Kad valsts pasaka, ka laiks iesaldēt algas un aizmirst par algas pielikumiem, šaubu nav – ir krīze. Valsts darba inspekcijas valsts darba inspektore Agrita Auziņa uzskata, ka situācija ir smaga gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem. Daudzo parādu dēļ uzņēmēji spiesti spert radikālu soli – apturēt algu izmaksu, savukārt darba ņēmējiem nekas cits neatliek, kā sūdzēties.
– Vasaras sākumā, vaicāta par aktuālākajām darba ņēmēju sūdzībām, jūs teicāt, ka visbiežāk nākas risināt dažādus ar darbinieku atlaišanu saistītus jautājumus. Vai šai laikā situācija ir mainījusies?
– Ekonomikā vērojama lejupslīde – rūpnieciskā izaugsme apstājusies, tiek slēgti uzņēmumi, atlaisti darbinieki. Šībrīža lielākā nelaime – uzņēmumi darbiniekiem neizmaksā algas. Un cilvēki nāk, zvana, runā, interesējas, kāpēc viņu tiesības tiek pārkāptas. Diemžēl mēs varam likt sodus, kas no maija kļuvuši stipri lieli, bet mēs nevaram uzņēmēju piespiest no kases izņemt naudu un samaksāt. Vienā gadījumā naudas nav, otrā gadījumā uzņēmējs rīkojas ļaunprātīgi, mēģina pazust.
– Ko jūs darāt šādā situācijā?
– Aicinām rakstiski, lūdzam policijas palīdzību. Ja darba devējs policijai sola, ka ieradīsies skaidrot situāciju, bet neierodas, tad jādomā, ka rīcība zināmā mērā ir ļaunprātīga…
– Dzirdēts, ka valstī pieaug maksātnespējas pieteikumu skaits. Vai šādi gadījumi ir arī mūsu rajonā?
– Konkrētu uzņēmumu nosaukt nevaru, bet divi gadījumi ir, iespējams, būs trīs.
– Kas jādara šo uzņēmumu darbiniekam?
– Tāpat kā visiem pārējiem, kam ir naudas pretenzijas, jāpieprasa neizmaksātā darba samaksa – jāraksta oficiāli sagatavota prasība, jāizrēķina nesamaksāta naudas summa. Ja tiesas ieceltais administrators var naudas līdzekļus atrast, tad izmaksā. Ja nē, algas prasījumus novirza Maksātnespējas aģentūrai. Bet šis process ir ilgs.
– Vai administrators prasīs darba līgumu?
– Jābūt gatavam uzrādīt. Ir bijis tā, ka administratoram nav dokumentu ne par darbiniekiem, ne algām, tad darbinieka līguma eksemplārs ir ātrākais pierādījums.
– Dzirdēts, ka maksātnespējas gadījumos pirmās savās prasības piesaka kredītiestādes, piemēram, bankas, un darbiniekiem ir maz cerību uz savu algu…
– Tā nav mūsu joma, bet pēc pieredzes varu teikt – banka parasti uzliek arestu parādnieka kontiem, bet algām vajadzētu būt tām, ko vajadzētu ļaut izmaksāt. Protams, viss atkarīgs arī no uzņēmēja vai administratora spējas cīnīties par saviem darbiniekiem.
– Vai uzņēmēji interesējas, ko darīt?
– Tukums ir aktīva pilsēta. Uzņēmēji interesējas, kā likumīgi atbrīvot darba ņēmējus, lai neiesūdz tiesā. Darba devēji atklāti pasaka, ka viņiem nav samaksāts par saražoto, precēm, pakalpojumiem, līdz ar to paši pasaka, ka nevar izpildīt visas saistības. Uzņēmēji cīnās, kā var, par savu uzņēmumu.
– Ko darīt darbiniekam, ja algu līdz šim saņēmis regulāri, bet tagad algas diena pagājusi, bet naudas nav? Labākajā gadījumā darba devējs plāta rokas, sliktākajā – viņa vairs nav.
– Jāmēģina noskaidrot, kad algu sola. Atbilde – "nezinu" – neder, jo uzņēmējam vajadzētu to vismaz prognozēt. Bet var saprast darba devēju, kas nezina, kurā brīdī kāds parādnieks samaksās. Bija gadījums, kad aizkavējās algas izmaksa no piektdienas līdz pirmdienai un cilvēks sūdzējās. No likuma viedokļa viss ir pareizi – ja algas diena iekrīt brīvdienā vai svētkos, nauda jāizmaksā pirms brīvdienām vai svētkiem. Protams, ja sūdzība ir, mēs to izskatām. Nereti gan tad, kad sazināmies ar uzņēmumu, nauda ir samaksāta. Pēc banku dokumentiem to var redzēt.
– Ja cilvēks nolemj gaidīt, cik ilgi?
– Tas atkarīgs no apstākļiem, kādos dzīvo. Ja ir pelnoša otra puse un ja iespējams iztikt, tad algas nemaksāšanu cilvēks pacietīs ilgāk. Bet ja viens pats audzina bērnu un alga ir dzīvības jautājums, tad par kādu paciešanu var būt runa?!
– Vai sūdzoties panāks tūlītēju naudas izmaksu?
