Viss sākās 1981. gada 1. septembrī. Mēs – mazi 3. klases bērni – neziņā, uztraukumā un satikšanās priekā sēžam 24. kabineta vecajos solos un gaidām, kura būs mūsu klases jaunā audzinātāja. Neziņā arī mūsu vecāki – bērni vēl mazi, kurš gan uzņemsies atbildību, audzinot klasi, kuras pirmā skolotāja Skaidrīte Dubulte devusies pelnītā atpūtā? Atveras kabineta durvis, un mīļā smaidā "labrīt" mums saka toreiz 28 gadus jaunā skolotāja Astrīda Samoviča. Samulstam, tāda nav redzēta, no kurienes? Savu jauno klases audzinātāju iemīlam, arī viņa mūs iepazīst un iemīl kā savus pašas bērnus.
Mums, mūsu klasei Samoviča ir devusi ļoti daudz, sevi "sadedzinājusi", lai mēs justos labi. Viņa prata ar ļoti lietu mieru un smaidu mūs uzmundrināt un piedot, ja gadījās "savārīt ziepes". Sākām 3. un beidzām 12. klasē, mums bija stabilitāte, drošums, labs sarunu biedrs, cilvēks ar ļoti augstu atbildības sajūtu, ko pilnībā novērtējam, iespējams, tikai tagad. Viņa nebaidījās ne no kā, ar mums lepojās, jo bijām draudzīga klase, kas mīlēja savu klases audzinātāju. Līdz 8. klasei audzināja kā bērnus, gāja pie katras ģimenes ciemos, palīdzēja mācībās, ar vecākiem uzturēja kontaktus, ja bija problēmas – palīdzēja risināt.
Viņa ir ģeogrāfijas skolotāja un, saprotams, šis mācību priekšmets mums "gāja" ļoti pie sirds, jo to pasniedza mūsu klases audzinātāja, varējām stundā brīvāk justies un…, kā pašiem likās, mazāk mācīties.
Uz pasaules kartes – kurš kuru?
Zēniem patika mācīties pasaules karti un sacensties ar skolotāju – kurš kuru. Kaspars Krēvics to bija iemācījies visos sīkumos, zināja visas jūras, kalnus, upes, ezerus, ūdenskritumus, salas, pussalas, kanālus, valstis, to galvaspilsētas, tuksnešus un dzīvo radības pasauli. Stundā Kaspars aicināja skolotāju uz spēli, kurš labāk pārzina pasaules karti. Viens otram uzdeva parādīt objektus – kurš "iekrita", tas zaudēja. Tā bija cīņa, kā mums šķita, bez padošanās. Uzvarēja Kaspars, un tas nu aizrāva mūs visus, sākām mācīties krati, pat meitenes atmeta ar roku "gumiju lēkāšanai". Vienīgā, kas varēja cīnīties ar Kasparu, bija Ilze Lasmane. Kaspars ar skolotāju spēlējās, pat strīdējās, īpaši par politiku audzināšanas stundā, jo bija klases politinformātos. 1988. gadā starp PSRS un ASV bija kaut kādi saspīlējumi, un Kaspars atteicās par to runāt, jo aizstāvēja ASV politiku. Viņš vienmēr skaļi teica, ka Latvija ir okupēta, reiz arī krievu tautības skolotāju nosauca par okupanti, ar kuru krieviski nerunāšot. Tā tas bija, ja nebūtu – būtu garlaicīgi, un nebūtu atmiņu… Nezinu, kā par to nācās atbildēt mūsu skolotājai.
Pienāca vidusskolas gadi, un skolotāja mūs sāka pieņemt jau daudz citādāk, veidojāmies par personībām. Zēnus vienmēr uzrunāja par vīriem, jo uz skolu gājām tikai uzvalkos un, protams, ar šlipsēm.
