17. decembrī notika paplašinātā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (pārstāv 37 lauksaimnieku organizācijas) un rajonu lauksaimnieku apvienības (RLA) sapulce, kurā pieņēma lēmumu par pieprasījumu Valsts prezidentam Valdim Zatleram atlaist Saeimu.
Samazināts atbalsts, kas jau bija mazākais Eiropā
Sapulces dalībnieki uzsvēra – ja nesekos ātra valsts palīdzība, tad visdrīzākajā laikā var sākties masveida saimniecību likvidācija. Valdības un Saeimas apstiprinātais subsīdiju samazinājums parāda, ka valsts nevēlas palīdzēt ražotājiem un tas kritiski ietekmēs lauksaimniecības nozares attīstību kopumā. LOSP neatbalsta kopējo subsīdiju samazinājumu par 45%, turklāt jau iepriekšējos gados valsts nepildīja likumu un lauksaimniekiem subsīdijas bija mazākas nekā likumā noteiktie 2,5% no gada pamatbudžeta. Pat, ja likuma norma tiktu ievērota, atbalsta līmenis lauksaimniecībai būtu zemākais citu ES dalībvalstu vidū un Latvijas lauksaimniekiem nav nodrošinātas godīgas konkurences iespējas vienotajā Eiropas savienības tirgū. LOSP dalīborganizācijas un RLA uzskata, ka lauksaimnieku pilsoniskajai sabiedrībai nav ticības, ka tie deputāti, kas ievēlēja pēdējās valdības, kuras noveda valsti tik smagā stāvoklī, spēs pārraudzīt, lai valdība teicami realizē tautsaimniecības atveseļošanas plānu, atjauno ekonomikas augšupeju un efektīvi izlieto tai piešķirto starptautisko palīdzību.
Novēlu izturēt!
Par to, kā šajā situācijā jūtas mūsu rajona lauksaimnieki, jautājām Leonārijai Gudakovskai, kas pārstāv mūsu lielāko zemnieku organizāciju – rajona lauksaimnieku apvienību.
– Kā vērtējat nacionālo subsīdiju samazinājumu? Likums nosaka, ka subsīdijām jābūt 2,5% no pamatbudžeta.
– Jau no pirmās dienas tas nebija pareizi, ka mēs nesaņēmām to, ko likums bija noteicis. Vaina tam ministram, kas piekāpās un samazināja subsīdijas, jo mums jau tā Eiropas savienības atbalsts mazāks kā citām valstīm. Tas nekādi nav pieņemams.
– Tagad kopējais samazinājums sanāk 45%?
– Jā, Latvijā nebija izstrādāta nekāda lauksaimniecības attīstības stratēģija. Tādā gadījumā – vai mums maz vajadzēja ieguldīt naudu saimniecībās, kurās bija 1 līdz 2 govis, ieguldīt naudu tehnikas iegādē saimniecībās, kur bija 10 līdz 20 ha zemes? To vajadzēja redzēt jau sākumā, nevis sakārtot mazās fermiņas, kuras tagad ir jālikvidē. Tas ir ļoti sāpīgi! Taču līdz ar to nauda būtu palikusi lielajiem un vismaz viņi un lauksaimniecība Latvijā izdzīvotu. Zemkopības ministrijai un speciālistiem vajadzēja strādāt! Mums taču ir vesels institūts, kas ar to nodarbojas, bet stratēģijas nebija…
– Vai Kandavas novadā varētu būt situācija, ka saimniecības tuvākajā laikā bankrotē?
– Mūsu novadā neesmu par to dzirdējusi. Manuprāt, gadījumā, kas aprakstīts presē Jelgavas rajonā, 50% vainīgs arī pats cilvēks. Mūsu novadā zemnieki bija izvērtējuši savu situāciju un nebija paņēmuši neprātīgu kredītu, jo rēķinājās, ka vienmēr nebūs šī skaistā pieauguma. Cenas lauksaimniecībā jau katru gadu neiet kalnā, bet gan iet augšā un lejā. Viņi to ir izvērtējuši. Kas ilgstoši strādā, redz, ka ir labi gadi un slikti gadi, ražas un neražas. Manuprāt, to arī bankas skatās, bet cilvēki ir dažādi.
