Mums nevajag atvainošanos! Tikai – faktu atzīšanu…

Šī gada maijā intervijā ar kandavnieci Rutu Kraukli aizsākām, kā izrādās, sāpīgu un neizrunātu tēmu – par romu tautas genocīdu II Pasaules kara laikā un to, kāpēc arī šodien Latvijā romi jūtas kā izstumtie. Neizrunāts palika, kas tad īsti rīkoja romu slaktiņu 1942. gadā, naktī no 4. uz 5. maiju? Nu romu biedrības «Nevo Drom» valdes priekšsēdētājs Anatolijs Berezovskis ir gatavs runāt un nosaukt vainīgo vārdus, taču aizsāk sarunu ar stāstu par romiem šodien.

Ja pat romi pamet valsti…

A. Berezovskis:

– Mēs šeit esam no 15. gadsimta – 100 gadus pirms ebreju ieceļošanas Latvijā. Un dīvainā kārtā esam izdzīvojuši bez izglītības, saglabājot savas tradīcijas un valodu. Zinām, ka ik gadu pasaulē vairāki desmiti valodu izzūd – "pateicoties" mazāku tautu asimilācijai. Otrs svarīgs faktors – astoņi no desmit romu tautības cilvēkiem ar augstāko izglītību, ir asimilējušies. Tas jau draud ar ierakstu Sarkanajā grāmatā. Izglītots roms tikai ārēji līdzinās romam, bet viņā maz kas palicis no mūsu tradīcijām.

– Izklausās pēc pretrunas – no vienas puses jūs esat daudz darījis, lai palīdzētu tautiešiem izglītoties, no otras puses stāstat, ka izglītība atsvešina no kopienas…

– Kāpēc mums izglītība vajadzīga? Kaut vai tāpēc, ka Valsts likums nosaka – ikvienam iedzīvotājam līdz 18 gadu vecumam jāiegūst pamatizglītība – uz to arī spiežam. Cits jautājums – ko jaunietis darīs tālāk? Kā tautā saka – visi nevar būt karognesēji, tomēr, ja grib sasniegt vairāk, lūdzu, – lai mācās; asimilēsies vai nē – tas atkarīgs no tā, kā liktens pavērsīsies. Mūsu uzdevums ir panākt, lai romiem būtu vismaz pamatizglītība. To prasa arī tirgus attiecības – citādi nevaram pretendēt darba tirgū. Jāprasa, kāpēc no Latvijas pēdējos gados ir aizbraukuši vismaz 8000 romu?

– Cik vispār romu Latvijā?

– Pēc mūsu datiem (nevis valsts statistikas), šobrīd Latvijā palikuši apmēram 20 000 romu un tikai 5000 no viņiem grib šeit dzīvot (pārējie vēl domā). Mūsu tauta ir kā lakmusa papīrs – ja romi pamet valsti, tātad ar to kaut kas ļoti nav kārtībā.

– Uz kurām valstīm tad romi dodas?

– Šobrīd visvairāk uz Īriju, Angliju, Zviedriju un Beļģiju. Dīvainā kārtā šī emigrācija sākās nevis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (2004. gada 1. maija), bet jau 1997. gadā. Par šo faktu masu medijos nerunā, jo kauns. Pirms desmit gadiem mūsu tautieši emigrēja caur Sarkano Krustu kā politiskie bēgļi – šajā statusā līdz pat 2004. gadam viņi saņēma pilnu sociālo pabalstu paketi.

– Un tomēr, lai emigrētu, vajadzīgas valodu zināšanas. Kā romiem ar valodu prasmēm?

– Ziniet, mūsu tautai ir tāda īpašība – ja ierodamies svešā valstī (kaut vai uz neilgu laiku), vispirms cenšamies apgūt sarunvalodu. Mums nav izglītības, bet lai izdzīvotu – pielāgotos apkārtējai videi, ir jāzina valoda. Bērni jau pēc pusgada perfekti runā, pieaugušie – pēc gada vai diviem. Nezinu, kāpēc, bet Anglijā romu bērni skolā kā izvēles priekšmetu vislabprātāk izvēlas arābu valodu.

Tie pirmie, kas padarīti par pēdējiem?

