Strauji tuvojas noslēgumam Lietuvas karalim Mindaugam un viņa latgaļu sievai Martai paredzētā pieminekļa tapšanas pirmā stadija, kurā tas tiks darināts mālā, informē Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks. Viņš ir arī entuziastu grupas pārstāvis, pateicoties kuras iniciatīvai piemineklis ne tikai praktiski taps, bet arī tiks uzstādīts netālu no Aglonas bazilikas.
Kā liecina pētnieku rīcībā esošā informācija, 1253. gada 6. jūlijā ar Romas pāvesta Innocenta IV svētību Mindaugs kronēts par Lietuvas karali, reizē ar viņu kronēta arī karaliene Marta, kura cēlusies no Latgales ķēniņu dzimtas un bijusi Madalānu pilskunga meita. Marta tika kronēta par Lietuvas karalieni atbilstoši sava laika tradīcijām – ar pāvesta svētību.
Mindaugs 13. gadsimtā apvienoja baltu zemes un lika pamatus Lietuvas lielvalstij. Pats, ietekmējoties no sievas, pieņēma kristīgo ticību un nokristīja arī tautu. Kā vēsta leģenda, 1263. gadā ceļā uz Aglonu pie sievas radiem Mindaugu un divus viņa mazgadīgos dēlus nogalināja Lietuvas augstmaņi. Karalis turpat Aglonā arī apbedīts.
Tam par labu liecina 17. gadsimta luterāņu mācītāja Rīvija hronikā minētais fakts, ka 1618. gadā Aglonā, novācot kāda torņa drupas, ir atrasta marmora plāksne. Tiesa, līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Taču ir saglabājies latīņu teksta noraksts, kas tulkojumā vēsta: “Šajā zemē atdusas Mindaugs, kunigaitis, lietuvietis, kuram dzīvot un mirt bija goda lieta…” Pēc vienas versijas izriet, ka torņa drupas bijušas pie tagadējiem kapiem. Taču pastāv arī tāds uzskats, ka Mindaugs ticis pārapbedīts baznīcā zem altāra.
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks stāsta, ka viņa kolēģim Jonam Pleckevičam, kurš daudzu gadu ilgumā, pētot Sanktpēterburgas-Varšavas trakta vēsturi, ir interesējies arī par šo leģendu, citu versiju par Mindauga kapavietu neesot izdevies atrast. Par Mindauga kapu un kapa plāksni ir rakstījis arī monsinjors Trops. “To var izlasīt arī pie Bazilikas ieejas novietotajā vēsturiskajā uzziņā. Es zināju, arī par Martu no Madalāniem, taču man nebija zināms fakts, ka viņa tika kronēta kopā ar Mindaugu,” sacīja Zvejsalnieks.
Profesors apliecināja, ka, lai gan šobrīd piemineklis top izteikti pateicoties entuziastu ziedojumiem, kuri galvenokārt nāk no Lietuvas, palīdzība noteikti nāktu par labu arī no Latvijas puses. „Ir jāsaprot, ka tas nav piemineklis vienkārši kaut kādam svešzemju karalim. Tā bija vienīgā Baltu karaļu ģimene mūsu vēsturē, kuras saknes sniedzas līdz Latvijai,” uzsver Zvejsalnieks.
Pašlaik piemineklis top mālā, tad to veidos ģipsī, un beigās atlies no bronzas.
Ziedojumus pieminekļa tapšanai var adresēt Rēzeknes latgaliešu kultūras biedrībai (DnB BANKA: LV52RIKO0002010103785, Reģ. Nr.: 40008005063, ar norādi: Karaļa Mindauga un karalienes Martas piemineklim)
“Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem: Rukli un Rupeiki. ”
Tā laikam ir kāda oficiālā Aglonas katoļu baznīcas mājas lapa. Tur taču ir sarakstītas muļķības un pilnīgi meli. Bet traģiskākais ir tas, ka cilvēki tam pa nopietnam tic.
Pavirši paanalizējot sanāk šādi:
Karaļa Mindauga sapnis bija izveidot vienotu un neatkarīgu baltu valsti, apvienojot visas to apdzīvotās zemes.
Muļķības. Midaugam nekad nav bijusi doma par kaut kādu baltu valsti. Tautas pēc lingvistiskā principa sāka pētīt un grupēt tikai 19. gadsimtā. Tolaik (13. gs.) centās iekarot tās kaimiņu zemes, kuras bija vājākas. Tāpēc leiši spiedās iekšā krievu kņazistēs tagadējās Baltkrievijas teritorijā.
Pēc 1236. gada 18. septembra, kad Mindauga vadītais karaspēks sagrāva Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku spēkus, šai karaļa iecerei pavērās reālas iespējas tikt īstenotai arī dzīvē.
