Šodien 16. martā, dienā, kas gana saulītē celta un arī pelta, dienā, kas tik nozīmīga latviešu karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījās dažādās frontēs, Lestenes Brāļu kapos pieminēja karā kritušos.
Paši gribēja, ar varu piespieda. Nav taču svarīgi. Karā uzvarētāju nemēdz būt. Visi abās pusēs ir tikai zaudētāji. Karš ir viena draņķīga padarīšana. Par to vienisprātis ir arī tukumnieks Leonhards Stanga. Ar viņu kopā aizbraucām uz Lesteni – Leons saviem cīņu biedriem aizveda ziedus. Pats viņš Lestenes apkaimē karoja un tepat, Kurzemē, kara beigas sagaidīja. Karavīrs atzīst, ka viņam labais kara dievs līdzās stāvējis, tāpēc teju bez skrambiņas cīņas laukus ar ložmetēju plecos pārstaigājis. Labi, ka lodes dzirdējis garām aizšvīkstam. Savējo nedzirdot. Tūkstošiem, kuri te, Lestenes Brāļu kapos, atdusas, nelaimējās, arī tā var sacīt.
Citādi vakar bija kā allaž… Laiciņš pavasarīgs. Tikai tautas ne tik daudz kā iepriekšējos gados. Vien pāris autobusu atbraukuši. Citu gadu te ir bijis ap pussimta. Krīze. Degviela dārga. Šoreiz pirmos ziedus nolikt aizgāja karavīrs, nevis politisko partiju pārstāvis. Nacionālo karaspēku biedrības pārstāvis pateicās, ka Rīgā daudz ļaužu bijis pie Brīvības pieminekļa un ka viss bez starpgadījumiem labi beidzies. Leģionāri gaida, kad reiz viņiem arī mūsu valsts vadītāji pateiks paldies par to, ka karojuši.
