1. oktobrī tika atzīmēta Pasaules Veselības organizācijas izsludinātā veco ļaužu diena. Apciemojām Annu Mīlmanes kundzi no Baznīcas ielas. Kundzi kundzes labākajos gados. Fotogrāfijā taču var itin labi redzēt, ka tā ir tiesa.
Annas kundze stādās priekšā: "Mīli mani…!" Ja dala godu vārdu pa burtiem, zilbēm uz pusēm – "Mīl-mane". Jā, visu mūžu mīlēta. Tukumā piedzimusi, izaugusi, iemīlējusies. Garu mūžu nodzīvojusi kopā ar mīļoto vīrieti – vīru. Viņš diemžēl jau Aizsaulē. Vairāk par pussimts gadu nodzīvots Baznīcas ielā, šajā pat dzīvoklī. Piedzīvotas baltas dienas, arī ne tik gaišas, bet visas labas.
Kas nekait?! Pilsēta atved kravu malkas ziemai. Aprūpētāja Laima Zaķe atnāk. Sanes ūdeni, malku. Kopā pavalodo. Laimiņa – meitene uz goda. Par to, ka daudzi saka – vecajiem ļaudīm grūti dzīvojas – Annas kundze piktojas: "Tā nu gluži nav tiesa. Cilvēks, kas godīgi strādājis, saņem pensiju ap 100 latiem. Ja taupīgi dzīvo, var izdzīvot. Maizei, pienam sanāk. Katru dienu necepu karbonādes, bet kārumam neatsaku. Un, ja visu pensiju notrallina pāris dienās – pats vainīgs, ne tak valdība. Man bijušas labas visas valdības. Arī tā – nu, nepareizā. Jauna tak biju un, kā savu jaunību, mīlestības laiku lai noliedz?!" Annas kundze bija atnākusi uz vēlēšanu iecirkni referenduma dienā toreiz, kad balsoja par iespēju tautai atlaist Saeimu. Kundzes pie vēlēšanu galda rājās, kālab viņa nākusi tik tālu ceļu – grūti tak, varējusi mājās balsot! "Es tak ne dēļ tā referenduma. Sevis un izkustēšanās dēļ – kājas jāvingrina, lai piederīgiem nenākas mani aprūpēt. Katru dienu bez izņēmuma eju ciemos pie māsas. Viņa dzīvo Spartaka ielas rajonā. Vakarā pati izmēru sev asinsspiedienu. Ja par zemu, tad iedzeru stipru kafiju vai tējiņu. Baznīcas ielā dzīvoju, bet baznīcā neeju. Man tur nepatīk. Bet Dievs tomēr ir. Veselība un labs prāts man vietā un – kam citam, ja ne Dievam, par to lai pateicos?!"