Šeit laikam ir domāta Saules kauja. Mindaugs tajā nepiedalījās pilnīgi noteikti. Pirmkārt šajā kaujā piedalījās žemaiši un zemgaļi, bet nevis leiši, kuru valdnieks bija Mindaugs, jo lietuviešu cilts apdzīvoja Lietuvas autrumu daļu. Otrkārt nevienā hronikā neviens mūsējo vadonis šajā kaujā nav vārdā nosaukts. Apgalvot, ka kauju vadīja Mindaugs jau ir meli.
Vēstures liecības apstiprina, ka Mindaugs pats sevi ir dēvējis par lietuviešu karali (K. Mindow von Lithauen), savukārt pāvestu parakstītie dokumenti liecina, ka Mindaugs ir kronēts kā “rex Lettowiae”. Saskaņā ar zinātnieku atzinumu, kuri latgaļu cilts nosaukuma vārda sakni saista ar lat-, let-, lot-, kādu Mindauga valsts daļu vai arī rezidenci (kura joprojām vēl nav atrasta), varētu meklēt arī latgaļu zemēs.
Pareiza ir citāta pirmā daļa, ka Mindaugs sevi dēvēja par lietuviešu cilts karali, jo viņa pakļautībā atradās lietvuviešu cilts zemes un viņu sagrābtās krievu zemes tagadējā Baltkrievijā. Citāta otrā daļa par latgaļiem ir murgains savārstījums, jo latglaļu zemes tolaik jau gandrīz piecdesmit gadus atradās vācu varā. Ja nu vēl vienīgi varētu palūgt kaut viena šī “zinātnieka” vārdu (teologus lūdzu nepiedāvāt), jo neviens nopietns arheologs tādas muļķības nekad nav teicis.
Līdz mūsdienām ir saglabājusies leģenda par karalieni Martu, kura it kā bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz bija ievērojams politisks un saimniecisks centrs.
Atkal pilnīgi murgi. Mindauga sieva Marta ir pieminēta vienu reizi kristīšanās sakarā. Par viņas izcelsmi nav pilnīgi nekādu ziņu. Taču elementārā loģika liecina, ka viņa nevarēja būt no latgaļiem, jo latgaļi tolaik bija vāciešiem pakļauti zemnieki un neviens valdnieks ar zemniecēm neprecējās. (Varbūt kādā karagājienā paņēma priekšā smukākās gūsteknes, bet tas ir cits jautājums). Tolaik precības bija politisks gājiens, un tātad Mindaugs, lai nostiprinātu savu varu, visticamāk bija precējies ar kāda leišu augstamaņa meiti.
Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem: Rukli un Rupeiki.
Par to, kur ir nogalināts Mindaugs ir vairākas versijas, bet Aglona to vidū neietilpst, jo latgaļu zemes tolaik atradās vācu pakļautībā un Mindaugam tur nebija ko meklēt. Tolaik valdnieki nebrauca ekskursijās uz ārzemēm.
Pirmā zināmā liecība par to atrašanās vietu Aglonā ir J. F. Rīvija hronikā minētā melnā marmora kapakmens plāksne, kura atrasta 1618. gadā, novācot kāda sena sabrukuša torņa drupas. Vēlāk šī plāksne tika aizvesta uz Kokneses baznīcu (nokopēta 1690. gadā) un līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tās pusizdzisušais uzraksts vēstīja, ka te 1263. gada 12. septembrī bija nogalināts un apbedīts karalis Mindaugs.
Un tagad pats galvenais: J.F. Rīvija hronika ir 19. gs. vidus viltojums. Tolaik sāka parādīties interese par vēsturi un daudzi muižnieki vēlējās, lai viņu dzimtas būtu nozīmīgākas, tāpēc tāpēc pasūtīja šādus viltojumus. Minētā Rīvija hronika ir viens no šādiem viltojumiem. Pat no elemantāras loģikas viedokļa tie ir murgi: 17.gs. sākumā tiek atrasta sena melnā marmora plāksne!!! Tolaik tādu akmeni šajā reģionā nepazina. Šajā reģionā kapakmeņos to sāka izmantot tikai 19.gs. Plāksnes pusizdzisušais uzraksts vēstīja..!!! Marmors atmosfēras ietekmē nesadalās, tāpēc uzraksts nevar būt pusizdzisis.
Visi šie apgalvojumi, ka bija, bet pazuda, ir liecības, ka bija, bet vairs nav, leģendas liecina utt. skaidri norāda ka tas viss ir tikai meli un krāpšana. Lētticīgu, tumsonīgu ļautiņu čakarēšana kā jau visās tamlīdzīgās vietās.
beidziet changalji melot!