– Ja šobrīd romi pamet Latviju, vai varat teikt, ka vēsture atkārtojas – arī II Pasaules kara laikā romiem bija daudz iemeslu pamest šo valsti…

– Vēstures atkārtošanās ir likumsakarīga – tā notiek visās tautās. Bet vēsture māca lūk, ko, – lai gan 98% Latvijas iedzīvotāju esot valsts pilsoņi, tomēr mēs, romi, esam zemākā kārta. Kāpēc tā uzskatām? Esam vienīgā tauta pasaulē bez savas valsts, jo nav tādas Čigānijas vai Romijas. Esam tās valsts pilsoņi, kurā dzīvojam, taču bez savas dzimtenes. Vēsturnieki un ciganologi stāsta par to, ka romi ir nākuši no Austrumindijas. Kad ieradāmies Eiropā, nezinu kas, bet kristieši mēs noteikti nebijām – par tādiem kļuvām bailēs no inkvizīcijas. Šī ticība tika uzspiesta ar uguni un zobenu.

– Vai ir kāds skaidrojums, kāpēc nācās pamest dzimteni?

– Es nezinu, kāpēc zinātnieki apgalvo, ka romu dzimtene ir bijusi Indija. Man tā nešķiet, lai gan 70% mūsu valodas līdzinās senindiešu valodai, kādā sarakstītas Vēdas. Man jāvaicā, kāpēc angliski runājošajās zemēs romus sauc par džipsī? Tas ir atvasinājums no vārda – egips – ēģiptietis. Vēl – kāpēc mēs viens otru saucam par romiem? Latvijā taču mūs pazīst kā čigānus? Bet iesauku – čigāni – mēs ieguvām, ceļojot cauri Grieķijai.

Gribu teikt, ka senajā Ēģiptē Saules dievu sauca par Ra. Un mēs esam tauta, kas mīl spīduļus – zeltu, un Saule mums atgādina par zeltu. Vārds "roms" ir atvasinājums no ēģiptiešu «Ra». Paraugoties vēsturē, redzam, ka seno ēģiptiešu pēctečus šodien nez kāpēc sauc par koptiem, nevis par ēģiptiešiem. Esmu papētījis – kopti – tādas tautas nemaz nav bijis. Mūsu tautietis Aleksandrs Belugins (vairāk pazīstams pēc literārā pseidonīma Leksa Mānušs), kas savulaik beidza LU Filoloģijas fakultāti un Austrumu filoloģijas fakultāti Maskavas universitātē (viņš runāja 24 valodās), 80. gadu sākumā uzrakstīja disertāciju par romu vēsturi. Šīs disertācijas otru eksemplāru viņš atstāja savam draugam Kārlim Rudēvičam, un man bija laime to izlasīt. Viņš pierādīja, ka romi cēlušies no Ēģiptes un faraoni ir mūsu senči. Zināms, ka Bībele ir pārrakstīta vairākas reizes un tās saturu nenoteica apustuļi. Bībelē par izredzēto tautu, kurā dzimis Jēzus Kristus, tiek uzskatīti ebreji, taču man šķiet, ka tā bija senēģiptiešu tauta – romi. Tos pirmos padarīja par pēdējiem…

Pēc tam, kad Leksa Mānušs Maskavā aizstāvēja šo disertāciju, viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš arī mira. Ja viņa darbu ņemtu vērā, būtu apgāzti Bībeles fakti. Tad Bībeli vajadzētu pārrakstīt.

– Bet partijai taču tas būtu izdevīgi…

– Te jau ir kas cits apakšā – ne tikai padomju laikā, bet, sākot no viduslaikiem, romi bijuši zemākā tauta. Cilvēkus, kas II Pasaules kara laikā šāva un slepkavoja romus, pēc kara tiesāja, taču nevis par noziegumiem pret cilvēci, bet gan par pretvalstisko darbību. Augstākais sods par to bija brīvības atņemšana uz 15 gadiem, bet par genocīdu sodīja līdz pat 25 gadiem… (1947. gadā iznāca Staļina apstiprināts dekrēts, kurā bija teikts, ka par genocīdu jeb noziegumu pret tautu augstākais soda mērs – nošaušana – tiek aizvietots ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem). PSRS laikā cilvēki, kas iznīcināja romus, tika tiesāti par mežabrāļu darbību, nevis genocīdu. Atkal – lietas tika ierosinātas nevis pēc būtības, bet tā, lai mazinātu apsūdzēto vainu.