– Politiķiem ir ideja, ka Zemkopības ministrijai vajadzētu pievienot Vides ministriju…
– Domāju, ka jebkura reorganizācija traucē valsts attīstībai – gan iespējamā valdības un Saeimas krišana, gan ministrijas reorganizācija. Tas ir vairāk politisks pasūtījums, jo nāk pašvaldību vēlēšanas un politiķiem jālasa punkti vēlēšanām. Zemkopības ministrijai ir plašs darba lauks – lai tikai tiek ar saviem darbiem galā. Arī Vides tīrībai ir ļoti liela nozīme, tai pievēršama nopietna uzmanība. Mēs neesam dzīvojuši piesārņotā vidē, tāpēc vēl neapzināmies, kāda tam ir milzīga nozīme, kā tas būtu, ja, piemēram, dzeramais ūdens būtu jāieved.
– Ko vēlēsiet lauksaimniekiem gadumijā?
– Gribu novēlēt būt priecīgiem, labu veselību. Es savā vairāk nekā 30 gadu ilgajā lauksaimnieka darba praksē neatceros, ka tikai vienmēr būtu gājis uz augšu. Zemnieki jau arī nesūdzas, vienu gadu nevarēs nopirkt traktoru vai saremontēt, kūti, bet gan jau nākošajā gadā atkal būs labāk. Novēlu izturēt, novēlu labestību, saticību, gaišu skatu rītdienā! Normāli visu saplānojot, viss ies uz priekšu, nebūs jau nekas briesmīgs.
Situācija ir saspringta, bet nav bezcerīga
Par pašreizējo situāciju laukos iztaujājām Ziemeļkurzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāju Juzefu Kļavu.
– Netiek pildīts likums par 2,5% līdzekļu piešķiršanu no pamatbudžeta lauksaimniekiem, turklāt kopējais subsīdiju samazinājums ir 45%…
– Manuprāt, šobrīd visos stūros vārās, bet par to, kurās programmās subsīdijas mazinās, man nekādas skaidrības nav. Mums ir teikts, ka tiešo ražotāju, kas ražo augkopības un lopkopības produkciju, subsīdiju samazinājums neskars, tas skars citas nozares.
– Bet samazinājums ir liels – 45% , vai varēs tā izgrozīties, ka tas skar tikai tos, kuri lauksaimniecības produkciju neražo?
– Šodien par to nav informācijas. Domāju, ka kaut ko prasīt var tikai tad, ja zina, ko un par cik mazina. Pašlaik vēl šādām aktivitātēm nav pamata. Manuprāt, pompozi prasīt valdības atlaišanu īsta pamata nav. Iespējams, lauksaimnieku organizācijām ir vairāk informācijas, bet man pašlaik tādas nav. Turklāt – ņemot vērā, kādā situācija ir, prasot valdības atlaišanu, nez vai daudz ko varēs mainīt.
– Valdība jau nedeva arī iepriekšējos gados 2,5% no budžeta subsīdijas…
– Tad jau vajadzēja cīnīties iepriekšējos gados.
– Jelgavas rajonā «Lielbrūveru» saimniecība jau bankrotējusi, saimniecībā bija 70 govis… Kāda situācija ir mūsu rajonā?
Vai arī ir iespējami bankroti?
– Mūsu rajonā, cik man ir informācijas, visi ķepurojas. Ja nu kaut kur kāds mazais zemnieks iznīks… tādēļ, ka pienu nepaņem, tas tad ir citas jautājums. Taču lielie zemnieki, kuriem ir Eiropas fondu naudas, pa visiem trim – Ventspils, Talsu un Tukuma – rajoniem, nav neviena saimniecība, kura iet uz maksātnespēju. Tas, ka ir grūtības, tas ir fakts, cena iet zemē. Mums struktūrfondu apgūšanā ir viens smags gadījums – SIA «Spāre» (Talsu rajonā, zemstikla platības), kas varētu aiziet uz maksātnespēju. Viņiem ir apkure ar sašķidrināto gāzi, un, sakarā ar cenu lēcienu viņi nespēj ar dārgo kurināmo nozari pavilkt. Tur tiek meklēti investori, lai objekts neaizietu postā.
Šis gads kopumā mūs reģionam ražas laika lietavu dēļ bija diezgan briesmīgs. Bet cilvēks jau kaut ko uzkrāja, savu darba algu nerēķina un grūto brīdi iztiek. Saimniekiem jārunā ar bijušajiem piegādātājiem gan par sēklu, gan par degvielu, gan par minerālmēsliem – saistības jāpagarina. Mēs pagarinām jauno Eiropas lauksaimniecības fondu līgumu īstenošanas termiņus.
Mums nav pašlaik tādu, kas met plinti krūmos. Situācija ir saspringta, bet nav bezcerīga. Sakarā ar šo situāciju esam centušies izmaksāt subsīdijas par platību maksājumiem ātrāk. No ES atbalsta saņemšanas viedokļa šis ir rekordgads, jo izmaksāti ir vairāk nekā 300 miljoni latu, ko ir saņēmuši lauksaimnieki, mežsaimnieki, zivsaimnieki un lauku uzņēmēji.