Ceļošana visiem kopā – nenovērtēts varoņdarbs
Vislielākais skolotājas dzīves piepildījums ir ceļošana, kurā visa klase bija iesaistīta. Kalni bija viņas iedvesmas avoti. Skolas laikā rudens un pavasara brīvlaiki tika pavadīti ārpus Latvijas. Esam bijuši Turkmenistānā, Azerbaidžānā, Taškentā, Dagestānā, Ukrainā – Jaltā, Simferopolē, Aluštā. Ar 30 bērniem ceļot – tas ir nenovērtēts varoņdarbs, jo atceramies, kādi bija laiki! Lidojām ar lidmašīnām, braucām ar vilcieniem, smagajām automašīnu kravas kastēs, kalnos – ar piedzēruša šofera vadītu autobusu, kam bremzes knapi darbojās, pat zirga pajūgā un ar ēzeļiem esam braukuši. Azerbaidžāņi gribēja precēt mūsu meitenes, krita virsū kā traki, zēniem nācās iesaistīties… Ar 35 kg smagu, neparocīgu mugursomu kalnos – tas bija īsts pārbaudījums. Karsta saule, kukaiņi un čūskas. Gadījās saulē apdegt, par šķidru vēderu nerunājot… Kādā Dagestānas ciemā piedalījāmies kāzās, nu gluži kā Šuriks, vācot folkloru filmā «Kaukāza gūstekne»… Skolotāja visus atbalstīja, tās bija īstās ģeogrāfijas brīvdabas stundas. Grāmata ir sīkums, bet redzēt visu savām acīm!
Reiz Ukrainā – Krimā, ar lielajām ceļojumu somām visi nepaspējām iekāpt vilcienā, durvis aizvērās, un vilciens lēni sāka kustēties. Samene – tā viņu saucām tikai mēs, neapjuka. Nospieda trauksmes pogu un norāva stopkrānu. Vilciens ar grūdieniem apstājās, atvērās visas durvis un skanēja trauksmes zvans. Mūsu palicēji mierīgi iekāpa pārpildītajā vilcienā, un pēc laiciņa tas sāka kustēties. Vietējie neko nesaprata, tādus "jokus" – kā darbojas stopkrāns – redzot pirmo reizi. Mūsu Sams tikai nosmējās: "Parasta lieta!" Vilciena pasažieri jautāja, kas tie par karodziņiem pie mugursomām, skolotāja teica, ka esam no Latvijas un tāds ir mūsu karogs, tad vietējie teica: "Inostranci," jo latviešu valodu nebija dzirdējuši. Karodziņus izdomāja Kaspars Krēvics, jo bija sākusies Atmoda, un tie bija paša gatavoti. Par ceļojumiem atmiņu ir daudz, fotogrāfijās un diapozitīvos arī, bet tas, kas pašos palicis – tas mūžam neatņemams! Protams, paldies skolotājas draudzenēm, kuras pavadīja šīs kalnu ekspedīcijas: skolotājām Inesei Jansonei, Smaidai Kokinai, Ilzei Gailei un Laimdotai Silavai.
Kalnu ceļojumos, ekspedīcijās parādījās klases īstā "seja". Vienotība, draudzība, izpalīdzība, kolektīvisms. Mēs jutāmies pieauguši un skolotājas novērtēti, nekad nebija strīdu, viss tika nolīdzināts ar smaidu un draudzīgiem smiekliem.
Skolotāj, mēs jūs ļoti mīlam!
Uzskatu, ka bijām viegli audzināmi, un tas bija Sama nopelns. Ar tajā, ka neviens nesmēķēja, bet pirmo alkoholu pamēģinājām tikai 18 gadu jubilejās. Pēdējā, 12. klasē, rīkojām foršus klases vakarus jauno tehniķu stacijā, Raivis Nikolajevs atbildēja par mūziku, kas bija piemeklēta meiteņu vēlmēm. Gadījās arī pirmoreiz piedzerties, lai gan toreiz šņabis bija dabonams tikai par taloniem… Sams bija dusmīgs par notikušo, jo atbildība gūlās uz viņas pleciem par mūsu izklaidēm. Niknums bija, bet ar viņas smaidu viss tika nolīdzināts, jo mums uzticējās, mūs mīlēja.
Beidzot skolu 1990. gadā, žēl bija šķirties no mūsu Sama, tik draudzīgas un inteliģentas klases. Šodien turamies kopā un zinām, kā kuram iet gan priekos, gan bēdās. Skolas izlaidumā dāvinājām Māra Rudaus-Rudovska mammas austo tautastērpu. Tas bija saviļņojoši – vēl šodien acu priekšā brīdis, cik skaista ir un laimīga izskatījās mūsu skolotāja – tautas tērpā un puķu kalnos ieskauta!