– Ja tiesu materiālos romu slepkavošana nav minēta, tad kā zināt, ka šie cilvēki to tiešām darījuši?

– Esmu runājis ar cilvēkiem, kas savulaik strādāja Valsts Drošības komitejā. Konkrēti Tukuma rajonā tolaik strādāja tāds Arnolds Gruzniņš – šobrīd vecs vīrs, kas nelabprāt kaut ko stāsta, taču 2004. gadā man izdevās ar viņu parunāt, un viņš teica, ka bijusi pavēle no "augšas" visiem, kas, tautas valodā runājot, nostučīs savus biedrus, piemērot vieglāku pantu, un liela daļa to arī izmantojusi. Pēc Staļina nāves 1956. gadā bija lielā amnestija un, kam bija mazāks sods, tos palaida mājās.

Cilvēku šaušana izklaides pēc

– Pastāstiet vairāk par genocīdu, kāds tika vērsts pret romiem Latvijā.

– Jūs jau runājāt ar kandavnieci Rutu Kraukli. Viņas ģimene guļ bedrē pie Valguma ezera. Taču Ruta pieļāva kļūdu, apgalvojot, ka slepkavošanā piedalījās leģionāri. Viņas un citu romu vārdā atvainojos leģionāriem, jo šo formējumu izveidoja tikai 1943. gada februārī. Bet romu traģiskais liktens iezīmējās jau 1941. gada 4. decembrī, kad Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze izdeva pavēli par to, ka romu (čigānu) tautības cilvēki ir pielīdzināmi ebrejiem.

1942. gada naktī no 4. uz 5. maiju visā Latvijā notika masveida romu šaušana… Katrā pilsētā. Tikai trijās Latvijas pilsētās – Daugavpilī, Talsos un Sabilē – nešāva romus. Par Daugavpili nezinu, taču Talsu policijas priekšnieks bija labos draugos ar čigānu kopienas vadītāju un tāpēc Talsos čigānus nešāva, bet lika spaidu darbos kūdras purvos, akmeņlauztuvēs un tamlīdzīgi.

Trešā pilsēta bija Sabile – čigāni jau bija aizsūtīti, lai paši izrok sev bedri (tā bedre vēl šodien stāv tukša), un vajadzēja tik pilsētas mēra Mārtiņa Bērziņa parakstu. Bet viņš neparakstījās, sakot: "Ja jūs šausiet viņus, tad ņemiet arī mani. Čigāni mūsu pilsētai neko sliktu nav darījuši, un viņi ir kristieši." Tā vairāk nekā 300 Sabiles čigāni tika paglābti no nošaušanas.

4. maija naktī un vēl nākamajā dienā visus, ko noķēra, veda uz nošaušanu. Negribu samelot, vai tas bija tieši 6. maijā, bet Latvijas arhibīskaps devās vizītē pie Heinriha Lozes un viņa vietnieka Jekelna un lūdza nešaut kristīgus cilvēkus. Viņam tika mutiski apsolīts, ka čigānus nešaus, taču rakstiski šādas pavēles nebija. Visu II Pasaules kara laiku nacistu atbalstītāji Latvijā rīkoja orģijas. Ko tas nozīmēja? Salasījās bariņš brašuļu (bruņoti vīri, kas brīvprātīgi bija iestājušies dažādos formējumos – Arāja komandā, policijā un tamlīdzīgi), iedzēra degvīnu un bez kādām pavēlēm devās tvarstīt un šaut čigānus. Tas nav reģistrēts nekādos arhīvos, jo tā bija izklaide…

2004. gadā Tukuma muzeja direktore Ozolas kundze man iedeva Tukuma cietuma grāmatu. Ir noskaidrots, ka tie ieslodzītie, kas it kā pārsūtīti, patiesībā ir nošauti. Ieslodzīto vidū atradu divu personiski pazīstamu cilvēku vārdus – Jāzepu Cīci un Arvīdu Volmani. Arī viņi būtu nošauti, taču vecāki viņus no policijas izpirka. Bet – kam nebija naudiņas, tos "pārsūtīja"…

