Mediķi, skolotāji un policisti cīnās par lielākām algām

Šodien norisinās mediķu, skolotāju un policistu protesta akcijas ar mērķi mudināt valdību pildīt solījumu un paaugstināt darba algas. Vienlaikus visā valstī notiek mediķu vienas dienas brīdinājuma streiks, kurā iesaistās ārstniecības iestāžu struktūrvienības, kas sniedz plānveida ambulatoro palīdzību.

Streika dienā – durvis ciet

Tukuma poliklīnikā šis rīts sākās klusi un mierīgi. Pie ēkas durvīm un reģistratūras uzlikti paziņojumi, ka no 8.00 līdz 16.00 norisinās streiks, tādi paziņojumi uzlikti arī radioloģijas nodaļā, pie acu ārsta, ausu, kakla un deguna ārsta un citu mediķu kabinetiem. Stundu – no 10.00 līdz 11.00 – streiko arī ģimenes ārsti un māsas. Strādā slimnīca, kā arī laboratorija un funkcionālās diagnostikas kabinets – iestādes, kas apkalpo stacionāru, arī tuberkulozes kabinets, kas nodrošina specifisku veselības aprūpi.

Poliklīnikas reģistratūras darbinieces Līga Sproģe un Agnese Buivide ir uz vietas un atbild uz tālruņa zvaniem – katram tiek paskaidrots, ka reģistratūra streiko, tāpēc jāvēršas pie ģimenes ārsta, uzņemšanā vai ātrajā palīdzībā. Lai arī reģistratūras lodziņš ir ciet, ik pa laikam pie tā kāds pieklauvē un meklē palīdzību. Pēc stundas darbinieces uzliek lielāku norādi ar vienu vārdu – streiks. Dažs, redzot šādu uzrakstu, pagriežas un aiziet, dažs spītīgi paliek stāvam, tāpēc meitenes spiestas iet un skaidrot situāciju.

Vai var iztikt bez daktera, māsiņas?

Arodbiedrības priekšsēdētāja Maija Palkavniece šodien devusies piketēt pie valdības nama un pusdienlaikā kopā ar citiem streika organizatoriem dosies pie Ministru prezidenta. Viņas vietā visus jautājumus tepat, Tukumā, koordinē vietniece Aīda Makarēviča. Viņa atzīst, ka iedzīvotājiem ir neērtības, bet tās jāpacieš: "Neatliekamo palīdzību sniedz uzņemšanas nodaļa, strādā Ātrā palīdzība, dzemdību nodaļa, stacionārs. Taču šis ir tikai brīdinājuma streiks; mediķi gatavosies lielajam divu dienu streikam 30. un 31. oktobrī, kad nestrādās arī slimnīca. Ir vēl kāda lieta – visu cieņu ārstiem, kas tagad saņem lielāko uzmanību, bet ir taču māsiņas un māsiņu palīgi. Bez viņu darba nav iedomājams arī ārsta darbs. Tieši māsiņas un viņu palīgi ir kopā ar pacientu un sniedz viņam vajadzīgo aprūpi gan slimnīcas gultā, gan tad, kas viņš nāk vizītē pie ārsta. Viņas ir pirmās, kas uzklausa pacienta dusmas, neapmierinātību, jo citas izejas nav." Medmāsas Lilita Vilcāne un Ligita Kalēja piebilst, ka jaunie, kam vairāk pašapziņas, aiziet, pārējās klusē un pacieš: "Ko darīt? Ārzemes ir vilinošas, bet pie dzīves Latvijā, Tukumā, pie darba poliklīnikā pierasts, tomēr, ja ļoti vajadzētu, varbūt arī brauktu. Jau tagad iznāk skraidīt no vienas darba vietas uz otru, lai savilktu galus. Tur varētu strādāt vienā vietā, bet par cilvēka cienīgu algu. Un kas par to, ka prom no mājām?! Tāpat tās mājas, trijos darbos strādājot, neredz. Protams, tas viss rada veselības problēmas, un nereti medmāsa nonāk pacienta lomā. "

