Leģionāru piemiņas brīdis Lestenē (papildināts)

16. martā Lestenes Brāļu kapos uz leģionāru piemiņas pasākumu pulcējās pusotrs tūkstotis veco karavīru un viņu piederīgo. Pasākuma laikā no Lestenes baznīcas pēdējā gaitā tika izvadīts un pie Varoņu sienas apbedīts virsleitnants Teodors Kalnājs. Kā vienmēr, svinīgā pasākuma laikā par karavīru drošību rūpējās valsts un militārā policija. Nekādi incidenti netika novēroti.

Mātes dotie vārdi

Pa ceļam uz Lesteni aizvedām smārdenieku Ēriku Krūmiņu. Ērikonkulis – karavīrs. Un ne jau nu šāds tāds, bet Dzelzs krusta kavalieris. Apbalvojumu saņēmis par Ziemassvētku kaujām Kurzemes cietoksnī. Vīram krietna gadu nasta plecos. Kājas vairs neklausa kā jaunībā. Krūmiņa kungs gribēja Kurzemes cietokšņa muzeja piemiņas istabai Lestenē uzdāvināt grāmatu «Par zemi, ko mīlam». Tajā pieminēti visi latviešu karavīri, kuri saņēmuši augsto apbalvojumu – Dzelzs krustu. Lai arī vācu armijā. Tas tomēr ir apbalvojums par varonību cīņās. Par dzīvību, par nāvi. Karavīri pavēles neapspriež, tikai izpilda. Visi – mūsējie – latviešu karavīri. Arī tie, kas karoja sarkano pusē un saņēma varoņu Zelta zvaigznes.

Braucot uz Lesteni, Ērikonkulis pastāstīja: "Latvijas armijā iestājos jau pirms kara. Iestājos Autoskolā, lai kļūtu par šoferi. 1941. gadā krievi mani atvaļināja. 1944. gada pavasarī mani iesauca leģionā. Karu izdzīvoju sveiks un vesels. Pasargāja mātes dotie vārdi. Kas gan cits. Uz papīra strēmelītes uzrakstīts pantiņš no kādas dziesmas. Vārdus neatceros. Reiz divi prettanku lādiņi aizlidoja cieši garām. Es – pa vidu un dzīvs…"

Atdot godu karavīram

1945. gada 10. maijā Ē. Krūmiņu saņēma gūstā. Gribējuši ar cīņu biedriem doties uz citu pusi, uz lauku mājām, bet nav paveicies. Līvbērzē aizturētos pratinājis kāds SMERŠ (Militārā policija, nosaukums veidots no vārdiem "nāve fašistiem". – Aut.) virsleitnants. Ko nu tur slēps – Ērikonkulim zaldāta apliecība uz rokas. Tur viss ierakstīts. Arī par Dzelzs krustu. "Par ko tas?" vaicājis virsnieks. "Par karošanu," atteicis Ē. Krūmiņš. Pēc nopratināšanas SMERŠa virsnieks piecēlies un vācu armijas karavīram atdevis militāru godu…

Ē. Krūmiņu netiesāja. Vien pusotru gadu nācās pavadīt filtrācijas nometnē.

16. martā ceļā uz Lesteni mūsu pašu policisti apturēja trīs reizes. Sakām: "Vedam leģionāru, Dzelzs krusta kavalieri." Ērikonkulim neprasīja uzrādīt dokumentus. 100 metrus no kapiem tomēr tālāk neļāva braukt… Es gan lūdzu, vai nedrīkstu aizvest veco vīru līdz kapsētai, līdz piemiņas istabai. Pats tad atbraukšu atpakaļ… Nekā. Tālāk nedrīkstot. Arī policisti tikai pildīja pavēli. Ērikonkulis tālāk aizgāja ar spieķa palīdzību. Grāmatu atdeva Ilgvaram Brucim rokās.

Ar militāru godu zemes klēpī

Piemiņas brīdis noritēja bez starpgadījumiem.

Šajā reizē Brāļu kapos zemes klēpī ar militāru godu guldīja virsleitnantu Teodoru Kalnāju no Laidzes pagasta Talsu rajonā. Svētbrīdī Lestenes baznīcā Aizsaules ceļos karavīru pavadīja draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs, T. Kalnāja ģimenes locekļi, cīņu biedri.

Virsleitnants T. Kalnājs par varonību cīņās izpelnījies augstāko vācu armijas apbalvojumu – 1945. gada 10. aprīlī viņš ierakstīts armijas Goda grāmatā.

Pēc karavīra pīšļu apbedīšanas visi sabraukušie, sanākušie devās pie kritušo karavīru piemiņas sienas, pie nezināmā kareivja kapa Mātes Latvijas pakājē un godināja savus varoņus. Kavējoties tālo dienu atmiņās, ar rūgtumu pieminēja šodienu – lai arī it kā brīvā, savā Latvijā dzīvojam, karavīrs (lai arī kādā armijā savu zemi aizstāvējis) aiziet pie Brīvības pieminekļa ziedus nolikt var tikai tad, ja tiek pamatīgi apsargāts…

Šoreiz politiķu bravurīgās runas izpalika. Laikam jau tāpēc, kā sacīja kāda kundze, ka līdz vēlēšanām vēl tālu un tur, augšās, partiju lietas arī pēdējā laikā ejot pavisam šķērsām.

Priecīgus svētkus!

Mūžam jaunajam karavīram no Latgales, no Balvu rajona, savam onkulim Aleksandram Bizunam sveces aizdedza brāļa bērni. Sveces iesvētītas Dievnamā, tāpēc sildīs karavīru.

Pie piemiņas sienas Elza un Armands Zivtiņi. Viņu vectēva un vecvectēva Alfreda Zivtiņa vārds arī ierakstīts piemiņas sienā. Viņi, tāpat kā citi ļaudis, ir pārliecināti, ka karš ir slikts, un – kaut nekad kas tāds neatkārtotos.

Dažādu patriotisku organizāciju karogi stāvēja ierindā vīru rokās priekšā, pie pieminekļa. Viens plīvoja ļaužu pulkā, jelgavnieka Alda Hartmaņa rokās. Kad atskanēja drastiska dziesma, A. Hartmanis karogu cēla augstu gaisā tuvāk vējam. Karogs šūts barikāžu dienās, un A. Hartmanis to vadā līdzi visos saietos.

Ausma Šaumberga no savas mājas – Jelgavas rajona Garozas – atvedusi prāvu klēpi pūpolu. Uz katras kopiņas, kur to nav, uzlika pa zariņam. Un smaidot kundze novēl karavīriem: "Priecīgus svētkus! Pavasaris atkal klāt!"

Leģionāru piemiņas pasākuma fotoattēlus skatīt gotogalerijā.