Kad traģēdija kļūst par statistiku…

– Jūs vaicājāt – cik Latvijā romus nošāva? Un atkal pretruna – 1935. gadā bija lielā tautas skaitīšana; toreiz minēts, ka Latvijā dzīvo 3500 čigānu; nošauti – ap 2000. Taču tā ir tāda pati statistika, kā šodien (tie 8000, kas strādā Anglijā, joprojām ir deklarēti Latvijā). Pēc statistikas šodien Tukumā dzīvojot ap 300 romiem, taču patiesībā, labi ja 100. Un tā 1935. gadā uzskaitīti tika tikai tie čigāni, kas strādāja pie saimniekiem un kurus varēja uzskaitīt; patiesībā tolaik Latvijā dzīvoja apmēram 10 000 čigānu. Tikai Tukuma rajonā vien pie Valguma ezera tika nošauti vairāk nekā 500 cilvēki, bet šāva taču visās Latvijas pilsētās. Oficiālajai statistikai nevar ticēt. Saskaņā ar to, Latvijā šobrīd dzīvo 9000 romu, taču pēc biedrību ziņām – ap 20 000. Kāpēc tāda atšķirība? Tāpēc, ka jau kopš 2005. gada pasē tautību vairs neuzrāda. Pēc kara izplatītas kļuva jauktās laulības, taču pirms kara mēs nevarējām precēt citas tautības cilvēkus. Mēs bijām ārieši, un tāpēc mūs arī šāva, jo vācieši uzskatīja, ka tikai viņu dzīslās tek «zilās asinis» (ārietis ir cilvēks bez citu tautu asiņu piemaisījuma). Kā zināms, Hitlers vācietim aizliedza precēt pat polieti. Šādā aspektā arī mēs bijām ārieši un tāpēc mūs šāva, jo divu āriešu tautu nevarēja būt – divi kaķi vienā maisā nevar sadzīvot.

– Bet tātad precīzi, cik čigānu tika nošauts, nav zināms?

– Nav zināms, taču nošauts ir vairāk, nekā tiek minēts dažādos vēstures avotos; čigāniem bija lielas ģimenes ar plašām radu saitēm, taču zināms, ka izskaustas tika veselas dzimtas; bojā aizgāja katra otrā ģimene.

– Vai Tukuma rajonā šaušana notika tikai pie Valguma ezera?

– Vēl zināms, ka Vecmoku mežā karagūstekņi un čigāni šauti, taču pie Valguma bija galvenā vieta. Pēc aculiecinieku stāstītā, cilvēki vesti no visiem pagastiem un – kas to darīja? Pagastu vecākie, kas zināja, pie kādiem saimniekiem čigāni strādā. Piesaistīja arī aizsargus un vāciešu rokaspuišus, kas brīvprātīgi bija iestājušies soda brigādēs. Personiski pazīstu kundzi, kuras ģimeni aizveda no Jaunpils pagasta «Pavāriem» – sasēdināja pajūgos visus – arī bērnus un sirmgalvjus. Bija aizvesti līdz Struteles muižai, kur ieslodzīja dārē (klētī); saveda cilvēkus arī no citām mājām un, kad dāre bija pilna, atbrauca smagā mašīna, kas viņus aizveda uz Valgumu; tāpat notika citos pagastos. Aculieciniece no Lestenes pagasta, Marta Pūciņa, man 2004. gadā nosauca visu aizsargu uzvārdus; viņai nogalēja visu ģimeni – arī gadu veco māsu.

Lūk, 1945. gadā «Latvijas SSR Tukuma apriņķa vācu – fašistisko iebrucēju ļaundarību izmeklēšanas komisijas» ziņojumā (komisiju vadījis LKP 1. sekretārs Tukuma rajonā Mazjēcis), ka «asiņainās ļaundarības» pret mierīgajiem iedzīvotājiem organizējuši šie vīri:

"1. Tukuma pilsētas «SD» priekšnieks Vitenbergs (vācietis);

2. Tukuma Lauku žandarmērijas štāba feldfēbelis Dollmans (vācietis);

3. Lauku komandatūras 81. vācu divīzijas, Lauku žandarmērijas priekšnieks, oberfeldfēbelis Likolavs (vācietis);

4. Tukuma policijas priekšnieks, pulkvedis Zeltiņš (latvietis);

5. Tukuma policijas priekšnieka vietnieks, kapteinis Uijerts (latvietis):

6. Tukuma pilsētas SD priekšnieka vietnieks Fricis Bergs (latvietis);

7. Tukuma luterāņu baznīcas pērminderis Mikītis (latvietis);

8. Tukuma uzņēmējs, mājīpašnieks Ikvilds (latvietis);

9. Tukuma maizes ceptuves īpašnieks Kārkliņš (latvietis);

10. Kandavas apriņķa aizsargs – Ozols (latvietis)."

Ar iecietību par šovinismu

– Vai esat runājis ar kādu no šāvējiem?