Ambulatorās daļas vecākā māsa Ināra Vītola stāsta, ka daudz par šo situāciju domājusi: "Beidzot ir pienācis brīdis vērst valdības uzmanību, ka solījumi ir jāpilda. Iepriekš mums šādi solījumi tika doti; daudzas māsas ar cerībām dzīvoja. Daudzi tāpēc neaizbrauca uz ārzemēm, ņēma kredītus, varbūt tāpēc jaunajos radās vēlme mācīties medicīnu – to norāda reflektantu pieaugums izglītības iestādēs. Valdības lēmums algas nepaaugstināt cerības sagrāva." Viņa domā, ka bieži vien masiņas darbs liekoties pašsaprotams, tanī pat laikā – varētu pamēģināt trīs dienas bez viņām iztikt; tad redzētu, kas notiek: "Un vēl – ar mūsu algu – Ls 275 uz papīra – pēc gadiem iegūsim pensiju, kas nedaudz pārsniedz Ls 100. Esmu redzējusi māsiņas raudam, saņemot pirmo pensiju, jo iztikt taču ar to nevar. Ir sāpīgi pēc gariem darba gadiem nonākt sociāli atbalstāmā statusā. Tāda, lūk, alga par mūsu mūža darbu."

Neviens valstī nepasaka – kas notiek

Aģentūras «Tukuma slimnīca» direktore Dzintra Rabkeviča slimnīcā ierodas pēc 9.00 – viņa jau nedēļu ārstējas mājas, nākusi pēc slimības lapas. Un vienlaikus gribot redzēt, kā viss notiek; jāzina arī, kurš streiko, kurš ne, jo tas atsauksies uz algu – par šo dienu streikotāji algu nesaņem.

Vaicāta, ko domā par streiku un situāciju medicīnas jomā, Dz. Rabkeviča nosaka, ka lielākā problēma tā, ka neviens godīgi nepasaka – kas notiek: "Būs nauda, nebūs; pacientam vajadzēs maksāt vairāk, nevajadzēs; kā slimnīcas izdzīvos; kas būs ar kadriem? Es redzu, kā mediķi kopē savus sertifikātus, un nojaušu, ka kāds aizbrauks. Jā, dzirdēju, mums it kā mediķu esot vairāk, bet… Vai tā nav valsts atbildība – plānot līdzekļus veselības aprūpei un sociālajām vajadzībām, lai tieši tas nav jādara slimnīcām? Palūkojiet, kas notiek sestdienās, svētdienās uzņemšanas nodaļā, kad ģimenes ārstiem brīvdienas. Tieši tad mums sākas smagākais darba laiks. Jā, mums pārmet, ka ārstējam vecus un slimus, bet ko darīt? Neārstēt? Kurš vainīgs, ka mūsu sabiedrības lielākā daļa ir bērni un pensionāri, bet aktīvākie naudas pelnītāji un nodokļu maksātāji aizbrauc uz ārzemēm? Es atbalstu savus mediķus un ceru, ka valdība risinās šo problēmu. Un, galvenais, pateiks, kas būs rīt."

Naudas nepietiek daudziem

Poliklīnikā sastaptie cilvēki streiku vērtēja dažādi. Lielākā daļa zināja, ka tāds notiek, vien cerējuši, ka vajadzīgais kabinets tomēr būs atvērts. Ja nav, gatavi nākt pēc dienas. Tiek, kas gājuši uz analīzēm, priecīgi, ka laboratorija strādā. Citiem slēgtas durvis gan rada kreņķus, jo nu būs jābrauc vēlreiz, bet autobuss tikai divreiz nedēlā. Ceļanauda tagad veltīgi iztērēta. Vaicāti, vai, pacientuprāt, mediķu prasības pamatotas, lielākā daļa teica, ka noteikti. Vien piebilda, ka īsti nezinot, kā esot ar ārstiem, bet māsiņām un sanitāriem noteikti. Taču naudas trūkst visiem vienkāršajiem ļaudīm laukos. Un patiesībā jāstreiko būtu visiem.