļ nav nekāda. Ugunsdzēsējam, lai apturētu uguni, ir jānokļūst pie tiešās degšanas vietas, tomēr pagrabā to ir grūti izdarīt, jo parasti gandrīz nav iespējams saskatīt, kur īsti deg – īpaši daudzstāvu mājās, kur pagrabos ir vairākas koka starpsienas. Tādēļ ugunsdzēsējiem tās ir vienas no bīstamākajām degšanām. Praksē ir nācies dzēst pat saldētavu, kur arī neko nevar redzēt.
– Kas tad saldētavā var degt?
– Toreiz dega Tukuma gaļas kombināta saldētava, kurā izolācijas slāni veidoja kūdra, tādēļ, lai apturētu degšanu, nācās noārdīt sienas apšuvumu.
Ko tur baidīties? Tāds darbs
– Kā nokļuvāt Tukumā?
– Pēc skolas absolvēšanas 1960. gadā man piedāvāja un es piekritu. Dzīvokli gan nepiešķīra, bet vēlāk, strādājot Kandavā, tiku arī pie savas dzīvojamās platības. Patīk te, Tukumā, kā gan citādi? Vienīgi apbūve nu jau sāk palikt par blīvu, bet tam arī esot loģisks izskaidrojums – pilsētas teritorija ir neliela – vienā galā Tume, otrā Smārde, meži, tādēļ jau nemaz nav iespējams izplesties.
– Tad arī iepazināties ar savu sievu?
– Tas notika mazliet vēlāk. Kā tas notika? Ugunsdzēsēji jau ir tāda ļoti sabiedriska tauta… Kādreiz taču bija gan savs pūtēju orķestris, gan ugunsdzēsēju teātris, kurā gan pats gan nepiedalījos…
– Kādi dzēšanas darbi visspilgtāk palikuši atmiņā?
– Ir dedzis Kandavas tehnikums. Atceros arī ugunsgrēku kolhozā «Abava», kurā sadega teju 50 govis. Izglābt diemžēl izdevās tikai tos lopiņus, kas atradās vistuvāk durvīm, bet tālākie, kaut arī vairākkārt mēģinājām govis izvest ārā, bija pārāk sabijušies un rāvās atpakaļ. Tā vēl ciešāk pievelkot ķēdes. Vēlāk jau sāka kust kūts pārseguma dēļi un nācās glābt pašiem savas dzīvības… Cilvēkus, paldies dievam, savos darba gados ir visus izdevies izglābt – tos, kas vēl ir glābjami! Atmiņā palikusi arī degšana Tukuma kultūras namā, kur uguns sāka izplatīties uz skatuves, kur bija sakrāmētas viegli degamas dekorācijas un, tā kā virs skatuves bija vairs tikai jumts – arī tas sāka degt. Ugunsnelaime tika pamanīta tikai tad, kad kultūras nama jums jau bija liesmās. Ja pareizi atceros, toreiz tika uzskatīts, ka degšana sākusies no nenodzēstas cigaretes, bet, protams, to ir grūti pierādīt.
– Un ugunsgrēks, par kura dzēsānu nopenījāt medaļu?
– Toreiz benzīna uzpildes stacijā benzīnvedējs lielajai tvertnei bija pārlējis pāri degvielu un tā karstumā aizdegās. Apkārt tvertnes, apakšzemes rezervuāri, cisternas, bet nodzēst nevaram. Tad nu atskrūvēju ventīli, lēju degošajā cisternā iekšā ūdeni. Tas smagāks un izspieda degvielu ārā. Tā apdzēsām.
– Vai bail nebija?
– (Parausta plecus.) Ko tur baidīsies? Visapkārt žogam cilvēki, skatās, brīnās, apkārt benzīna tvertnes, zem zemes… Kas būtu, ja viss būtu gājis gaisā?!… Ko tur baidīties? Tāds darbs.
– Dzēst ugunsgrēkus – tas taču tomēr ir bīstams darbs! Ko jūsu sieva, ģimene par to saka?
– Neko nesaka – darbs, kā darbs, tikai nedaudz riskantāks. Arī dēls izvēlējies šo profesiju un strādā tepat, Tukumā. Taču nedomāju, ka viņa izvēle ir notikusi, kaut kā iespaidojoties no manis.
Kādreiz kaķi bija gudrāki
– Man vienmēr licies mazliet fantastiski, kā filmās ugunsdzēsēji var noskaidrot ugunsgrēka cēloni. Kā ir īstenībā?