Mēs, 1990. gada 12.a klase, ļoti lepojamies ar savu dārgāko skolotāju Astrīdu Samoviču, ik gadu 1. septembrī katram uz galda bija kartiņa un ziediņš, zēniem Armijas dienā – arī kartiņa un dāvaniņa. Skolotāj, – mēs jūs ļoti mīlam, jūs devāt tik daudz dzīvei, lai mēs visi izaugtu par labiem cilvēkiem! Neviens ordenis jūs nespēj darīt laimīgu, tikai darbs, labi skolēni un ceļojumi. Veselību, mīlestību jums vēl jūsu lielie bērni ar saviem bērniem! Jūsu sapnis ir ceļot Austrālijā – lai piepildās! Paldies par visu, skolotāj, un tiekamies skolā, lai atkal jautri pasmietos un grieztos deju virpulī!
Ar cieņu – Artis Gailis, 1990. gada absolvents.
32 un decibelos – vēl vairāk!
Stāsta A. Samoviča:
– Saistīta ar Raiņa skolu biju no 1. līdz 11. klasei, bet otrreiz atgriezos 1980. gadā, kad pēc deviņiem darba gadiem Ozolnieku 8-gadīgajā skolā sāku strādāt Raiņa 1. vidusskolā. Saņēmu 32 skolēnus 3. klasē. Ieraugot viņus pirmo reizi, biju pārbijusies ne pa jokam – kā nekā pilsētas bērni, un tik daudz! 32 – tā bija ¹/3 daļa no visas iepriekšējās skolas skolēnu kopskaita. Decibelos, ko šie radīja, man šķita, ka tas ir vēl un divreiz vairāk. Jau otrajā darba nedēļā zaudēju spēju runāt, tikai čukstēju. Izeja – to atradām. Sestdienās pēc stundām gājām uz mežu pa ceļa zīmēm, meklējām paslēptus uzdevumus, kas visi saistījās ar skaļu dziedāšanu, ūjināšanu vai vienkāršu kliegšanu. Tas viss tādēļ, lai no pirmdienas klusāk laiku vadītu mācību stundas. Rezultāts bija.
Sākumā grūti bija ar tiem dubultniekiem – divas Ilzes, divi Māri, divi Andri un visi citi arī tik vienādi. Atceros, kā viņi bija naski darītāji visādā ziņā, gan mācībās centās, gan instrumentus spēlēja, gan Jaungada karnevālam izcilas maksas radīja, gan blēņas paspēja pastrādāt. Ļoti apzinīgas bija meitenes: Margita, Andžela, Tince, Inese, Laila, Edīte, Ilzes, Sintija, Inita, Baiba, Brigita, nu īstenībā visas, tikai citai tas padevās ar lielu darbu, citai – vieglāk. Zēni – parasti aizņemtāki ar citām nodarbēm, centās turēties meitenēm līdzi.
Augot buciņiem, aug radziņi. Tāpat jau bija arī ar manējiem – tad dienasgrāmatas noklīdušas, tad instrumenti nespēlē, tad mammas ne to tā pateikušas, tad skolotāji – ne tā mācījuši. Gala rezultāts jau bija labs, visi nokārtoja eksāmenus un pabeidza pamatskolu. Vidusskolā no vecā sasrāva palika 19 un klāt pienāca 11 skolēni. Kopā – 30 zinātkāri jaunieši, par kuriem varu tagad sacīt, ka katram bija savas ieceres, savi mērķi, kurus lielākā daļa ir īstenojuši un turpina īstenot. Viņi bija tādi, kas lieliski prata apvienot mācības ar darbu un brīvā laika pavadīšanu. Varbūt tieši tādēļ vidusskolas pirmajā gadā radās ideja paceļot kājām pa pasauli? Ja jau pa pasauli, tad, protams, par nezināmu un tālu. Caur Tukuma tūrisma staciju noskaidrojām piedāvātos turiāžu maršrutus un marta brīvdienās sakravājām izīrētās, neērtās kuņģveidīgās mugursomas, paņēmām teltis, konservus, makaronus, tomātu pastas bundžas, un aidā – uz Kopetdagu – padomju Turkmenistānas un Irānas robežkalniem. Kalni, tuksnesis, ~ 15 līdz 20 km noieta (pareizāk – nokāpelēta) ceļa gabala dienā. Jā, un kur tad vēl kuriozi?! Otrajā vai trešajā dienā pusdienu atpūtas laikā redzu, ka meitenes izvilkušas marles saites un apsaitējušas Initai rokas. Mani sāka purināt no satraukuma, jo pirmā doma, – kas gan ir noticis?! Izrādās, ka spožā saulīte par daudz silta un iekrāso. Bet par krekliņiem ar garām piedurknēm visas aizmirsušas.
