Mazliet par Lieldienu svinēšanu

Senči reiz senos laikos Lieldienas svinējuši Saulgriežos – laikā, kad nakts un diena ir vienā garumā. Un šogad tautas tradīciju piekopēji kārtējo gada ciklu nomaiņu sagaidīja 20. martā. Savukārt kristīgie ļaudis Lieldienās atzīmē un svin Kristus augšāmcelšanos. Tomēr šķiet, ka visspēcīgākās Latvijā ir tās tradīcijas, kas it kā ar vienu kāju stāv folkloras dārziņā, ar otru – kristīgā ticībā.

Tradīcijas savijot

Tāpat kā kristietībā Lieldienas ievada Klusā nedēļa un Pūpolu svētdiena, tā arī latviešu senči reiz pavasara sākumu atzīmējušu vairāku dienu un vēl pirms viduslaikiem – pat nedēļas garumā. Laiku pirms pašiem Saulgriežiem senči uzskatījuši par visu veidu maģijas aktivizēšanās brīdi. Piemēram: "Lielā piektdienā jāaizslēdz visas kūtis un klētis pa novakarēm, jo tad raganas staigājot apkārt" u.tml. Savukārt Lielās dienas rītā varot sajust pašas Laimas klātbūtni un, kā visos svētkos, arī šiem jāgatavojas laicīgi: jāsakopj māja, jānokrāso olas. Tomēr, jāpiebilst, ka Lieldienas latviešiem nebija tikpat bagātīgas kā Ziemassvētki, jo pavasarī visi krājumi lielākoties jau bija apēsti, bija jāsākas jaunam lauku darbu cēlienam.

Raibu raibās olas

Folkloras pētnieki gan uzsver, ka par šo tradīciju – krāsot olas, pārliecinošu norādījumu dainās īsti nav. Tautasdziesmās tiek runāts par zelta, sudraba, baltām olām un tāpēc jāsecinot, ka olu krāsošana ieviesusies jaunākajos laikos. Arī burvji krāsojuši olas senajos laikos un likuši tās zem zirgu vai lopu silēm tiem, kam gribējuši uzsūtīt nelaimi lopiem. No tādām burvja olām cilvēki ļoti baidījās! Īpaši maģisks spēks piemītot pat ūdenim, kurā vārīja olas, – tas līdzēja atvairīt vanagus no vistām (izpērtās pirts slotas Lieldienu rītā lika sētas mietu starpā un aplēja ar ūdeni, kurā vārītas olas).

Vissenākā olu krāsošanas tradīcija – vārīšana sīpolu mizās. Tāpat arī Lieldienu olas ir daudzu ticējumu elementi: "Kas Lieldienu olas zags – paliks pliks kā ola!", "Kas Lieldienu olas ēd bez sāls – tas visu vasaru melos!", "Ja meita Lielajā dienā dos puisim divas olas, tas nozīmē – "tu man nepatīc"; ja trīs – "diez kas no tevis nav"; ja četras – "patikt nepatīc, bet esi bagāts, tāpēc es tev piederēšu"; bet, ja piecas – "jau sen uz tevi gaidu, nāc, ņem!""

Par šūpošanos

Bet otra vēl arī mūsdienās piekoptākā senču tradīcija – šūpošanās. Šūpoļu kāršana un vietas izraudzīšana bija īpašs goda pienākums. Parasti šūpolēm cirta ozola vai oša kārtis. Tām vietu izraudzījās kalnā starp diviem ozoliem. Reizē ar šūpošanos notiek lielās apdziedāšanās. Puiši, kas izšūpina meitenes, tiek apdāvināti ar olām un pat cimdiem, zeķēm. Šūpojas vēl vienu nedēļu pēc Lieldienām, pēc tam šūpoles sadedzināja, lai raganas nevarētu šūpoties. Šūpošanās tradīcijas pamatā esot astronomiski novērojumi, proti, kad saule Lieldienu rītā paceļas mazliet virs apvāršņa, tā šūpojoties trīs reizes uz vienu, trīs reizes – uz otru pusi. Tā radies paradums Lieldienās šūpoties.

Tīru muti putnus dzīt

Par pašu senāko Lieldienu tradīciju pētnieki uzskata putnu dzīšanu. Putni nozīmēja ļaunumu un slimības un, aizdzenot tos Lieldienu rītā no sētas, lauka, tiek aizdzītas visas nelaimes un ļaunums. Vēl arī Lieldienu rītā pēc iespējas agrāk jāmostas, lai labi veiktos darbi visu gadu. Tad jāuzvelk gluži jauns krekls un jāiet nopērt aizgulējušos. Muti jāmazgā ūdenī, kas tek pret sauli- "lai neviens nevar nekā ļauna padarīt". Un kur tad Lieldienas bez olu sišanās!? Katram jāiedomājas vēlēšanos un tad ar olām jāsitas. Kam ola nesaplīst – tam vēlēšanās piepildās.

Bet, kad Lieldienu olas apēstas un šūpoles nojauktas, sadedzinātas, tad arī šo svētku prieki beigušies!