Šonedēļ Adventes pirmā svētdiena. Adventes vainags ir skaists Gaismas tuvošanās simbols. Katru nedēļu iededzot pa vienai svecei, mēs uzsākam savdabīgu meditācijas ciklu – vienu mēnesi katrs padomāsim par to, kas ap mums un ar mums ir noticis.
Varbūt pat visvairāk – par to, kas ir noticis garīgajā jomā: ko esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ko sapratuši, kā esam mainījušies savās domās un darbos. Kas paslīdējis garām nemanīts, kas noglabāts sirds vistālākajā un visslepenākajā kambarītī, kas atstājis neizdzēšamas pēdas dvēselē…
Advente ir jauns Baznīcas gada sākums, un tas, ka Baznīcas gads sākas agrāk, vēl pirms laicīgā, pirms jauna kalendārā gada, nav nejaušība! Tam tā jābūt, jo garīgās pārmaiņas mūsos ir pirmais priekšnoteikums, lai kaut kas mainītos arī pasaulē, kas apkārt. Un fiziskā pasaule, viss, kas notiek ap mums – globālā finansu krīze, nežēlīgie kari, neaprakstāmā nabadzība visā pasaulē, reģionālā reforma pašu valstī, taupības režīms darbavietās, ģimenē, sadzīvē – tas viss patiesībā nāk cilvēcei, arī mums ikvienam par svētību, jo palīdz apzināties robežas. Robežas, kur beidzas cilvēka prāts un sākas Dieva griba. Robežas, pie kurām ikvienam jāapstājas pirms neapdomīga soļa, neizsvērtas rīcības, slikta darba vai ļauna vārda.
Viss, kas pasaulē notiek, palīdz skaudrāk apzināties, ciktāl katrs esam savas laimes kalējs, ciktāl – atbildīgi tuvinieku, savas tautas, valsts un pasaules priekšā. Un neviens no šiem vārdiem nav sacīts par skaļu! Jo mēs un tikai mēs esam tie, kas bijām veikli iemanījušies kalpot savai miesai, dvēseli nereti atstājot salstošu un izsalkušu… Steidzoties baudīt dzīvi, "piemirsām" bērnus, vecos un slimos cilvēkus. Pakāpušies materiālajā labklājībā tikai par vienu pakāpienu, sitām sev uz pleca kā varoņiem, kā vienīgajiem, kas visu varējuši, spējuši, pratuši, sasnieguši….
Ir Adventes laiks, un dvēsele, sveču silto liesmiņu sasildīta, atveras, atkūst, iegaismojas jaunā cerībā. Cerībā uz mūsu sapratni, līdzjūtību, piedošanu un… Mīlestību.
