Vienpadsmitās klases audzēkņiem Džūkstes vidusskolā rit mājturības stunda. Skolotāja Silvija Pavlova stāsta par pārtikas produktu pirmapstrādi.
Divas meitenes sēž solā un dzirdēto pieraksta burtnīcā. Pārējie rindiņā uz zviļņiem, kas novietoti aiz soliem pie sienas. Mācās tādā neformālā gaisotnē. Kad tik ļoti nesaspringst, tad zinības vieglāk līst iekšā: par to pārliecināta arī skolotāja. Un nevarot taču visu laiku sēdēt kā koka stabi.
Pavalodojam, aizrunājamies līdz pat Dievam tam Kungam. Puse vienpadsmito no tiesas tic, ka Dievs patiesi ir. Kāpēc? "Tāpēc, ka ir Bībele. Un kas gan cits, ja ne Viņš to uzrakstījis. Nu labi, cilvēki, bet Viņš rakstītāja roku vadījis," domā skolēni. Par Dieva esamību esot tā – ar gadiem ticība vairojoties. Virs zemes notiekot daudz mistisku lietu, kuras nemaz tik vienkārši nevarot izskaidrot.
11. klase vēl tikai Dievu mācoties, bet 12. klase pirms eksāmeniem visi būšot dziļi ticīgi. Tā tas bijis visos laikos. "Es izvilku to biļeti, kuru vislabāk zināju. Uzrakstīju tā, it kā man kāds priekšā būtu pasacījis. Ir taču Dievs!" Kā gan citādi, ja tā paveicies?!
