Arī šīs adreses nosaukums laika gaitā mainījies līdzi varai. Iesākumā bijis Tirgus laukums 1, tad – Tirgus laukums 4, Brīvības laukums 4, Sarkanais laukums 4 un visbeidzot Brīvības laukums 2.
Bija dižciltīgu personu īpašums
Lai ielūkotos senākos notikumos atkal talkā ņēmām A. Ozolas grāmatu «Tukums», kurā var lasīt, ka sākotnēji šis gruntsgabals bijusi daļa no lielāka, tolaik Jaunmoku muižai piederoša, gruntsgabala. Īpašumu maiņas līgumā, kas 1728. gadā noslēgts starp Jaunmoku muižas īpašnieku Ēvaldu fon der Brigenu un Tukuma instances tiesas sekretāru Johanu Frīderiku, gruntsgabals tolaik piederējis dižciltīgām personām un bijis atbrīvots no jebkādām nodevām. 1781. gadā Jaunmoku muižu nopircis Ēriks Reinholds fon der Albedils, un viņa īpašumā nonācis arī šis gruntsgabals ar divām cieši blakus sabūvētām mājām. 1790. gadā īpašnieks daļu gruntsgabala un šo pilsētas māju pārdevis tirgotājam Tobiasam Bruceram. 1802. gadā Tukuma pilsētas plānā šajā vietā iezīmēta ēka ar koka jumtu. Taču acīmredzot tuvākajās desmitgadēs gados veikti būvdarbi, jo jau 1832. gadā tapušajā F. V. Rozenberga zīmējumā, kurā attēlots Tukuma tirgus laukums, redzama ēka ar pildrežģa tehnikā būvētu otro stāvu un dakstiņu jumtu. Gruntsgabala apraksts esot atrodams arī 1860. gada pilsētas ēku inventarizācijas lietā. Toreiz īpašums piederējis tirgotājam Karlam Hikam. Divstāvu dzīvojamās mājas pamatstāvā bijis krogs un trīsistabu dzīvoklis, augšstāvā – divistabu dzīvoklis. Bet sētā, kā jau tas Tukumā ierasts, rindā viena aiz otras gar gruntsgabala robežu bija uzceltas trīs saimniecības ēkas: vāgūzis, stallis un malkas šķūnis. K. Hiks 1881. gadā bijis Tukums pilsētas birģermeistars. 20. gs sākumā viņš strādājis par kasieri Vācu krājaizdevu kasē, 1915. gadā – arī Tukuma pilsētas maģistrātā. 1886. gadā par gruntsgabala īpašnieci kļuvusi Marija Hika. Dzīvojamā māja esot vairākkārt pārbūvēta un 1890. gadā pat veiktas telpu pārplānojuma izmaiņas pirmajā stāvā, piemērojot to gaļas tirgotavas vajadzībām. 1912. gadā namīpašums piederējis Jūlijam Ķēdenam. Bet, pienākot Pirmajam pasaules karam, ēka – pamesta.
1918. gadā, īsu brīdi, telpas namā īrējis tirgotājs A. Tude.
Bijis pilsētas modernākais gaļas veikals
Tā kā ēka jau tad bijusi veca, 1923. un 1924. gadā veikts tās kapitālais remonts. Pirmajā stāvā izbūvēts tajā laikā vismodernākais gaļas veikals pilsētā, kā arī atvēlēta vieta vēl diviem veikaliem, bet otrajā stāvā izbūvēti divi dzīvokļi. Pārveidota arī ēkas fasāde, izbūvējot izteiksmīgo stūra tornīti. Bet sētas pagalma pusē tomēr saglabāti 19. gs. pirmās puses logi ar aizvērtņiem, pilastri, bēniņu lūkas, durvis ar segvairodziņu rokoko formās. Savukārt sētā esošās saimniecības ēkas neesot pārbūvētas. Jau tad, veicot remontdarbus, blakus ēkai atklāti viduslaiku apbedījumi un daļa no baznīcas kapsētas.
Bet gaļas veikals gandrīz pusi gadsimta piederējis Forkeru dzimtai. Jau 19. gs. beigās to šajā namā atvēris cunftes miesnieks Teodors Forkers. Pēc Pirmā pasaules kara to pārņēmis viņa dēls Emīls, vēlākā Latvijas Republikas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica skolas biedrs un tuvs draugs. E. Forkers bijis arī Tukuma ugunsdzēsēju komandas brandmajors un 20.gs. 30. gados aktīvi darbojies jaunā ugunsdzēsēju depo celtniecībā un modernās ugunsdzēšanas tehnikas iegādē.
1939. gadā gruntsgabala īpašnieks Rihards Ķēdens un arī E. Forkers ar ģimeni repatriējies uz Vāciju un veikalu pārņēmis Augusts Emīls Šteinbergs, kas 1941. gada 1. jūnijā deportēts uz Sibīriju.
