Iepriekšējā laikraksta «Lauku lapā» jautājām viedokli par pašreizējo situāciju lauksaimniecībā lauku sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un lauku atbalsta dienesta vadībai. Šoreiz runājām ar saimniecību vadītājiem. Lūdzām viņus atbildēt uz trim jautājumiem: 1. Kā vērtējat lauksaimniecības un jūsu saimniecības pašreizējo situāciju? 2. Vai piekrītat Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) prasībai atlaist Saeimu? 3. Kā vērtējat zemkopības ministra Mārtiņa Rozes darbu?
Vispirms jāatlaiž zemkopības ministrs
SIA «Jaunkaudzītes» vadītājs Jānis Apse:
– Mēs ražojam pienu un graudus. Stājoties spēkā jaunām iepirkuma cenām piensaimniecībā, ir tā, ka pašlaik esam pa nullēm, ja tik jau neiet ar mīnusa zīmi. Runājot par graudiem, pie tādām iepirkuma cenām un tādas minerālmēslu dārdzības, graudaugi paliek bez mēslojuma. Runājot par subsīdijām, mēs saņemam līdzekļus kredītprocentu dzēšanai un par pārraudzībā esošajām govīm. Kredītprocenti saglabāsies, bet par pārraudzībā esošajām govīm būšot tikai 50% no pagājušā gada atbalsta, turklāt arī ja izslaukumi būs mazāki par 5000 kg, par pārraudzību subsīdijas nebūšot. Taču šobrīd, kad tiek samazināta barība, piedevas, izslaukumi krītas… Pagājušā gadā iekūlām piecas tonnas no hektāra, ražas ziņā bija ļoti labs gads.
Ja Saeimā vispār nerunā par lauksaimniecību, tad Saeima ir jāatsauc. Agrāk zemkopības ministra Mārtiņa Rozes darbu vērtēju diezgan pozitīvi, tomēr par pēdējiem diviem gadiem to nevaru teikt. Tagad viņš tikai skaisti runā, bet reāli neko nedara. Varbūt Saeimu nevajadzētu uzreiz atlaist, bet vispirms Saeimā izteikt priekšlikumu mainīt ministru? Ja Saeima ir «pret», tad jāprasa Saeimas atlaišanu. Turklāt jaunais ministrs jāizvēlas pēc viņa zināšanām specialitātē, nevis politiskās piederības. Skatoties pēc politiskās piederības, esam jau arī pie krīzes tikuši. Un tas attiecas uz daudzām ministrijām. Vairāk atkāpties nav kur. Publiskajā sektorā mēs tērējam ļoti daudz, un publiskajā sektorā strādājošie vēl nav sapratuši, kādās grūtībās patiesībā mēs esam nonākuši. Viņi nevar saprast, ka nauda ir jānopelna, un to nevar tā vienkārši paņemt no budžeta vai valūtas fonda… Tā ir jānopelna! Nevienā programmā, kur valdība lemj par naudām, lauksaimniecība vispār neparādās.
Vajadzēja cīnīties tad, kad stājās Eiropas Savienībā
Zemnieku saimniecības «Krieviņi» (Pūres pagasts) saimnieks Ilvars Ozoliņš:
– Situācija ir traģiska. To ko mēs iepērkam ražošanai, tās cenas ir nemainīgas, bet par pienu mēs saņemam ievērojami mazāk. Kaut kā jau vēl tieku galā, bet īpaši labi nav. Neapmaksātie rēķini krājas, nespējam tos uzreiz atmaksāt un darām to pakāpeniski. Pašlaik pastiprināti brāķēju govis, lai uzlabotu piena kvalitāti. Uz izbrāķēto govju rēķina varu apmaksāt vairāk rēķinu. Vēl varu mēģināt celt izslaukumu, kaut gan šajā brīdī to ir grūti izdarīt.
