Mirdzai Gintēnai – 101. dzimšanas diena

Otrdienas, 30. marta, pusdienlaikā tukumniece Mirdza Gintēna uzņēma dzimšanas dienas viesus – skaistajā pavasara dienā viņa nosvinēja jau 101. dzimšanas dienu.

Par nozīmīgo jubileju Mirdzas kundze nesaka neko: "Nu ko es tur daudz runāšu – nekādas lielās varēšanas tāpat vairs nav, redz, kājās sāp, rokas sāp, nav labi ar dzirdēšanu, arī avīzīti salasīt nevaru jau sen. Vienīgais, ko varu, pa druskai skatīties televīziju." Kad jubilāre uz mirkli aizdomājas, viņas draudzene Dzintra Auziņa, kura kopā ar kaimiņieni Ventu Arāju uzņēmušās šefību par sirmo kundzi, saka, ka rūpes radot tas televīzijas verķis – tā melnā kaste (dekoders), bez kuras Mirdza neko neredzēšot. Iespējams, nākšoties meklēt arī jaunu antenu. Šo rūpi viņa vēlāk izteica arī sociālā dienesta vadītājai Inai Balgalvei, kura solīja padomāt, kā palīdzēt.
Dz. Auziņa rūpējas arī, lai tiktu samaksāti visi Grietēnas kundzes rēķini – tikko kā likusi lietā jauno elektrības kartiņu, ar kuru rīkoties esot ērti un labi; viņa uzraksta vēstules Mirdzas kundzes māsai uz Bostonu; reizi nedēļā sagādā pārtikas produktus un nopērk zāles. Mirdzas kundze saka, ka bez zālēm vairs iztikt nevarot, citādi nevar nomākt sāpes un citas vainas: "Kādreiz man bija šausmīga migrēna, nezināju, kur likties, bet tagad vairs nav. Dūša būtu kā miets, ja viss cits nesāpētu. Labi, ka Dzintriņa un kaimiņi nāk palīga," saka jubilāre.
Viņa priecājas par uzdāvinātajiem ziediem un apskata apsveikuma kartiņas – no Mirdzas Stūres un Dz. Auziņas zīmētās; uzzinām, ka ciemos bijuši attāli radi no Aizputes un draugi no Jūrmalas, sveicienus sūta arī citi draugi, kas vēl labu veselību un izturību. "Kāda man vairs izturība un ko es patiesībā varu, tikai paskatīties pa logu…" Kad sākām, ka neko daudz redzēt nevar, jo loga gaismu gandrīz pilnībā aizsedzis liels kaktuss, Mirdzas kundze saka, ka tam esot vairāk nekā 30 gadu, tad nebēdnīgi pasmaida un piebilst, ka kaktuss patiesībā esot zagts. Viņa rāda savu mazo pirkstiņu – tieši tik mazu gabaliņu paņēmusi no kaktusa botāniskajā dārzā Gruzijā. Savulaik līdz pat griestiem izaudzējusi arī apelsīnu, pat augļi tam bijuši, taču tā vairs nav. Uz loga gozējās arī iesarkana acālija. "Tā bija dāvana Mirdzās, to uzdāvināja dažas dienas iepriekš," skaidro M. Gintēna un strikti nosaka, ka pietiekot runāt – pienācis laiks nogaršot cienastu.