– Ir gadījumi, kad tas ir iespējams, tāpat kā ir situācijas, kad iespējams noteikt, kur uguns sākusi izplatīties. Proti, ir tā saucamais degšanas trijstūris, jo uguns degot it kā izplešas – veido apgāztu trīsstūri. Pašlaik gan ugunsdzēsēji vairs ar to nenodarbojas un neizmeklē ugunsgrēku cēloņus – tas ir policijas pārziņā, bet kādreiz to darījām. Izmeklēšanā ietilpst gan aculiecinieku aptaujāšana, jo kāds jau parasti ir pirmais, kas ierauga, kur sācis degt, gan degšanas vietas apsekošana. Ir dažādas pazīmes, kas raksturo degšanas cēloņus, piemēram, ja degusi māja un gaisā vēl jūtama degvielas smarža, iespējams, ka tā ir tikusi aizdedzināta speciāli. Degvielai ir tāda īpašība, ka tā deg intensīvi, bet ilgi, tādēļ ugunsgrēku gadījumā tā nesadeg pilnībā.
– Un, kas vēl ietilpa jūsu darba pienākumos?
– Biju inspektors, kas apseko jaunceltnes. Ja šodien ugunsdrošības inspektora atzinums nepieciešams tikai nozīmīgos objektos, piemēram, skolās, lielveikalos, tad kādreiz apsekojām jebkuru jaunbūvi.
– Vai jūsu inventārs būtiski atšķīrās no tā, kāds tas ir šodien?
– Pašlaik tas ir krietni labāks, jo arī pienākumu ugunsdzēsējiem vairāk. Kā jau minēju, agrāk braucām tikai uz degšanām un ar dažādām glābšanas operācijā, kā tas ir šodien, nenodarbojāmies. Piemēram, autoavārijas gadījumā mūs sauca tikai tad, ja automašīna aizdegās.
– Kaķīšus ir nācies celt no lejā kokiem?
– Nav nācies, bet man tam ir vienkāršs skaidrojums – agrāk kaķi bija gudrāki. Tagad tie mājas minči, kas lielāko daļu savas dzīves pavada dzīvokļos, tiekot beidzot ārā un uzrāpjoties kokā, tiešām vairs nejēdz no tā tikt arī lejā!
– Kopš kura laika esat brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs?
– 1984. gadā man lika izvēlēties – darbu Jūrmalā zemākā amatā vai pensiju. Izvēlējos otro variantu un līdz pat 2000. gadam strādāju apdrošināšanā. Pēc tam arī sāku darboties brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā.
– Par kādiem līdzekļiem šī biedrība pastāv?
– Biedru nauda ir vesels viens lats gadā… Ne valsts, ne pašvaldība finansiāli mūs neatbalsta, tādēļ, var teikt, ka darbojamies kā entuziasti un dažādos veidos piepelnāmies, piemēram, uzstādām zibensnovedējus, tīrām skursteņus. Starp citu, mums Jaunpilī ir vienīgais sertificētais skursteņslauķis rajonā. Sertifikātu iespējams iegūt tikai gadījumā, ja šo darbu esi darījis vairāk nekā trīs gadus.
– Vai jums ir arī kāda cita aizraušanās ārpus biedrības darba?
– Laikam par savu vaļasprieku varētu saukt fotografēšanu, ko daru jau sen. Mans pirmais fotoaparāts vēl padomju laikos bija «Smena». Ceļot īpaši neceļoju, bet drīz gatavojos aizbraukt uz Vāciju ciemos pie savas meitas, kas jau kādu laiku tur dzīvo ar savu ģimenei. Viņa tur "remontē" vāciešus – ir ārste. Arī mazdēliņu vēl neesmu redzējis.
– Nobeigumā, ko jūs kā ugunsdzēsības speciālists varētu ieteikt mūsu lasītājiem?
– Pirmkārt, īpaši aktuāli tas ir pilsētās – kad izcēlies ugunsgrēks, savlaicīgi jāpiezvana uz 112. Bieži notiek tā, ka ugunsdzēsēji tiek izsaukti ar novēlošanos, jo visi domā, ka kāds cits jau noteikti ir piezvanījis. Otrkārt, jānovērtē sava mājokļa elektroinstalācija, apkures sistēma u. tml. ugunsdrošība, jo, piemēram, nekvalitatīva elektroinstalācija ir viens no biežākajiem ugunsgrēka izcelšanās iemesliem. Treškārt, tāds praktisks novērojums, kad brūk māja – visdrošāk ir stāvēt tās stūros, jo parasti tikai tie paliek neskarti. Cilvēkiem, manuprāt, vēl būtu jāzina, ka atliek tikai trīs reizes ieelpot 60°C karstus dūmus, lai plaušu alveolas saplaktu un cilvēks pārstātu elpot. Tas ir izpētīts, ka teātros, ja sāktu degt skatuve un skatītāji atrastos tai tuvu, pirmās trīs rindas noteikti tā arī paliktu sēžot, jo būtu nosmakušas. Pārējie skatītāji, iespējams, izglābtos, ja vienīgi viņi nekritīs panikā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki iet bojā tikai tādēļ, ka, spraucoties vienlaicīgi, iesprūduši durvīs. Šādos gadījumos elpceļus var aizsargā, piemēram, ar samitrinātu lupatiņu.
Un visiem, protams, novēlu ne dūmus, ne uguni un – priecīgus pilsētas svētkus!
