Lai arī jau no paša sestdienas, 12. jūlija, rīta Lapmežciemu ieskāva padrūmi mākoņi, padebešu pārbaudījumu Zvejnieksvētku dalībnieki, īpaši – paši jaunākie, izturēja godam. Tieši ar viņu piedalīšanos riteņbraukšanas sacensībās sākās aktīvu rosība sporta laukumā, līdzīgi kā tā apkārtnē un pludmalē.
Jāteic, katram, kurš vēlējās, bija iespēja iesaistīties gan nopietnos mačos, gan jautrākās atrakcijās – veiklākie nepaguruši (un brīžam arī lietū) sacentās futbolā un volejbolā, spēcīgākie – virves vilkšanā, trāpīgākie – zābaka mešanā. Visi pārējie varēja klausīties un skatīties dziedošus un dejojošus māksliniekus, sagaidīt Neptūnu un izbaudīt svētku atmosfēru pie bufetēm, atrakciju namiņiem un karuseļos. Varēja arī vienkārši dzīvoties tāpat – baudot sauli, pamatīgu lietu, svētku prieku un, protams, vakara un nakts muzikālās izklaides un zaļumballi.
Ar roņiem sadzīvošana nesanāk
Ar Ilmāra Legzdiņa un Normunda Trausa gādību mums bija iespēja svētku dienā palūkoties uz Lapmežciemu no jūras puses. Tiesa, zvejnieki nenodarbojās ar dalībnieku vizināšanu, bet gan stāstīja par problēmu un veda rādīt roņus, kas nu jau pāris gadu reizēm pat simtprocentīgi iztukšojot tīklus. Turklāt iemanījušies to izdarīt, ne sapinoties, ne tīklus saplēšot. Par savu sāpi zvejnieks stāstījis arī Zivsaimniecības institūta darbiniekiem, kas pagājušajā nedēļā bijuši Lapmežciemā. I. Legzdiņš atzīst, ka roņu vēlmi paēst saprot, jo jāēd katram, tomēr ar šo situāciju, kad regulāri tīkls no zivīm tukšs, viņš nav īsti mierā. Lai zvejotu, kārtotas visdažādākās atļaujas, taču reālais labums – mazs.
Aizbraukuši jūrā, vai, kā zvejnieks saka, augšā, kur dziļums sasniedz 16 metrus un vairāk, manījām rosāmies vairākus roņus, viņuprāt, drošā attālumā. Tuvāk laivai tie nenāca, tikai pa gabalu snaikstījās viena, otra, trešā galviņa… Zvejnieks stāsta, ka roņu izdarības līdzinoties tām, ar kādām cilvēkus priecējot delfīni, īpaši pārošanā laikā. Tomēr, lai cik šis dzīvnieks neliktos mīļš un visu sargāts, zvejniekiem no viņa nekāda labuma neesot, tāpēc arī nekādā labā sadzīvošana nesanāk. Pagaidām risinājuma šai problēmai nav.
Vaicāts par Zvejnieksvētkiem un to svinēšanu, I. Legzdiņš nosmīn – tie svētki jau neesot zvejniekiem, bet atpūtniekiem: "Cik tad mums vairs to zvejnieku, vien trīs brigādes." Tomēr, izkāpis no laivas un sariktējis to pie enkura, saimnieks atvadās, lai pēc tam paraudzītos, ko labu rādīs svētkos: "Jāpalūko, kas tepat uz vietas vien notiek…"