– Paldies Dievam, nē. Pēdējais (SD priekšnieka vietnieks Fricis Bergs) Tukuma rajonā) nomira 2002. gadā. Šeit joprojām dzīvo šāvēju bērni un mazbērni, taču pat, ja šāvēji būtu vēl dzīvi, mums nekāda naida vairs nav. Lai Dievs piedod viņu grēkus. Gribu teikt – cilvēks, kas nokauj, reizē nogalina arī daļu no sevis. Viņš nokauj sevī Dieva doto cilvēcību un ticību. Cik vēsture rāda, čigāniem nekad nav bijis naida pret citām tautām un atšķirīgajiem.

Jāsaka – šovinismu sēj tikai lielās tautas. Kādas tautas apdzīvoja Latvijas teritoriju 15. gadsimtā? Sēļi, kurši, zemgaļi, žemaiši un līvi. Tādas latviešu tautas nebija, jo tā izveidojās evolūcijas ceļā. Latviešu senčus paverdzināja gan vācieši, gan krievi, tāpēc kaut kādā zemapziņas daļiņā šodienas latvietis allaž jūtas apdalīts – viņā ir liels negatīvisms pret jeb ko (tas redzams arī interneta komentāros). Čigānus lielākoties uzskata par krāpniekiem, zagļiem un narkomāniem. Tā Tukumā, ja viens no mazdārziņa metāllūžņus nozadzis, tad visa tauta vainīga. Ja viens latvietis, ko kriminālu izdara, kāpēc visus latviešus nevaino? Tiem, kas citus ķengā, es gribētu teikt: "Attopieties! Mēs šajā saulē esam tikai ciemiņi. Ko sēsim, to pļausim – viss sliktais mums atspēlēsies pašu bērnos."

– Kā tad romiem kristietība iet kopā ar zīlēšanu?

– Šodien modē ir zīlēšanas saloni, bet mūsu sievietēm ir tādas spējas, kādu – droši varu teikt – nav nevienā citā tautā. Taču, ko par mums stāsta – čigānietes krāpj un mānās…

– Laikam jau nav dūmu bez uguns?

– Tā runā astrologi un visi, kuru biznesam traucējam. Gribu teikt – čigānietes, kam tiešām ir zīlnieces talants, nekad nenodarbojas ar melno maģiju. Kristietībā teikts, ka cilvēks nedrīkst zināt savu likteni – tas ir grēks. Un – kāds liktens lemts, ar tādu jāsamierinās. Zīlē tikai sievietes, vīrieši to nekad nav darījuši un nedarīs.

– Tad jau sievietes tās grēcīgās?

– Nē, kāpēc? No zīlēšanas jau nekāda sliktuma nav. Šodien modē ir alternatīvā medicīna un astrologu pakalpojumi – cilvēks allaž vēlējies sevi izzināt. Mēdz stāstīt, ka čigānietes izkrāpj naudu ar hipnozes palīdzību, taču tās ir pilnīgas muļķības. Čigāniete var tikai pastāstīt, ko tavās liktens līnijās redz. Tad jau zīlēšanas salonos, kur kristāla bumbā jālūkojas un svecīte deg, notiek daudz lielāka hipnoze, taču atšķirība tā, ka šie saloni valstij izdevīgāki…