Piecu gadu laikā ir īstenoti 3 696 projekti par kopējo summu 120 miljoni latu. No Eiropas lauksaimniecības virzības un garantijas fonda garantijas daļas un Zivsaimniecības vadības finanšu instrumenta līdzekļiem pilnībā apgūti arī lauku attīstības plāna līdzekļi 2004. līdz 2006. gadam – 288 miljoni latu. Veiksmīgi ir uzsākta 2007. līdz 2013. gada līdzekļu apguve. Gada laikā ir iesniegti 3 944 projekti jeb 21% no kopējā pieejamā sabiedriskā finansējuma. Viss tiek vērsts ne jau lai gremdētu, bet lai zemnieki izķepurotos.
– Runājot par bankrotu, vai tā bija, ka biznesa plānā tika rakstītas neparasti lielas graudu un piena iepirkuma cenas?
– Daļa piena ražotāju, kas deva pienu kooperatīvai sabiedrībai «Piena ceļš», bija pabaudījusi augsto piena cenu – 28 santīmus un uz augšu. Bet lielākai daļai mūsu piena ražotāju, kas pārdod pienu «Tukuma pienam», «Talsu piensaimniekam», «Dundagas piensaimniekam», arī pagājušajā gadā piena iepirkuma cena nekad tik liela nav bijusi. Cena bija, sākot no 14 līdz 22 santīmiem par kilogramu. Tāpēc biznesa plānos skaitļi ir reāli. Varbūt drusku bēdīgāk ir ar graudu cenu, cilvēki plānoja, taču ne jau Ls 150 par tonnu. Plānotā graudu cena bija Ls 100 līdz 110 par tonnu. Šobrīd katrs kaut kādā veidā savus norēķinus ir sakārtojis, daži vēl kārto. Pretī nāk gan SIA «Kemira Grow How», kas dažkārt pagarina saistības uz nākamo gada ražu, gan vairāki citi uzņēmumi. No lietus vairāk cieta Ventspils un Talsu rajons; Tukuma rajons uz Džūkstes pusi – tie spēja ražu novākt. Ražība bija izcila, pat 8 tonnas no ha. Cenas kritums ir, bet kopējie ieņēmumi daļēji izlīdzinās. Ja ir graudiem kvalitāte, ir arī pietiekoši laba cena. Līdz ko piecēlās graudiem cena, pacēlās ražošanas resursu cenas, bet šogad reāli slāpekli var nopirkt gandrīz divas reizes lētāk nekā to varēja nopirkt pagājušajā gadā šajā pat laikā. Tāds nu it tas tirgus. Lauksaimniecība ir tāds pat kā jebkurš bizness, un katrā biznesā ir problēmas.
Bet presē aprakstītajā gadījumā par Zemgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes apkalpošanā esošo saimniecību, tur, manuprāt, jāpēta saknes dziļāk. Ja viņi savu saimniekošanu sāka tukšā vietā, pirka lopus, iespējams, ka tur ir grūti. Bet, izvērtējot saimniecības biznesa plānu struktūrfondos, to vajadzēja redzēt un iekalkulēt. Ir jāapbrīno tā banka, kura bija devusi kredītu un kas šajos laikos liek pārdot lopus. Lopi ir tas, kas nes to naudu. Kam tad tie plikie mūri ir vajadzīgi? Ja grib šo lietu pareizi komentēt, šis jautājums ir jāpēta dziļāk. No pašreizējiem faktiem vien nekādus secinājumus nevaru izdarīt.
– Politiķi ir izteikuši varbūtību, ka apvienos ministrijas. Jūsuprāt, cik reāli ir apvienot Zemkopības un Vides ministriju?
– To lai spriež gudrāki vīri. Mūsu mazā valstī ministriju, manuprāt, ir daudz par daudz, un šobrīd, ieviešot savstarpējo atbilstību saimniecībās, Lauku Atbalsta dienests sāk baudīt arī vides lietas. Vide ir jūtīga lieta, bet vai tur vajag ministriju?
– Vai nebūs tā, ka paši dabu piesārņos un paši baudīs?
– Tā nav. Ministrija ir likumdevējs, un vietās reāli ir, kas veic kontroli. Manuprāt, šeit pretrunu nav.
– Ko vēlat lauksaimniekiem 2008. gadā?
– Veselību, izturību. Aiz neražas gadiem nāk atkal raženie gadi.