Engures pagasta «Upmaļos» dzīvo Ivars Kuklis. Viņš ir pensionārs. Tā kā nu ir gana brīvā laika, viņš nododas avīžu lasīšanai un ir uzcītīgs televīzijas skatītājs.
Agrāk Ivars bijis mežsargs. Neklātienē beidzis Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža fakultāti. Taču, kad pirms dažiem gadiem notika lielā meža darbinieku reforma, viņš palika bez darba. Labi, ka ir piecu bērnu tēvs, tad bija iespēja aiziet pensijā ātrāk. Kurš gan uztraucas par to, ka paliec viens, mājas meža vidū, nav ne darba, ne iztikas līdzekļu?!… Tā nu dzīvē iznācis, ka kaut gan izaudzināti pieci bērni, ir pieci mazbērni un bijušas divas sievas, vecumdienas jāvada vienam. Taču Ivars par to nesūdzas. Esot draugi, kas vajadzības gadījumā vienmēr izpalīdzot. Bet saimniekot, cik pašam nepieciešams, Ivars varot pats. Arī bijusī sieva un bērni pa laikam iebraucot apraudzīt.
Bet sākās viss ar čiekuru kaujām
Kādreiz Ivara vecāku ģimene dzīvoja «Bērzos», kur bija vecā čiekuru kalte. Tur Ivars iemanījies čiekuru kaltes kurināšanas un čiekuru kaltēšanas amata noslēpumus. Sevišķi daudz čiekuru bijis jākaltē 1969. gadā, kad bijusi lielā vēja gāze – tad salasīts ļoti daudz čiekuru, visas noliktavas bijušas pilnas. Lai čiekuru kalti kurinātu, malku vajagot tikai iesākumam. Vēlāk labi degot tie čiekuri, no kuriem sēklas ir izbirušas.
Ivars zina stāstīt arī par lielajām čiekuru kaujām, kas faktiski ir priedes sēklu atspārnošana. Tas esot noticis tā: pieber pusmaišeli ar čiekuriem un tad kājām jābradā maisam pa virsu. "Toreiz es mācījos augstskolā. Vajadzēja iemācīties latīniskos nosaukumus botānikā un dendroloģijā. Lapiņas ar nosaukumiem piespraudu pie sienas. Sagatavoju čiekuru maisu un, dancojot tam pa virsu, arī mācījos. Vēlāk atspārnotās sēklas «Imantā» izvētīja, un tad tās bija gatavas sēšanai," stāsta Ivars Kuklis. Pieredzējušais čiekuru kaltes meistars saka, ka televīzijā redzējis slaveno Vijciema čiekuru kalti un tā neesot nemaz modernāka par Engures kalti. "Kāpēc gan arī mūsējā nevarētu darboties?" pie sevis nosaka mežsargs.
Ivars Kukļa dzimtā ir mežsargi vairākās paaudzēs – pats mežsags, arī bijusī sieva esot diplomēta meža darbiniece, tēvs arī bijis mežsargs un vecaistēvs vēl cara laikā bijis mežsargs Tālajos austrumos, Amūras apgabalā, taču 1921. gadā atnācis atpakaļ uz Latviju. Viņu sauca Nikolajs Zeltiņš. Arī viena no meitām apgūstot mežsaimniecības profesiju.
Kur dzintara pļavas un čoriņu iegulas
Uz «Upmaļiem» Ivars ar vecākiem pārcēlies 1956. gadā. Nu viņš atgriezies atkal sava tēva mājās. Šeit ir tāda interesanta un brīnumaina vieta – netālu slavenās dzintara pļavas. Agrāk neesot bijis nekāds brīnums, ka, rokot kartupeļus, kas stādīti šajā pusē, līdz ar izaugušajiem bumbuļiem izvēlās arī dzintars. Pļavas tagad privatizētas. Saimnieki gan tās necenšoties apstrādāt, laikam jau bijība pret dārgumiem, ko tās varētu glabāt. Arī pļautas tās netiek, jo ganāmpulku šai pusē praktiski nav. Agrāk gan govis bijušas vai katrā mājā. Šepat, Engures ezera galā, esot bijušas arī čoriņu (tā jūrmalciemā sauc gliemežvākus) iegulas. Čoriņu racējiem bijis ļoti smags darbs, jāmirkst slapjumā, taču čoriņus pirkuši tie, kuri nodarbojas ar vistu audzēšanu.
Un kur nu vēl visapkārt lielā meža bagātība! Sēnes, ogas. Ivars agrāk bijis arī liels makšķernieks, taču tagad veselība liedz pārāk tālu pārvietoties. Viņa braucamrīks tagad ir velosipēds.