Cer panākt genocīda pret romiem atzīšanu

– Diemžēl joprojām nav zināms, vai izdosies pārapbedīt pie Valguma ezera nošauto cilvēku pīšļus. 2004. gadā organizācijas «Nevo Drom» pārstāvji iespējamā masu kapa vietā atrada virs zemes balojam cilvēku kaulus. Ievietojām ziņu internetā un zvanījām visām televīzijām, taču nebija nekādas atsaucības. Tikai pēc trim nedēļām, kad rakstu publicēja man pazīstama «Vakara Ziņu» žurnāliste, ieinteresējās arī citi mediji. Ziņojām arī Ģenerālprokuratūrai un pēc vairākiem mēnešiem atbrauca tās pārstāvji, savāca virszemē redzamos kaulus (sanāca trīs maisi) un ievietoja Tukuma morgā. Pagāja gads, un uzzināju, ka morgs grib piestādīt Ģenerālprokuratūrai rēķinu par šo kaulu glabāšanu. Prokuratūras pārstāvji zvanīja un vaicāja, vai man nav kāda iespēja šos kaulus uzglabāt… Es biju šokēts – vai tā ir kāda lieta, ko uzglabāt šķūnītī vai garāžā? Tie taču ir cilvēku pīšļi, kas jāatdod zemei! Zinu, ka kaulus uzglabāt piedāvāja arī Smārdes pagasta priekšniekam Valera kungam, taču viņš atteicās; nekas tāds nebija pieredzēts. Tad nu Ģenerālprokuratūras pārstāvji aizveda tos maisus, šķiet, uz Rīgu.

2005. gadā saņēmu vēstuli, ka ierosināts kriminālprocess, un ar to arī viss beidzās; pēc tam triju gadu garumā Ģenerālprokuratūra tikai atrunājās, ka izmeklēšana turpinās.

Pērn, starptautiskā konferencē Rīgā, kur piedalījās dažādas prominentas personas, ģenerālprokuroram Maizīša kungam publiski uzdevu vairākus jautājumus; tostarp – kas notiks ar pie Valguma ezera atrastajiem kauliem? Jau otrajā dienā saņēmu vēstuli, kurā bija teikts, ka kauli tiks pārsūtīti un mēs varēšot tos apglabāt; taču par pārējo pīšļu rakšanu nevarot būt ne runas. Kā sapratu – kriminālprocess ir izbeigts, jo kaulos nav atrastas šaušanas pēdas. Bet tie taču lielākoties bija stilbu un gūžu kauli – kā zināms, cilvēkiem taču šāva krūtīs vai galvās; ja atraks kapu, pierādījumus atradīs. Pagaidām tur vandījušies tikai trofeju meklētāji.

Kauli tika pārsūtīti Smārdes pagastam, iepakoti divās kastēs un pārapbedīti ar mācītāja Kovaļova svētību. Nelielajā ceremonijā piedalījās arī Smārdes pagasta padomes priekšsēdētājs G.Važas kungs.

Kam šī pārapbedīšana šķiet nelegāla, lai iet un rok tās kastes laukā! Interesanti, ka mums visos laikos jādzīvo, kā pagrīdē – likums nosaka, ka kaulus var apglabāt tikai kapsētā vai vietā, kas par tādu izveidota, un atkal jādarbojas nelegāli, jo memoriāla izveidošanai romiem naudas nav! Ir speciāla valsts programma, kurā bija ieplānots triju gadu laikā romu atbalstam piešķirt Ls 340 000; pērn romu sieviešu apmācībai par pedagogu palīdzēm tika piešķirts Ls 21 000; šogad taupības apstākļos vispār nekas nav iedots! Visu rezumējot, jāatzīst – mēs nevaram atļauties izveidot čigānu piemiņas vietu.

Kopš 1991. gada ir izdotas sešas vēstures mācību grāmatas un tikai vienā minēts, ka holokausts vērsts ne tikai pret ebrejiem, bet arī čigāniem. 2002. gadā mums solīja, ka vēsturnieku komisijā, kas pēta šos noziegumus, tiks iekļauts arī romu tautības pārstāvis, taču līdz šai dienai neesam saņēmuši nekādu atbildi. Ir tikai muļļāšanās un apkārt runāšana, taču iemesls tam viens – Latvijas valsts negrib atzīt pret romiem vērsto genocīdu. Latvija var atvainoties ebreju tautai, jo tai ir nauda un vareni sabiedrotie, bet kāpēc atvainoties čigāniem?…

Bet mums nevajag atvainošanos – tikai fakta atzīšanu! No 10 šaušanas rīkotājiem Tukuma rajonā tikai trīs bija vācieši – visi pārējie – vietējie cilvēki! Tur tas suns aprakts!

Domāju, ka piemiņas vietu izveidosim, ja ne šogad, tad citu gadu. Taču, lai tas notiktu, Latvijas valstij jāatzīst romu genocīds – turpināšu vākt genocīda liecības un ceru uz taisnīgu spriedumu starptautiskās Tiesās. Cīnīsimies!