Lestenē aizlūdz par kritušajiem karavīriem

23. decembrī Lestenes Brāļu kapos notika 11 Ziemassvētku kauju varoņu godināšana.

Pieminēja majoru Eduardu Stīpnieku, kapteini Jāni Līdumu, pulkvežleitnantu Nikolaju Galdiņu, virsleitnantu Robertu Ancānu, virsniekvietnieku Žani Ansonu, virsleitnantu Jāni Alfrēdu Bērziņu, majoru Voldemāru Reinholdu, majoru Ernestu Laumani, kapteini Miervaldi Ādamsonsu, majoru Kristapu Insbergu un majoru Jāni Ozolu. Savukārt viņu fotogrāfijas tika dāvinātas Leģionāru piemiņas istabai.

Godina brāļa piemiņu

Gunārs Barups uz Lesteni bija atbraucis kopā ar mazmeitu Annu un viņas draugu Rinaldu, lai pieminētu brāli Eduardu, kas no kara nepārnāca. Gunārs stāsta, ka karā bijuši trīs viņa brāļi: “Jānis un Oļģerts pārnāca, bet Eduards krita. Viņš bija dzimis 1925. gadā; tika iesaukts armijā, karoja Pomerānijā, izlauzās, nonāca angļu gūstā; tur viņš bija dzīvojis pusbadā, ticis ievainots un mira Oldenburgas-Holšteinas slimnīcā. Oldenburgas kapsētā ir apglabāti 11 latvieši, tai skaitā arī mans brālis, un katram šajos kapos ir savs akmentiņš piemiņai. Pats piedzīvoju kaujas pie Spirgus – turpat netālu dzīvoju un pieredzēju elli zemes virsū. Tur krita tūkstošiem karavīru, un latvietis pret latvieti cīnījās.”

Miera laikā – jākopj, karā – jāaizsargā

Kā uzrunā atzina mācītājs Guntis Kalme, mēs esam kopā, lai svinētu Ziemassvētkus, lai svinētu Kristus dzimšanu un vienlaikus domātu par Latviju: “Mūsu dzimtene Latvija piedzima 1918. gadā grūtos, neiespējamos apstākļos. Un tā tika saglabāta un nosargāta dažādos civilizāciju karos, kas bija dzimuši no ļaunuma un kuru mērķis bija iznīcināt Dieva esību. Un tanī brīdī, kad bija jāizšķiras – būt vai nebūt, daudzi izvēlējās Dieva vēsti – sargāt. Tā mūsu vīri sargāja, tā mēs tagad savu valsti sargājam, tikai cita veida karā – hibrīdkarā, kurā neraida prettanku šāviņus, bet raida melus, apsūdzības, falsifikācijas un viltus ziņas. Bet mēs apliecinām, ka varam pastāvēt. Mums ir mūsu zeme Latvija, kuru Dievs miera laikā mums ir uzticējis kopt, bet kara  laikā – sargāt un aizsargāt. Mums ir mūsu valsts – milzīga dāvana un privilēģija. Un vēl mums ir lielisks paraugs – Brīvības cīņu cīnītāji un viņu pēcnācēji – Latvijas armijas karavīri, leģionāri, kas šajā un citās Kurzemes cietokšņa vietās cīnījās un izdarīja neiespējamo – atdeva savu dzīvību.”