Ar ēšanu jau arī bija, kā bija – nepaņemsi līdzi veikalu, tāpēc aprēķinātais daudzums dažam tā kā bija par mazu. Nu un visas rezerves pēdējās dienas vakarā zēni notiesāja nešķirojot. Rezultātu manījām naktī un nākamajā rītā. Īpaši grūti bija izturēt braucienu pārblīvētā autobusā, kur viens otru balstīja, neatkarīgi no vēlmes to darīt vai nē. Laukā- +20°C, bet autobusā cilvēki kā siļķes muciņā – ausainēs un puskažociņos.
Atceros, kā zēni jebkurā ēdnīcā, stacijā, pat veikalos aizņēmās tualetes ruļļu papīrus meiteņu labā, nesa viņām mugursomas, lutināja, kā vien varēja. Stopēja mašīnas – ja gadījās, tad braucām vaļējā gazika kravas kastē, dziedādami, savu sarkanbaltsarkano karogu vicinādami.
Tas bija pirmais, bet ne pēdējais kāpiens. Vēl pabijām Krimas kalnos, Dagestānas Kaukāzā, Fanu grēdā – Pamirā. Uz Krimu braucām rudens brīvdienās, it kā atvasarā, bet Simferopole mūs sagaidīja ar sniegu un vietējo izbrīnu: "Kto vas takih goļeņkih prignal suda?" (Kas jūs tādus plikiņus atdzina uz šejieni. – No krievu val.). Pēdējo 20 gadu laikā Krimā tik aukstu oktobri neviens neatcerējās, bet mums par to nekas. Zēni meitenes pār Krimas kanjona pusaizsalušo upi uz rokām pārnesa. Trūkties dabūja vietējie darboņi, jo zēni, lai atdabūtu Inesei čigānu izmānīto zelta gredzenu, noorganizēja īstu maratonskrējienu līdz milicijai. Atdabūjām izmānīto. Visa klase iesaistījās čigānu medībās ar miliciju.
Katrs brauciens deva ko jaunu. Un kaut gan turiādēs nebrauca visi, par tām runāja un zināja visa klase. Kāpēc ne visi brauca? Iemesli dažādi: veselība, fiziskā sagatavotība, interese, materiālā situācija ģimenē.
Skatoties šodienas acīm, gribas teikt – biju vieglprātīga, jo katrā turiādē bija kāda īpaša situācija, kas varēja slikti beigties. Piemēram, vietējiem nepatika zēnu vai meiteņu kailie stilbi un šortos tērptos jauniešus piesolīja pat noslānīt. Laikam mums visiem par laimi visnopietnākās problēmas bija tikai pēdējās turiādes laikā Pamirā, kad saslima trīs, nu jau Raiņa vidusskolas absolventi.
***
Manējie, jo no 3. līdz 12. klasei – tas ir pietiekams laiks, lai tā drīkstētu viņus saukt, bija un ir forši. Viņi rīkoja skolas un klases pasākumus ar lielisku saturisko pusi, bija ideju pārpilni un spējīgi savas idejas realizēt dzīvē. Viņi spēja pārsteigt arī ar savu politisko nostāju. Liels bija man pārsteigums, kad tālajā 1988. gadā, braucot uz Kaukāzu, viņiem līdzi bija sarkanbaltsarkanais karogs, ko godam iznēsājām turiādes laikā un atgriežoties gājienu noslēdzām 23. augusta naktī Tukumā, pie Puisīša Meža kapos, kuros arī kāpām.
Atcerēties ir vēl daudz ko. Stundām varētu raksturot viņus visus un pa vienam, katram jo pajautāt un novēlēt. Bet tad jau būtu jāsacer vesela grāmata.
Visiem manējiem gribētos teikt Dena Mindao vārdus: "Kamēr vien dzīvojam šajā pasaulē, mums jāpieņem viss, ko tā dod. Ja mūsu ceļā gadās kas patiesi labs, neviens nevar liegt to izbaudīt!" Es mūsu kopā pavadītos gadus patiešām izbaudīju. Paldies jums par to! Jūs esat un būsiet MANI!