Kad godā celta netīrība
1947. gadā šis īpašums nacionalizēts un gaļas veikals nodots Tukuma Gaļas kombināta rīcībā, bet pārējās telpas – izīrētas. 1949. gadā laikraksts «Tukuma Ziņotājs» publikācijā «Arvien vairāk pārtikas produktu» par to rakstījis: «Katra Tukuma namamāte labprāt iepērkas patērētāju biedrības zivju un gaļas veikalā, Sarkanajā laukumā 4. Preču izvēle te vienmēr liela, zivju, gaļas un to izstrādājumu kvalitāte – laba. Katrs pircējs te var atrast savai gaumei un vajadzībām piemērotas preces.» Taču jau 1950. gada «Tukuma Ziņotājs» publikācijā «Netīrība godā celta» šai tirgotavai veltījis gana daudz kritikas: “Sen nemazgāta grīda, mušu pilns, sakaltis mušpapīrs pie griestiem, putekļi uz plauktiem, no netīrības sarūsējuši un sabojājušies svari – lūk, ar ko ievērojams veikals Nr. 4, Sarkanajā laukumā. Jautājot veikala vadītājai, kad pēdējo reizi tika mazgāta grīda, viņa paskaidro, ka apmēram divas nedēļas atpakaļ, jo pagājušajā ceturtdienā (šī diena paredzēta grīdas mazgāšanai) esot bijusi inventarizācija. Kad lūdzām parādīt, kur atrodas roku mazgājamais trauks, veikalvede mūs aicināja uz blakus telpu: ”Tur aiz tām kastēm atrodas bļoda ar ūdeni, bet, tā kā tai nevar tikt klāt un telpa nav apgaismota, tad garāmejot nomazgāju rokas šepat,” norādot uz netīru, vecu konservu kārbu, kas atrodas aiz letes, teica veikala vadītāja. Roku noslaucīšanai dvieļa vietā viņa lieto netīru lupatu…”
Trūkuma laikā
Arī vēlākajos gados šī veikla ikdienai presē ļoti rūpīgi sekots līdzi, īpaši tad, kad gaļa un tās izstrādājumi aizvien vairāk kļuva par deficīta preci un kad šos veikalus daudzviet dēvēja par makšķernieku bodēm – ”jo ir tikai āķi vien, āķi vien” Tā, piemēram, vēl 1981. gadā «Komunisma Rīts» publikācijā «Pa nepublicēto materiālu pēdām» izskatījis kādas lasītājas sūdzību par to, ka viņai vilšanos sagādājusi iegādātā vistas gaļas izlase: ”Visās Tukuma gaļas veikalā iegādātajās paciņās pusi satura sastādījuši subprodukti. Rakstītāja apgalvo, ka pēdējā pusgada laikā izlases paciņu saturs ievērojami pasliktinājies. Sakarā ar sūdzību redakcijai atbild rajona patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece tirdzniecības jautājumos J. Sčukina: ”21. jūlijā biedrības tirdzniecības daļas darbinieki kopā ar gaļas kombināta pārstāvjiem izdarīja gaļas veikalā saņemtās produkcijas, t.sk., vistas gaļas izlasei, kvalitātes pārbaudi. Konstatēts, ka vistas gaļas izlase atbilst cenrāža un tehnoloģijas normatīviem. Lai nepieļautu tehnoloģiskā režīma neievērošanu vistas gaļas izlases ražošanā, uzdots patērētāju biedrības tirdzniecības daļai veikt gaļas veikalā regulāras pārbaudes produkcijas saņemšanas brīdī.”
Bija skaists un mīlīgs restorāniņš «Tukums»…
Bet šajā vietā bez gaļas veikala bijušas arī citas publiski pieejamas pakalpojumu sniegšanas vietas. Tā 1951. gadā blakus gaļas veikalam ierīkotas uzgaidāmās telpas satiksmes autobusu pasažieriem.
Kādu laiku šajā ēkā atradusies arī krājkase, arī Tukuma izpildkomitejas Finanšu nodaļa. Bijis te arī maizes veikals, apavu veikals «Ieva», kā arī lietoto apģērbu un zooveikals. Teju divus gadus te bija iekārtojies un teju par svarīgāko vaibstu (bez baznīcas un strūklakas) vecpilsētas pilsētas sejā kļuvis mājīgais un mīlīgais Lapiņu ģimenes restorāniņš «Tukums». Bet nu tā vietā pavisam neilgu laiku ir iekārtojies Natālijas Rivoņenko skaistumkopšanas salons, bet tuvāk baznīcai – Aizskaru veikals. Protams, ka tagad – ciešo aizliegumu laikā – abi – gan veikals, gan salons – ir slēgti. Ēkas otrajā stāvā vēl joprojām ir dzīvokļi.
