Cēres pagasta «Tīrumniekos» dzīvo Janīna Grigule – vecākā pagasta iedzīvotāja. Kundzei 89 gadi plecos. Vien gadu jaunāka par savu valsti, kurā viņai visos laikos labi dzīvojies.
Žiglā solī
«Tīrumnieku» pagalmā mūs ieved autoriepu iebrauktais taku pāris. Sētā ienācis vēls rudens, bet dobēs vēl šur tur zied ģeorģīnes, citu rudens guķu ziedi. Sagaida Iveta Murāne – J. Grigules meita. Mamma patlaban strādājot tālajā dārzā. Jāiet lūkot. Bet – iet nenācās. Veckundze teju pati uzradās uz takas ar duncīti rokās. Sprauna, taisna kā Ziemassvētku svecīte un žiglu soli. Parunāt varot, viņai nekad neesot valoda ķešā jāmeklē. Kas sirdī, tas arī uz mēles. Priekšnamā nolika nazīti uz plauktiņa. Novilka kalošas. Kājas vilnas zeķītēs ieautas, iebrida čībiņās un aicināja istabā.
Māja ar garu
«Tīrumnieki» – veca kā pati Cēres pasaule – divreiz pa 90 gadu. Ar manteļskursteni ēkas viducī dvašo. Mantelis ar skursteni vairs netiekot izmantots, bet tikai tā viņš te ir ar visu mājas garu, kas tur iekšā ir un dzīvs. Kundze kopā ar dēlu Juri nopirkusi ēkas pirms 20 gadiem. Tā gadījies. Izdevība bijusi, un kālab gan neiegādāties vecāku māju ar visu mājas garu. Janīnas kundzes saknes ir Latgalē – Izvaltas pagastā. Tēvs 1924. gadā nopircis «Siliņus», kurus pārdevusi kāda ģimene, kas aizbraukusi laimi rast Brazīlijā. Mūža meža maldos.
Iespēja vēl strādāt
Viņas dzīve pagājusi Cēres pusē. Latvijas brīvvalsts pirmie gadi, šolaiks un pa vidam arī.
Katram laikam bijis savs labums, i sliktums. Pirmā Kārļa Ulmaņa laikā – tas laiks itin gaišs vēl prātā stāv – visa kā bijis papilnam. Grūti jāstrādā – tas gan. Kolhozā iesākumā bijusi ļoti grūta dzīve. Bet, kad iedzīvojušies, arī kolhozā bija labi. "Kas kait šodien?! Pensija laba, valdības arī. Paēdusi esmu, apģērbusies ar'. Avīzes lasu, tālrādi skatos bez brillēm. Ausis ar' dzirdīgas. Pavasaros klausos lakstīgalu treļļus. Dzeguzes kūkošanu neskaitu. Nav vērts. Man Dieviņš devis iespēju strādāt. Laime pilnīgākā!"
Bet…
Janīnas kundze ir ticīgs cilvēks. Latgaliete – cieši katoļticīga. Teju iksvētdienas apmeklē Kandavā Dievnamu. Dēls aizved. Priekš kā tad mašīnīte pagalmā?! Ta jau, lai pie Dieviņa tuvāk aizbrauktu. Nē, nē, ne jau pavisam. Kundzei rados daudzi ilgdzīvotāji. Rau, māsa Antonija Rezgale Zemītes pagastā jau 94. dzimumdienu nosvinējusi. "Gadsimtu novilkt?! Ja Dievs dos, tad arī tā notiks. Viss Viņa ziņā," teic kundze. Stāsta, ka viņai ir kupls radu pulks. Bērni, mazbērni, mazmazbērni ar'. Var jau būt, ka kāds trīsreiz "maz" jau šosaulē ieradies. Viss notiek tik ātri. Laiks steidzas. Viņas pašas Grigulis jau astoto gadu aizsaulē. Astoņus gadus jaunāks bija, bet…
Ko Dievs devis
No laika gala iegājies: Griguļi un viss radu pulks tā cieši svin Ziemassvētkus un Jāņus. Tad allaž visi sabrauc no tuvienes un tāles. Un tad vēl «Tīrumnieku» ļaužu dzimumdienas, vārdadienas un pārējos godos. Tad iet vaļā ballītes un vecvecmammai arī allaž tiek našķi. Pati nesmādējot nevienu ēdienu. Ko Dievs devis, tas arī labs. Svētku reizē var arī stiprāku glāzi iemalkot.
Tā pavalodojam. Vēlējam ilgu mūžu, veselību. "To gan. Paldies!" pateicas Janīnas kundze. Vilka kājās atkal kalošas un gāja griezt gotēnam zāli. Izkapts ar' esot, bet rudenī zāle sīksta un izkapts nekož vairs lāgā.
Ehh, laimīgie … , kam iespēja pazīt tik ņipru , žirgtu cilvēciņu! Te skaidri var manīt kristīgo "nezūdieties" , "katrai dienai pietiek pašai savu bēdu" principu !
Tuvinieki – novērtējiet katru dienu , ko pavadāt kopā ar tik iedvesmojošu pozitīvisma paraugu ! 🙂