– Tūlītēju noteikti ne. Valsts darba inspekcija, kā jau teicu, no kases nekādu naudu neizņem. Dažreiz mūsu sodi (no 14. maija par darba tiesību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu var piemērot sodu juridiskai personai no brīdinājuma līdz Ls 700) var mudināt uzņēmēju rīkoties.
– Darba devējs var teikt – nebūtu sūdzējušies, nebūtu jāmaksā sods un varētu izmaksāt algu…
– Tas nav iesmels, lai nepiemērotu sodu, ja tas jāuzliek. Taču, kad darba devējs saprot, kādas sekas radīs algas nemaksāšana, nereti viņš atrod naudu un samaksā. Jāņem vērā – lai sodu piemērotu, mums vispirms jāsecina, vai nauda nav maksāta apzināti un ļaunprātīgi. Tanī pat laikā, – ja mūsu vizīte sagādā algu darbiniekiem, esmu gatavai iet pie uzņēmējiem katru dienu, bet… Ne visos gadījumos mēs varam problēmas atrisināt. Ja nauda kontā neienāk, arī mūsu vizīte to neradīs. Tā ka katra situācija ir atšķirīga, ar to jārēķinās. Bieži vien uzņēmējs dara visu, lai uzņēmumu noturētu, – nesaku, ka tāpēc var nemaksāt algas, bet nevar teikt, ka visiem viss vienalga. Grūti klājas daudziem, un tas, kurš vēlas strādāt, meklē risinājumus.
– Vai par atlaišanu ziņo arī valsts iestāžu darbinieki?
– Valsts ir skaidri pateikusi, ka darbinieki jāatlaiž. Daži cilvēki no valsts un pašvaldību iestādēm par šo atlaišanas kārtību pie mums ir interesējušies, bet tādu nav daudz. Piemēram, Zentenes pamatskola ir konsultējusies par darba jautājumiem…
– Vai jums ir informācija par kolektīvās atlaišanas gadījumiem?
– Šāda informācija jāiesniedz Nodarbinātības valsts aģentūrai. Taču, cik zināms, uzņēmēji neizmanto kolektīvo atlaišanu, bet gan cenšas vienoties ar darba ņēmēju un izmantot pušu vienošanos.
Paldies par tēmas tupinājumu!
Vai kāds man nepiekritīs, ka uzņēmējam kam gada apgrozījums ir tuvu vai pat pārsniedz, piemēram, miljons latu, Ls 700 sods ir „baismīgs”? Var jau gadīties, ka radusies drukas kļūda jo drīzāk tā summa varētu būt līdz Ls 7000. Lai nu kā šī soda sankcija nav adekvāta tam ko darba devējs, neizmaksājot darba samaksu laicīgi, nodara darba ņēmējam!
Nav jau tie senie laiki kad rēķini bija maksājami mēneša laikā, otrkārt tie bija smieklīgi zemi. Tagad pārsvarā rēķiniem ir noteikti samaksas datumi. Tos pārkāpjot tiek rēķināti soda procenti, nokavējumu maksa, līgumsods – savulaik personīgi man bija līgums, kura „pakalpojuma” mēneša maksa bija svārstīga no līdz, līgumā bija paredzēti ne tikai 1,8 soda procenti par katru nokavēto kalendāro dienu, bet arī paredzēts līgumsods Ls 50 neatkarīgi no kavējuma dienu skaita. Var jau teikt neparaksti šādu līgumu, jā var neparakstīt – jo līgums ir abpusēja vienošanās! Bet vai šis cilvēks, kuram ir rosība un „statuss” kad var atļauties „diktēt” arī savu „noteikumus” slēdzot līgumus? Šāda personības pārsvarā nestrādā citam – viņam strādā citi. Tātad viņam darba devēja nav, kas varētu neizmaksāt darba algu!
Likumos mēs varam daudzko rakstīt iestrādāt, bet nav sakārtota shēma kā to ātrāk risināt! Cilvēks, pēc pāris gadiem sadabūjis pāris simts latus no bijušā darba devēja ar tiesas palīdzību. To pašu viņam jau citā iestādē ir jāsamaksā parāds, kurš iekrājies, labi ja vel parādu pamatsummu maksā, var jau būt sanāks tikai procentus samaksāt spēj.
Bet ir likums – likumi, kā es vienmēr piemirstu par to, kas sponsorē tos ,kas veido, stumj tos – uzņēmēji tak pārsvarā sponsorē tās partijas, bet mēs tikai tā garām ejot nobalsojam par šiem.
Likumi jau ir un tie aizstāv visus, tikai dažus tie „izrādīšanās” pēc aizstāv, reāli tai aizstāvībai ir tāds garš un līkloču ceļš ejams, ka varam apmaldīties.
Nīgrums ir pret tiem darba devējiem kas uzskata, ka šie nav paskaidrojumu parādā saviem darbiniekiem, bet vel lielāks nihilisms no darba devēja puses ir tas, ka neuzskata par nepieciešamību savlaicīgi brīdināt, paziņot darbiniekiem par tauvojošām problēmām, bet pēc tam savācot darbiniekus sapulcē spēlēt uz vieniem vārtiem!
Paldies vēlreiz par interviju, ceru uz rakstu turpinājumiem!