Es pievienojos LOSP viedoklim, jo Saeima nedomā ne tikai par lauksaimniekiem, bet nedomā par Latviju vispār. Cilvēks vairs nevienam nav vajadzīgs. Tas tā ir gan attiecībā uz izglītības reformu, uz teritoriālo reformu, gan lauksaimniecību. Kā var būt mazākas subsīdijas? Aizsardzības ministrijai likums paredz noteiktus procentus no kopbudžeta, likums paredz to arī lauksaimniecībai. Kāpēc lauksaimniecībā šo likumu nepilda? Lauksaimnieks nekad likumā paredzēto atbalstu nav saņēmis un nekad nav varējis noteikt savai produkcijai cenu. To nosaka kāds cits. Zemnieks pie regulatora nedrīkst vērsties, viņš savu peļņu nekur nedrīkst rēķināt. Citos pakalpojumos visur ir ierēķināta peļņa, bet zemniekam tās nav, tātad – nav arī attīstības.
Tagad M. Roze cīnās ar vējdzirnavām. Vajadzēja cīnīties par vienādām subsīdijām tad, kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā. Kā poļi līdz pēdējām brīdim cīnījās par savām interesēm, kamēr par mūsu interesēm necīnījās neviens. M. Rozi tagad tur neviens nesadzird. Pirms Rozes ministrs bija A. Slakters – un Tautas partijai tauta ir tikai šiltītē, ne jau reālā dzīvē par tautu tā domā.
Ja jau referendumā nevarējām…
SIA «Lestene» vadītājs Egils Seņkāns:
– Mēs šobrīd ar augkopības nozares palīdzību stutējam lopkopību. Pusgadu jau pienu ražojam ar zaudējumiem. Kamēr saražota iepriekšējās vasaras lopbarība, tikmēr jau turēsimies, bet, kad pavasarī būs jāiegulda nauda lopbarības ražošanā, būs vēl lielākas grūtības. Tas ir skaidrs. Mēs tērējam graudu un rapša nopelnīto naudiņu. Situācija ir skaudra, un tas tā ilgi nevar turpināties. Saimniecība paliek maksātnespējīga kopumā.
Lauksaimniecība Latvijā ir būtiska ekonomikas nozare. Tā ražo pārtiku un arī eksportē, turklāt ne tik maz. Tā nodrošina darba vietas un iztiku reģionos, ārpus Rīgas, nevis Rīgā, kur nauda nogulst. Tas ir ne tikai ekonomisks, bet arī sociāls un nacionāls jautājums.
Saeimas kompetence ir nenoliedzami kritizējama. Ja lauksaimniecība ir tik nekonkurētspējīga, tas nozīmē, ka tā ir nolikta uz izdzīvošanas robežas. Ja subsīdijas tiek samazinātas uz pusi un atbalsts Eiropas Savienībā starp 27 valstīm ir turpat zemākais, ja ne pēdējais – 27., tad konkurētspēja un izdzīvošana ir ļoti apdraudēta. Saeima ir pelnījusi kritiku un gribētos, lai tā atbild par saviem darbiem, jo šāda situācija nav radusies tikai pēdējos mēnešos ar neizdarītajiem darbiem, bet gan ilgstošākā periodā.
M. Rozes darbību vērtēju kritiski, jo neizdarību ir vairāk nekā izdarīts. Atbalsts un konkurētspēja ir pilnīgi neadekvāta, salīdzinot ne tikai ar stiprajām ES valstīm, bet arī ar igauņiem un lietuviešiem. Ministram ir jāatbild par nozares attīstību, bet ministrs mums ir vairāk kā politiska figūra.
Pēc tikšanās reizēm ar citiem lauksaimniekiem semināros un citos pasākumos saprotu, ka bedres dibens vēl nav sasniegts, tas būs šajā gadā. Visgrūtākais, vissmagākais ir vēl priekšā. Mēs jau katru gadu runājam – ja šogad izturēsim, tad dzīvosim, bet šobrīd situācija ir ļoti smaga… Var jau rīkot akcijas pie Saeimas nama un Ministru kabineta, arī tas ir labi, taču, ja nevarējām referendumā vienoties, tad – kā mēs vienosimies? Tā bija būtiska iespēja, kaut arī referendumam bija nepiemērots laiks u.t.t. Attaisnojuma pasivitātei nebija, un tagad faktiski nav ko ņaudēt!
