Jānis Jansons dzīvo Engures novadā – tepat netālu, Milzkalnē, «Sēravotos». Lūkojiet sprauno, stalto vīru! Viņš pats ir apņēmības pilns sagaidīt 120. dzimšanas dienu…
Gadsimta taciņā Jānim daudz nācies piedzīvot. Arī kara laiku mellāku par vellu. Tad viņš kā latviešu leģionārs stāvēja pie lielgabala. Lādēja, šāva un lādēja atkal. Brašais latviešu karavīrs kara nogalē nokļuva Zviedrijā. Viņš ir viens no tiem daudzajiem bēdu brāļiem, kurus Zviedrijas valdība izdeva Padomijai. Daudziem nervi toriez neizturēja, viņi galu sev padarīja, bet Jānis izdzīvojās pa filtrācijas nometnēm. Un pēc gada atbrīvoja. Jā, gribēja jau atkal pēc cita panta paņemt pie dziesmas, bet varbūt tāpēc, ka Staļins Zviedrijai bija apsolījis, vai arī Jānim pašam izdevās čekistus apmuļķot, bet ar to arī visas represijas beidzās…
1994. gadā zviedri beidzot atcerējās latviešu leģionāriem nodarīto. Uzaicināja dzīvus palikušos tolaik izraidītos ciemos. Pats Zviedrijas karalis bijušajiem karavīriem atvainojās, bet – ko tas nu tagad dod?…
Šobrīd bijušais karavīrs vēl stalts vīrs savas dienas vada pie radiņiem Lūcijas un Jāņa Ozoliem «Sēravotos». Kā allaž katru dienu kājām nostaigā kilometrus trīs. Arī ziemas spelgonī gājis. Karu rītu punktīgi ceļas. Vienā laikā ēd brokastis, pusdienas. Ik pa laikam aizstaigā līdz bibliotēkai. Daudz lasa. Arī mūsējās – «Neatkarīgās Tukuma Ziņas». Mēs arī Jānim novēlam daudz baltu dieniņu. Lai arī piepildās līdz pat 120 gadiem!
Uzrakstīts tāds PAVIRŠS pārskrējiens pāri 100-gadnieka dzīves gājumam.
A žēl, ka tā!